Šonedēļ pirmo reizi eirozonas pastāvēšanas vēsturē, izsolot valdības parādzīmes sākotnējā tirgū, Vācijas sešu mēnešu parādzīmju vidējais ienesīgums bija negatīvs. Līdz ar to izveidojusies situācija, ka Vācija aizņemoties spēj pat pelnīt.
Šajā gadījumā tas nozīmē to, ka investors, lai pēc sešiem mēnešiem dabūtu atpakaļ 100 eiro, Vācijai samaksāja 100,00616 eiro. Situācija ir ļoti neierasta, jo tas, kas aizņēmās, var nopelnīt un šajā gadījumā Vācijas obligāciju pircēji valstij «saziedojuši» aptuveni 240 tūkst. eiro (obligācijas Vācijai izdevās pārdot 3,9 miljardu eiro apmērā). Savukārt naudas aizdevēji drīzāk maksā par likviditātes nolikšanu drošā vietiņā (Vācijas obligācijās) – gluži kā par seifa izmantošanas pakalpojumu.
Eksperti skaidro, ka šonedēļ pieredzētās negatīvās Vācijas aizņemšanās likmes ir vairāku apstākļu sakritības, tai skaitā mērķtiecīgas naudas drukāšanas, rezultāts.
«Jau labu laiku investori bija gatavi samierināties ar negatīvām reālajām likmēm (tās ir likmes, par kurām tiek dzīvē aizdota nauda, mīnus inflācija), lai tikai nezaudētu savus ieguldījumus, peļņu atbīdot otrajā plānā. To varēja un var vēl aizvien novērot ASV, kur gan īstermiņa likmes ir tuvu nullei, gan arī garāka termiņa likmes atpaliek no inflācijas. Šādu situāciju var novērot arī daļā Eiropas valstu, piemēram, pēdējā laikā daudz apspriestajā Francijā. Taču pagājušā gada decembrī īstenotā un februārī sagaidāmā tālākā Eiropas Centrālās bankas (ECB) naudas iepludināšanas akcija eirozonas bankās, kā arī vēl aizvien pār Eiropu uzgūlušais parāda problēmu rēgs dara savu – bankas pašlaik izteikti izvēlas drošību tā vietā, lai pelnītu,» esošo situāciju raksturo Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības līdzekļu pārvaldnieks Pēteris Stepiņš.
Decembra beigās pirmo reizi vēsturē ECB eirozonas bankām faktiski neierobežotā apjomā piedāvāja garāka termiņa - trīs gadu - kredītus. Eirozonas bankas šo ECB pasniegto iespēju izmantoja ar uzviju, un pieprasījums pēc ECB trīs gadu aizdevuma bija milzīgs un pārsniedza faktiski visas pirms tam izteiktās prognozes. ECB šajā izsolē eirozonas bankām izsniedza milzīgu aizdevumu - kopumā 489,2 miljardu eiro apmērā, un tā ir lielākā summa, ko ECB jebkad vienas izsoles laikā ir iepumpējusi Eiropas banku sektorā. Procentlikme šim aizdevumam būs atkarīga no eiro bāzes likmes izmaiņām, proti, tā būs trīs gadu vidējā svērtā eiro bāzes likme (šobrīd tā ir 1%). Tiek lēsts, ka līdz ar to daudzām bankām šī ECB iespēja ļāva aizņemties pat par trīs procentpunktiem lētāk, nekā tās būtu spējušas to izdarīt naudas tirgū. No ECB kopumā aizņēmās 523 bankas. Jāteic, ka šis ECB īstenotais pasākums bijis viens no pašiem agresīvākajiem pasākumiem, kādu līdz šim banka veikusi, lai cīnītos ar reģiona parādu krīzi un nepieļautu jaunu finanšu sektora krahu.
Tiesa gan, ECB nauda, šķiet, savu mērķi nesasniedz. Līdz rekordam pieaudzis banku noguldījumu apjoms pašā ECB. Tāpat milzīgos apjomos tiek pirktas drošās investīcijas nevis, piemēram, Itālijas parādzīmes.
«Naudas ir šķietami tik daudz, ka tā vairs nav vajadzīga. Taču aizdot naudu pat citām bankām – tas jau ir risks, no kura bankas pašlaik vairās. Nu jau bažu un savstarpējās neuzticēšanās līmenis starp Eiropas bankām tikai nedaudz atpaliek no 2008. gada krīzes saspringtajām virsotnēm. Tam ir savi iemesli. Vispirms tā ir eirozonas parādu sāga, kuras atrisināšana ir politiski ievilkusies. Līdz ar to nav zināms, cik ļoti lielus pārsteigumus tā var sagādāt, kādus zaudējumus atsevišķām bankām nāksies ciest un cik daudz papildus kapitāla tām jāpiesaista. Toties ir zināms, ka Eiropas bankām līdz gada vidum ir jāatrod nepilni 115 miljardi eiro jaunas naudas sava kapitāla palielināšana, lai izpildītu pastiprinātās finanšu uzraugu prasības. Tāpat ir zināms, ka šogad Eiropas finanšu sektoram ir jāatmaksā savi parādi vairāk nekā 600 miljardu eiro apmērā. Rezultātā neviens nav īsti drošs, cik veiksmīgi citi spēs šos izaicinājumus pārvarēt, tādēļ nauda tiek novirzīta bezriska ieguldījumos (Vācijas parādzīmēs) pat tad, ja tas rada nelielus zaudējumus,» norāda P. Stepiņš.
No malas sākumā var šķist, ka valstij, kas var aizņemties šodienas tēriņiem vairāk naudas, nekā tai būs jāatdod pēc kāda laika, šāda situācija ir izdevīga, taču tā tomēr nav, un to nevar nosaukt ne par normālu, ne arī ekonomikai labvēlīgu situāciju, uzskata Swedbank eksperts. «Ja reiz bankas baidās naudu aizdot viena otrai, tad par jel kādu aktīvāku ekonomikas kreditēšanas pieaugumu var praktiski aizmirst. Līdz ar to tiek bremzēta ekonomikas izaugsme. Šajā situācijā sliktākais ir tas, ka eirozonas kreditēšanas pumpis vēl aizvien ir aizsērējis un līdzšinējie pūliņi ko mainīt nav nesuši gaidīto rezultātu, bet cerības uz uzlabošanos ir jāatliek, līdz situācija eirozonā normalizēsies,» piebilst P. Stepiņš.