Kopš 2010. gada salacgrīvieši savu novadu pasludinājuši par Zaļo novadu. Vienojoties vairākām organizācijām, uzņēmēju konsultatīvajai padomei, novada senioriem un ciemu vecāko padomei, viņi parakstījuši Salacgrīvas novada domes deklarāciju, ietverot tajā apņemšanos veicināt veselīgu, ekonomisku, dabai un cilvēkam draudzīgu ilgtspējīgu dzīvesveidu un saimniecisko darbību, pirmdien vēstīja laikraksts Diena.
Piecos gados Zaļais novads kļuvis par vienu no videi draudzīgajām teritorijām Latvijā, kur nevairās no inovatīviem eksperimentiem un drosmīgiem tehnoloģiskiem risinājumiem vides aizsardzības, energoresursu taupības un alternatīvo enerģiju izmantošanas jomā.
«Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā – laikā, kad meklējām jaunus pašvaldības politikas mērķus un jaunus, globālus uzstādījumus, kā novadam tālāk attīstīties, – Zaļā novada deklarācijas pieņemšana bija politisks lēmums,» atzīst Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs.
Novadā ir teju 60 kilometru gara, visnotaļ jutīga un relatīvi no apbūves brīva jūras piekrastes teritorija ar nesabojātu dabu. Daļa novada teritorijas ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Novadu šķērso Salaca – Latvijā vienīgā upe ar dabisko lašu populāciju. «Sapratām, ka tās ir mūsu pamatvērtības. Vides sakārtošanas jautājumus ar projektu palīdzību tikām risinājuši jau iepriekš – vairākās vietās izbūvējām jaunas attīrīšanas ietaises, veicām ar amonjaku piesārņotā ūdens savākšanu, pirmie Latvijā uzstādījām hibrīdapgaismojumu. Nonācām pie secinājuma, ka jaunas tradīcijas var ieviest vienmēr, taču balstīties vajadzētu uz pamatvērtībām,» norāda D. Straubergs.
Salacgrīvas novadā zaļo ideju īstenošana vairs nav tikai pašvaldības iniciatīva – privātajā sektorā tagad darbojas jau vairāki atpūtas kompleksi, kas, piemēram, ražo un paši sevi nodrošina ar videi draudzīgu enerģiju. «Nekas netiek uzspiests, un mēs nekādā gadījumā neesam pašvaldība, kas noteikusi stingrus administratīvus rāmjus. Tas ir aicinājums – ja kaut ko darām, tad darām to videi draudzīgi,» uzsver D. Straubergs.
Taujāts, kā bija iespējams panākt vietējā sabiedrībā plašu atsaucību zaļajām idejām, domes priekšsēdētājs stāsta, ka, sadarbojoties ar Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta darbiniekiem, jau sākotnēji izkristalizējusies filozofija par trim akmeņiem: «Varam rakstīt dokumentus, izstrādāt zinātniskus pamatojumus, bet lielākā daļa sabiedrības droši vien tos neizlasa, un arī ne katram ir pa spēkam tos apgūt. Taču ir svarīgi, lai šajā procesā varētu iesaistīties katrs. Filozofija par trim akmeņiem ir šāda: ja strautā ieliksiet trīs akmeņus, tie izraisīs burbuļošanu – radīs vairāk skābekļa, labāk attīrīsies ūdens, līdz ar to uzlabosies vide. To var izdarīt katrs, negaidot, kad kāds cits strautā ieliks to akmeni.»
Šo filozofiju gan praktiskās, gan sadzīviskās niansēs iedzīvotāji ir akceptējuši. «Kā jebkurā pašvaldībā, arī mums mēdz gadīties nekārtības, taču paši iedzīvotāji aizrāda – esam taču Zaļais novads! Iedzīvotāji jūtas atbildīgi par zaļās idejas īstenošanu,» saka D. Straubergs un min piemēru – velonovietnēs pie a/s Brīvais vilnis ir ļoti daudz velosipēdu. «Kopš pieņēmām deklarāciju, novēroju, ka cilvēki brauc uz darbu ar velosipēdu ne tikai veselīga dzīvesveida motivēti, bet arī domājot par apkārtējo vidi. Var jau sēdēt milzīgā mašīnā ar milzīgu degvielas patēriņu pie kondicionētāja un ātri traukties pa autoceļiem, pēc tam meklēt līdzekļus sava mazkustīgā dzīvesveida izraisīto problēmu ārstēšanai. Pieņemu, ka cilvēki rēķina automašīnas degvielas izmaksas un izmanto lētāko transportlīdzekli – velosipēdu. Tomēr arī dažs labs turīgs cilvēks vasarā brauc nevis ar savu džipu, bet velosipēdu. Tas ir ieguvums – gan veselības, gan vides piesārņojuma samazināšanas ziņā. Tās nav globālas, bet sīkas lietiņas, kas visu kopumā virza uz priekšu,» saka D. Straubergs, kurš arī pats cenšas pārvietoties ar velosipēdu.
Domes priekšsēdētājs neuzskata, ka videi draudzīga dzīvošana ir tikai modes lieta: «Tādā gadījumā tā ir laba modes lieta. Mūsu Zaļā novada deklarācijas pamatā bija nevis jautājums par pašvaldību, kura šādus projektus realizē kā uz skatuves un gaida, ka visi slavēs, cik tas ir ekonomiski izdevīgi un pareizi, bet kopīgs darbs. Te skatuves nav – te ir viena teritorija, kur katrs var kaut ko labu izdarīt.»
Aktīvi iesaistoties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) projektos, Salacgrīvas novads jau vairāku gadu garumā pievērsies Salacas upes baseina apsaimniekošanai. Upei, kuras garums ir 95 kilometri, bet baseina kopējā platība 3420 kvadrātkilometru, samazinās lašu skaits un draud aizaugšana.
«Tikko pabeidzām projektu, ap Salacas krastiem paplašinot kanalizācijas tīklu, jo, kanalizācijas ūdeņiem iefiltrējoties gruntī, veidojas aizaugumi. Vecsalacas ciemā un Mērniekos tika izbūvētas jaunas attīrīšanas ietaises. Nākamgad plānojam sākt projektu, lai centralizētās kanalizācijas sistēmas kopējām attīrīšanas ietaisēm pieslēgtu pilsētā vēl atlikušās apdzīvotās vietas gar Salacu. Tas ir reāls solis, lai uzlabotu vides apstākļus, ne tikai iedzīvotāju ērtības,» norāda D. Straubergs.
Nākamajā pavasarī pašvaldība iecerējusi realizēt arī vēl kādu Latvijā nebijušu projektu Salacas ekosistēmas atjaunošanai. «Uz Mellupes, kur apkārt ir intensīvas lauksaimniecības zemes, uz meliorācijas grāvjiem eksperimentālā kārtā plānojam uzstādīt biofiltru. Šī sistēma darbojas vienkārši – grāvja ūdens tiek izlaists caur skaidu, mizu un salmu filtru. Bez elektrības patēriņa un lielām investīcijām šādi iespējams mazināt lauksaimniecības piesārņojumu, lai tas nenokļūst upē. Šo projektu finansēsim no pašvaldības resursiem,» stāsta domes priekšsēdētājs. Ja biofiltra sistēma darbosies, to izmantos arī citās Salacas pietekās. Ideja tiks īstenota, sadarbojoties ar ekohidroloģijas maģistranti un publicisti Elīnu Kolāti.
Tomēr D. Straubergs neslēpj – Salacas apkaimē jācīnās ne tikai ar piesārņojumu, bet arī ar maluzvejniekiem, kuri krietni patukšo zivju resursus: «Iesaistoties Zivju fonda projektā, esam iegādājušies termovizieri maluzvejnieku veiksmīgākai notveršanai. Lašu un taimiņu ieguves lieguma laiks ir līdz 30. novembrim, un termovizieri izmantosim jau tuvākajās dienās. Zivju resursu sargāšanā iesaistīsies pašvaldības kārtībnieki, vides inspektori, un vienojāmies, ka šogad upi lašu nārsta vietās sargāt brauks arī jaunsargi.»
Jau 2007. gadā salacgrīvieši pilsētas bērnu rotaļu laukumā uzstādījuši hibrīdapgaismojumu – apgaismes stabus, kas darbojas ar vēja ģeneratora un saules bateriju palīdzību. «Pirmos divus gadus bijām piesardzīgi ar rekomendācijām, jo nezinājām, kā kombinētā sistēma darbosies ilgtermiņā, – kad nav saules, jācer uz vēju, bet, kad nav vēja, jācer, ka spīdēs saule un šī enerģija tiks uzkrāta akumulatorā. Tagad rekomendācijas varam dot, taču ar nosacījumu – jāņem vērā, kur hibrīdapgaismojuma sistēmas būvē, cik tālu no tām ir elektrolīnijas, cik vējaina ir konkrētā vieta. Pie mums šī sistēma darbojas,» atzīst D. Straubergs.
Salacgrīva joprojām ir vienīgā vieta Latvijā, kur jūras siltumu izmanto kā atjaunojamās enerģijas avotu. «Raudzījāmies, kādu labumu gan sadzīvē, gan mūsu ekonomikai varam iegūt no jūras – līdz tam tā bija zvejniecība, tūrisms, ostas, bet kāpēc ne enerģija? Ar Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta projekta līdzfinansējumu 2008. gadā jūrā izbūvējām jaudīgu siltumsūkni, kas ar siltumu pašlaik nodrošina Salacgrīvas sporta kompleksu, bērnudārzu, mākslas un mūzikas skolu un vidusskolu. Papildus uz vidusskolas jumta uzstādījām saules kolektorus, kas silda ūdeni,» stāsta D. Straubergs un turpina: «Vislielākā saules kolektora efektivitāte ir vasarā, un Salacgrīvai tas der, jo mums vasarā gan bērnudārzs, gan skolas ir ļoti noslogotas, tāpēc siltā ūdens patēriņš arī vasarā ir ļoti liels. Mums šāda siltumapgādes sistēma ir ekonomiski izdevīga, taču citviet bez finansiāla atbalsta diez vai tādu būtu lietderīgi ieviest. Mums 85% līdzfinansēja Norvēģijas finanšu instruments, un 15% apmērā ieguldījām pašvaldības līdzekļus,» norāda D. Straubergs.
Pasaulē šādu siltumsūkņu tehnoloģiju darbības princips ir līdzīgs, atšķiras risinājumi. Salacgrīvā projekts ticis pasūtīts individuāli – jūrā ieguldītais siltumsūknis savienots ar cauruļvadiem caur stadionu un kāpām, izmantojot beztranšeju tehnoloģiju un tā saudzējot apkārtējo vidi un kāpu zonu. Kopumā jūrā ieguldītas 18 cauruļvadu cilpas 10 kilometru garumā. Kopējā siltumsūkņa jauda ir 1,2 megavati.
«Pērn nosiltinājām vidusskolu, plānojam nosiltināt arī mākslas un mūzikas skolu un vērtēsim, kāds būs ietaupījums, aprēķinot patērēto elektroenerģiju pret saražoto siltumu. Efektivitātes koeficients siltumsūknim tiek prognozēts – viens kilovats elektroenerģijas saražo četrus līdz piecus kilovatus siltuma. Jau tagad var teikt, ka šim vajadzētu būt vislētākajam kurināmā veidam, ņemot vērā šīs sistēmas komplekso darbību,» uzskata D. Straubergs.
Salacgrīvas novadā pauž gandarījumu par vides jomā paveikto – ieguldītas lielas investīcijas ūdensvadu un kanalizācijas sistēmas sakārtošanā, uzlabota piekrastes infrastruktūra, novirzot gājēju plūsmu uz jūru un tā saglabājot piejūras biotopus. Teritorijas plānojumā iestrādātas papildu noejas vietas, lai cilvēki varētu ērti piekļūt pie jūras tur, kur ir privātīpašumi. «Nākamais un sāpīgākais izaicinājums būs infrastruktūras pārveide, atrodot vietas autostāvvietām, lai novērstu kāpu izbraukāšanu,» saka D. Straubergs.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
#1/3
Sargājot zivju resursus Salacas upē, pašvaldība realizē vairākus projektus. Šogad upē pirmoreiz tiks pavairoti nēģu mazuļi, savukārt maluzvejnieku notveršanai iegādāts termovizieris. Pašvaldības kārtībnieks Didzis Žibals maluzvejnieku aizturēšanas reidos piedalās kopš pērnā gada un atzīst, ka šī rūpala pārstāvji jau esot zināmi, bet termovizieris tos palīdzēs notvert.
#2/3
«Kuivižu ostā, kas pamatā ir zvejniecības un atpūtas osta, pērn realizēta projekta ietvaros ir izbūvētas jaunas zvejas piestātnes, rekonstruēts mols, no ostas akvatorijas izvilkta vecā, nogrimusī barža. Ostas teritorijā darbību atjaunojuši ražošanas uzņēmumi, tie funkcionē atbilstoši vides aizsardzības prasībām,» stāsta Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs.
#3/3
Latvijā vienīgā jūras siltumsūkņa katlumāja ar sešiem siltumsūkņiem. Pārējā infrastruktūra atrodas zem zemes un jūrā.
