Skotu filozofs un cilvēks, kuru uzskata par politekonomiskas pionieri Ādams Smits pirmais formulēja konkurences būtību, sakot, ka konkurence ir sāncensība, kura palīdz samazināt cenas.
Konkurence ir arī tas faktors, kurš nosaka, virza un palīdz attīstīt uzņēmuma spēju pielāgoties konkurences prasībām, šajā procesā uzņēmumam pašam turpinot attīstīties. Konkurence arī veicina jaunu tehnoloģiju radīšanu, palīdz samazināt cenas, uzlabot kvalitāti un paplašināt klientam piedāvājamo produktu un pakalpojumu klāstu. Tomēr ir valstis, kurās pret konkurences vārdu skatās skeptiski, vīpsnā un pat dažbrīd konkurenci cenšas dažādiem veidiem nepieļaut, īpaši «sensitīvās» nozarēs. Šādu valstu vidū arīdzan ir Latvija, kura ne par ko negrib pieļaut, lai aptiekas attīstītos, savukārt radītie noteikumi nekādi nenāk par labu iedzīvotāju interesēm. Interesanti, ka konkurence starp privātajiem veselības pakalpojumu jomā pastāv, taču aptiekām laikam ir spēcīgāks lobijs un tās no sāncensības tiek aizsargātas.
Jebkurš ekonomists atzīs, ka konkurencei ir jābūt brīvai no administratīviem žņaugiem un nevajadzīgiem priekšrakstiem, tomēr šobrīd Latvijā ir radīta situācija, kas neveicina aptieku savstarpēju konkurenci nedz ar pakalpojuma kvalitāti, nedz cenām, jo ne tikai maksimālā, bet arī minimālā cena tiek aizsargāta ar MK noteikumiem (Nr.899). Citiem vārdiem, Latvijā ir aizliegts aptiekās sniegt atlaides, nedrīkst piedāvāt lojalitātes kartes un pat nedrīkst nodrošināt pacientus ar zemāko cenu, jo MK noteikumi definē minimālo cenu par kuru mazākas nedrīkst būt. Arīdzan Konkurences padome norāda, ka aptiekām pašām nav nekādas motivācijas veikt savas darbības efektivitātes meklējumus, no kā sanāk, ka cieš ne tikai aptieku segments kopumā, bet primāri jau pacients.
Konkurence arīdzan ir būtiska no aspekta, ka aptiekām jābūt pieejamām ne tikai no piedāvājamo medikamentu cenu kategorijas aspekta, bet arī no aptieku fiziska izvietojuma vietas, lai iedzīvotājam, neatkarīgi kurā Latvijas daļā viņš arī nedzīvotu, aptieka būtu pieejama 2, 3, 5 km rādiusā. Tikpat svarīgi, lai pārstāvētās aptiekas piederētu dažādiem tirgus spēlētājiem. Tomēr šobrīd ir situācija, ka uz vienas ielas ir vairākas viena un tā paša tīkla aptiekas, līdz ar ko arī iedzīvotāji saņem vienu un to pašu piedāvājumu par vienu un to pašu cenu, kas ir neloģiski, jo iedzīvotājam vajadzētu būt tiesībām un iespējām izvēlēties. Savas pozīcijas izveidojušam uzņēmējam konkrētā pilsētā, protams, neko nevar atņemt. Piemēram, tam, kuram ir četras aptiekas pilsētā nevar pateikt, ka turpmāk operēsi tikai ar divām. Taču ko var un vajadzētu darīt ir atvērt tirgu, lai pilsētās būtu gan trešais, gan ceturtais, gan piektais tirgus spēlētājs, kas ne tikai liks uzņēmējiem konkurēt ar cenām, bet arī piedāvājamo pakalpojumu kvalitāti. Gala rezultātā primārie ieguvēji no tā būs paši iedzīvotāji.
Protams, ka manis piedāvātais variants par tā saucamo aptieku riņķu noņemšanu nepatiks uzņēmēju grupai, kura jau ir nostiprinājusi savas pozīcijas konkrētajā tirgū, kā arī problēmas būs ar farmaceitu daudzumu un viņu koncentrāciju lielpilsētās, arīdzan ar rentablu vietu limitējumu, jo tiklīdz iznomātājs sapratīs, ka notiek cīņa par izdevīgāku vietu, tā īres cena tiks trīskāršota, kā tas patiesībā notiek jau tagad.
Vēl viens problēmas stūrakmens saistīts ar faktu, ka Latvijā ir arī aptiekas, kuras strādā bez peļņas vai ar zaudējumiem. Tomēr tādas, kurām ir sarežģīti nodrošināt savu turpmāko pastāvēšanu tai pašā laikā, kuras ir vienas pašas konkrētā apdzīvotā vietā, pretēji dažādiem, publiskajā telpā izskanējušiem skaitļiem, Latvijā nepārsniedz skaitli 20. Šīm aptiekām tiešām vajadzētu saņemt palīdzību no valsts vai pašvaldības. Tomēr ne vienmēr palīdzībai ir jāizpaužas papildus finansējuma piešķiršanā. Šeit ir iespējami daudz un citi risinājumi. Piemēram: Tiek reglamentēts, ka šādās aptiekās nevajag sertificēta farmaceita klātbūtni. Arīdzan, pašvaldības var iesaistīties sniedzot telpas par brīvu vai par samazinātu cenu, līdzīgi kā sociālo projektu gadījumā. Vēl var noteikt, ka šajās aptiekās nevajag uzturēt krājumus, kā tas šobrīd noteikts noteikumos par kompensējamiem medikamentiem. Tāpat var reglamentēt, ka šīs nerentablās, bet konkrētajā miestā tik būtiskās aptiekas iekasē maksu par pakalpojumu pēc saviem ieskatiem. Tādējādi konkrētā miesta iedzīvotājam būs izdevīgāk samaksāt šo pacienta līdzmaksājumu nekā maksāt par autobusa biļeti līdz tuvākajai pilsētai un atpakaļ.
Konkurence neapšaubāmi ir vesels pasākumu komplekss, kur galveno lomu spēlē jaunu principu un konceptu iedibināšana, kas kalpotu iedzīvotāju interesēs. Taču šobrīd aptieku starpā nenotiek cīņa par iedzīvotājiem piedāvājot tiem īpašas cenas, īpašus pakalpojumus, attieksmi vai bonusus. Būtībā pat netiek diskutēts par šiem jautājumiem, jo Latvijā nez kāpēc tiek kultivēts uzskats, ka konkurēt nav labi. Tādējādi aizverot durvis attīstībai, jo tiek apspiestas jebkādas iniciatīvas un mēs stagnējam paliekot tādā pašā līmenī kā 10 gadus atpakaļ.
Protams, no dažu aptieku puses ir kaut kādi mēģinājumi izrauties no šī apburtā loka un konkurēt klajā laižot smaržu līnijas vai kosmētiku, taču tas ir nebūtiski, tā kā pensionārs, kurš nāk pirkt medikamentus, diez vai iegādāsies sev smaržas vai pirks franču kosmētiku. Turklāt vislielākā konkurence ir attiecināma uz kompensējamiem medikamentiem, kas ir apgrozījuma lielākā daļa.
Iedzīvotāji vēlas, lai aptiekas attīstītos investējot efektīvākās biznesa metodēs, kā arī sniegto pakalpojumu kvalitātē. Citiem vārdiem – dažādībā. Tāpēc uz konkurences jautājumu nevajag raudzīties kā uz bargu sāncensību, bet gan attīstību par šo jautājumu kompleksi domājot gan aptiekām, gan sociāliem partneriem, gan valstij kopumā.
Savukārt no savas puses varētu ieteikt vairākus soļus, kuri būtu sperami konkurences vai aptieku attīstības veicināšanas virzienā:
1. Atcelt aptiekām iedzīvotāju limitus. Protams, pirms tam izvērtējot vai iedzīvotāju limitus noņemt tikai lielās pilsētās, mazās vai visās.
2. Pārskatīt izvietojuma kritērijus, jo nav jēga atcelt iedzīvotāju limitus, ja nav izvietojuma kritēriju, šo tā saucamo «riņķu», «bloku» pastāvēšanai. Vajadzīgs konstruktīvs dialogs, kas būs, ja rastos jaunas 100, 200 aptiekas.
3. Jādomā kā uzlabot aptieku iepirkuma apvienības. (Šobrīd 15% aptieku vēl joprojām nav pievienojušās aptieku iepirkuma apvienībām, savukārt viena no tām ir ļoti spēcīga apvienība -aizņem 43% no tirgus). Līdz ar to, dienas kārtības jautājumam vajadzētu būt nevis kā iznīdēt spēcīgo tirgus spēlētāju, bet - kā palīdzēt attīstīties pārējām apvienībām. Jo tieši spēcīgas iepirkuma apvienības var veicināt efektivitātes risinājumus, kurus tik ļoti meklē aptiekas.
Būtībā mēs runājam par attīstību, kura izriet no cilvēku domāšanas un spējas dzīvot līdzi laikam un tas ir arī tas, kas šobrīd Latvijai pietrūkst. Identiski kā efektivitātes meklējumu dzinēja trūkums aptiekām. Grozies kā gribi tā ir konkurence. Tāpēc, pat, ja mēs pēkšņi izdomājam fiksēt cenas aptiekās tad tiešām fiksējam nevis tādas, kuras ir ar uzcenojumu, bet gan tādas, kuras ir bez uzcenojuma. Savukārt uzcenojums (īstenībā pakalpojuma sadaļa), lai paliek aptieku pārziņā, kas attiecīgi arī meklē dažādas iespējas – vai nu tā ir atlaide pakalpojumiem vai arī lojalitātes programma vai kas cits. Taču, lai nav tā kā tas ir šobrīd, kad viss ir aizliegts un mēs atgriežamies sociālismā ar plānveida, regulāru mehānismu un esam tur kur esam - uz vienas ielas ir vienādas aptiekas, kuras nenes iedzīvotājiem nekādu labumu, nekādas izvēles iespējas, nedz samazinātu cenu, nedz uzlabotu pakalpojumu.
