Pasaules lielākajai izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai UNESCO, kuras dalībniece ir arī Latvija, šogad aprit 70 gadu. Laikā, kad Rīgas vēsturiskais centrs un tā buferzona tika iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, būvniecības un nekustamo īpašumu nozarē bija jūtama pretestība, bažas par attīstības iespējām. Pa šiem gadiem šis tas ir mainījies – gan pilsētas vaibstos, gan nozares profesionāļu attieksmē. Daudzas ēkas ir atguvušas spozmi, daļa no tām – ar būvkompānijas RBSSKALS rokām, piemēram, Latvijas Nacionālais teātris, Rīgas Birža, koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga un daudzi citi. Saruna, kurā netrūkst garu paužu, ar kompānijas padomes priekšsēdētāju Māri Saukānu izvēršas gan par rekonstrukciju, gan būvniecību kopumā.
Vai, ieejot Biržas namā, ir gandarījuma sajūta par to, ka esat palīdzējuši šādam objektam tapt?
Drīzāk klātbūtnes sajūta. Bet tas attiecas arī uz citiem objektiem – tev ir bijusi iespēja būt daļai no kaut kā lielāka, nekā tu pats. Kad pienāks nākamā restaurācija vai rekonstrukcija, speciālisti ņems ārā būvžurnālus, arhīvus, pētīs, kas to darīja, kāpēc to darīja, kāda bija doma, un ceru, ka spēs novērtēt mūsu darbu un ieguldījumu.
Jums bija tāda pati iespēja, jo Biržas namā arī ilgus gadus nebija veikti kapitāli atjaunošanas darbi.
Un varbūt labi, ka tā. Jāpiemin trīsvienība – kultūrvēsturiskais mantojums, sabiedriskās vajadzības un ekonomiskais izdevīgums. Ne vienmēr starp tām ir balanss. Bieži vien tiek pārspīlēts ekonomiskais izdevīgums, citreiz tiek nobremzētas laikmetīgas vajadzības, taču mēs dzīvojam gadsimtu vai pat vairāk vēlāk, un vajag atrast kompromisu starp to, kā bija, un to, kā ir. Kultūrvēsturiskais mantojums stāv augstāk par visu. Mēs lepojamies ar Rīgu, kāda tā bijusi, – tas ir iemesls, kāpēc tūristi uz šejieni brauc, tas ir mūsu vērtību spogulis. Un šajā spogulī rādām, kā mēs redzam, kā mēs saprotam, kā mēs darām un cienām. Sākotnēji atsevišķās profesionāļu aprindās bija pretestība pret UNESCO prasībām, ka tās ierobežos, ka daudz ko nedrīkstēs. Vecrīga nav liela, salīdzinot ar vairāku citu valstu vecpilsētām, bet buferzona, kas tai apkārt, savukārt ir ļoti liela, un tas zināmā mērā sasien mums rokas. Taču, laikam ejot, pierādās, ka tas attaisnojas.
Kur ir līdzsvars starp to, cik tālu viss ir jāatjauno identiski vēsturiskajam, un kur moderno šīs dienas elpu var likt klāt?
Uz šo jautājumu labāk atbildētu Juris Dambis, Pēteris Blūms vai Jānis Krastiņa kungs. Ja jāatbild man, es teiktu, ka varam iet tik tālu, kamēr tiek dota pievienotā vērtība, nedegradējot vēsturiskā mantojuma pievienoto vērtību. Rīgā ir daži piemēri, kur šai robežai ir pārkāpts pāri, tos sauc par «eksperimentiem». Tie noteikti nav labākie piemēri, bet var vienīgi kalpot par piemēru, kā nevajag darīt.
Vai, kopš esam UNESCO, Rīgā var redzēt kvalitatīvu izaugsmi gan tajā, kā saliedējam veco ar jauno, gan tajā, kā atdodam bijušo spozmi vēsturiskajam mantojumam?
Profesionālisms ir audzis. Kaut kas arī zaudēts, iespējams, ekonomisko apsvērumu dēļ. Te nevar runāt tikai par būvniekiem, bet visu sabiedrību kopumā. Mēs esam izpildītāji, mūsu pienesums ir iespējami kvalitatīvi paveikt darbus. No ieceres līdz realizācijai var paiet pieci un vairāk gadi, kuru laikā daudz kas var mainīties, tajā skaitā ekonomiskā situācija. Būtiski ir nenovirzīties no mērķa. Jā, varbūt tas prasīs vairāk laika un īstermiņā arī vairāk līdzekļu, taču tikai tā mēs varam nonākt pie kvalitatīva rezultāta ilgtermiņā.
Rīgā restaurācija bija un būs. Restaurācijas speciālisti, kas patiešām tādi ir, nevis, kas par tādiem uzdodas, mums ir! Vai viņu ir pietiekami daudz? Vēlētos vairāk, jo Rīgā ir daudz, ko darīt, bet tas ir kopējās plānošanas jautājums. Es redzu pasūtījumus, kas nāk no privātpersonām, investoriem, valsts un pašvaldībām, bet es nezinu kopējo plānu un domāju, ka to nezina neviens. Līdz ar to nevaru runāt par kopējo potenciālu, kas ir vajadzīgs. Vai es ieteiktu studentiem mācīties restaurāciju? No vienas puses – jā, jo tā ir forša un interesanta profesija, no otras puses es nevaru teikt, ka pēc pieciem, desmit gadiem darba pietiks visiem.
Kas Jūs šobrīd esat vairāk – būvnieks, autobraucējs, pasaules apceļotājs, inovators?
Ir bijis dažādi. Atnākot uz darbu, risinu uzņēmuma lietas, sapulces, tad ātri pārģērbjos, jo ir kāda sporta pasākuma prezentācija, tad atpakaļ. Vakarpusē vēl Laba Daba bērnu nometnes plānošana vai kāda cita aktivitāte. Reizēm ir ļoti daudz notikumu vienlaikus, bet tas nemaina to, kāds es esmu cilvēks. Esmu dzīvs, mani daudz kas interesē, tas dod vairāk pieredzes, kas gan reizēm dzīvi nepadara vieglāku! Vai es esmu uzņēmējs, sportists, ceļoju vai darbojos kādā fondā, visas šīs pieredzes dod spēku un iedvesmo. Tajā pašā laikā, saglabājot ambīcijas par izzināšanu, piezemējas ambīcijas par viedokli. Ne vienmēr viss ir tāds, kā izskatās, un kāds izskatās, tāds ir.
Visu interviju Ja telpa nav kvalitatīva, cieš satura kvalitāte lasiet 20. novembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/2
