Eiropas Centrālajai bankai (ECB) atbildot uz pandēmijas izaicinājumiem, pilnā apmērā ieslēgta eiro drukāšana jeb tiek īstenotā tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana.
Apmēri ir patiešām ievērojami, un, piemēram, Financial Times ziņo, ka nākamgad ECB uzpirks vairāk eirozonas valdību parāda vērtspapīrus nekā tos spēs emitēt pašas valdības. Citiem vārdiem sakot, lai finansētu pandēmijas budžeta deficītus, nebūs nepieciešams ne eiro no kādas citu investoru naudas, un šo caurumu pilnībā gatavi aizlāpīt ir reģiona monetārās stabilitātes sargi.
Proti, neskatoties uz eiropiešu budžetu deficītu palielināšanos, ECB obligāciju uzpirkšanas apmērs būs lielāks par kopējo eirozonas valdību 2021. gadā no jauna emitēto parādu kalnu. ASV investīciju banka Citigroup turklāt rēķina, ka šāda situācija būtu vērojama pat tad, ja ECB neizlems palielināt savu pandēmijas kvantitatīvo mīkstināšanu, kuras kopējais izsludinātais apmērs ir 1,35 triljonu eiro apmērā.
Šobrīd gan finanšu tirgū vērojama visai liela pārliecība, ka šīs programmas apmērs decembrī tiks palielināts vēl par 500 miljardiem eiro un tādējādi tuvosies diviem triljoniem eiro. Ja tā, tad ECB parādu uzpirkšana būs jau daudz lielāka par valdību parādu emitēšanas apmēriem. Šāda situācija vēlreiz apliecina pēdējā laika milzīgo ECB svaru reģiona parāda tirgū.
Šāda ECB rīcība nozīmē faktiski bezizmēra pieprasījumu pēc valstu parādiem, kas attiecīgi nozīmē, ka šādu obligāciju ienesīgums slīd arvien zemāk pat tādām valstīm, kuras var mēģināt uzskatīt par finansiāli visai riskantām (pat pirms visas pandēmijas).Reģiona paraugs jeb etalons ir Vācijas 10 gadu termiņa obligācijas, kuru ienesīgums šīs nedēļas vidū otrreizējā tirgū (kur vērtspapīrus uzpērk arī ECB) bija noslīdējis dziļi negatīvajā zonā – jau pie -0,646% atzīmes.
Salīdzinājumam arī Francijai šis ienesīgums ir “ļoti negatīvs” un atrodas pie -0,37%. Savukārt Itālijai tas ir “pat” pozitīvs un atrodas pie 0,68%. Šāds ienesīgums gan tāpat kādā nosacīti tradicionālā izpratnē uzskatāms par ļoti zemu un nozīmē, ka šī valsts naudu var aizņemties gandrīz par velti. Savukārt jau negatīvs ienesīgums nozīmē, ka investori, kas iegādājas šādus parāda vērtspapīrus un tos tur līdz termiņa beigām, garantēti zaudēs naudu. Šādas negatīvas likmes arī nozīmē, ka pietiekami daudzi lielie investori par naudas "noparkošanu" drošībā jau ir gatavi vai ir spiesti piemaksāt – pat visai daudz.
Protams, var būt cerība vienmēr šos parādus kādam (piemēram, tai pašai ECB) pārdot vēl dārgāk, kas nozīmētu vēl ienesīguma slīdēšanu vēl dziļāk mīnusos. Savukārt vairākām valstīm notiekošais ļauj aizņemties pat ar negatīvu likmi un ļoti lēti apkalpot savus parādus.
Kopumā ECB valstīm sūta visai pārliecinošu signālu, ka tām aizņemšanās paskatāmā periodā būs ļoti lēta. Tas attiecas arī uz Latviju. Var arī spekulēt, ka šādi bezprecedenta laiki tomēr vairāk būtu ieteicami, lai mazinātu (nevis audzētu) sociālo spriedzi un kādas fundamentālas reformas lielākā mērā tomēr iznestu uz budžeta deficīta rēķina.
“ECB ir devusi ļoti skaidrus signālus, ka uzpirks tik daudz obligācijas, cik vien tas būs nepieciešams, lai izvairītos no stingrākiem monetārās politikas nosacījumiem visām eirozonas valdībām. Situācija ar šādu valdību parādu ir tāda, ka kamēr tas vien ir uz centrālo banku bilances, tas nemaksā neko,” FT stāsta UniCredit galvenais ekonomists Ēriks Nielsens, uzverot, ka liela daļa no procentu maksājumiem, ko šādā gadījuma valdības par saviem parādiem pārskaita centrālajām bankām, tāpat nonāk atpakaļ valstu kasēs centrālās bankas dividenžu veidā.
“ECB apēdīs pilnīgi visu šo obligāciju piedāvājumu. Šīs programmas apmērs pārtrumpo jebko, kas saistīts ar kādiem citiem fundamentālajiem faktoriem. Tas tagad būs ļoti “tehnisks” tirgus,” savukārt spriež JPMorgan Asset Management pārstāvji.
Citigroup vēl rēķina, ka ECB vislabvēlīgāk būšot noskaņoti pret Itālijas obligāciju uzpirkšanu. Proti, šādi ECB pirkumi reālo nākamā gada to emitēšanas apmēru pārspēšot gandrīz par 40 miljardiem eiro (nerēķinot decembrī iespējamo kvantitatīvās mīkstināšanas palielināšanu). Tiek arī lēsts, ka eirozonas valstu kopējais budžeta deficīts nākamgad sasniegs gandrīz 700 miljardus eiro jeb 6% no reģiona IKP, ziņo FT.
Par ECB politiku šķēpi tiek lauzti jau sen. Samērā izplatīts ir viedoklis, ka ECB, uzpērkot parādus triljoniem eiro apmērā, pārkāpusi savas pilnvaras, jo šādā veidā palīdzējusi finansēt valdības jeb šādā veidā notiek monetārā finansēšanas variants, ko Eiropas Savienības likumi aizliedz. Vēl ECB var tik vainota, ka notiekošā rezultātā pārmērīgi cieš krājēji un pie dzīvības tiek noturēta kaudze ar “zombiju” kompānijām.
Faktiski, iespējams, vēl nav tā, ka izšauts no pēdējās iespējas lielgabala. Lai nepieļautu, piemēram, noturīgāku deflācijas materializēšanos, iespējams piedzīvosim brīdī, kad varētu varētu tikt apsvērta doma par naudas došanu “pa tiešo” kompānijām (nevis šie parādi tiek uzņemti otrreizējā tirgū no kādiem citiem, kas tos iegādājušies). Tas iespējams arī attiecībā uz valdībām un varbūt pat individuāliem cilvēkiem.