Monami Frost (īstajā vārdā Irēna Straume) karjeru veido vairākās jomās, turklāt dažādās realitātēs – interneta vidē un fiziskajā pasaulē.

Viņa ir modele, sava apģērbu zīmola un vegāniskā restorāna īpašniece, kā arī sociālo mediju zvaigzne ar brangu sekotāju pulku – 1,6 miljoniem Instagram un 709 tūkstošiem cilvēku Youtube kanālā. Tomēr visam pāri viņas dzīves lielākā kaislība, aizraušanās un sirds pieder ģimenei – vīram un divām meitiņām.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Cik gadus jau jūsu mājvieta ir Liverpūle? Kādēļ no visām pasaules pilsētām tieši šo izvēlējāties kā savējo?

Nesen apritēja deviņi gadi, kopš Liverpūle kļuva par manām mājām. Izvēlējos to gandrīz vai nejaušības pēc, un stāsts, kā tas notika, ir nedaudz smieklīgs. Sākās ar to, ka divas nedēļas pirms manas pirmās meitas dzimšanas mana mamma pārvācās uz Londonu, lai atrastu darbu un mēs pēc tam arī varētu domāt par pārvākšanos. Mamma sāka strādāt mazā salā blakus Anglijai. Pēc pāris mēnešiem mēs ar ģimeni bijām gatavi pārcelties.

Santas Pīlēnas kolorīts un radošais tvēriens ir pelnījis uzmanību. Vien tagad tas tiek likts lietā no jaunās dzīvesvietas Austrijā.

Nesenā pārcelšanās ir kā skaists, bet trausls porcelāns, ko pagaidām vēl negribas pamatīgi cilāt. Tai pašā laikā Santa pastāsta daudz.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Kad uzrunāju intervijai, bijāt atsaucīga, tomēr uzreiz norādījāt, ka ar ģimeni esat pārcēlusies uz Austriju un nezināt, kad būsiet Rīgā. Lēmums ar lielu ģimeni pārcelties uz dzīvi citā valstī nav vieglprātīgs. Kas pabīdīja uz tik nozīmīgām pārmaiņām?

Lēmums par pārcelšanos nebija spontāns, bet rūpīgi izauklēts. Pirmo reizi šādu ideju mums piespēlēja dzīve pirms vairāk nekā diviem gadiem, sēžot slavenā mākslinieka Fernāna Ležēra bijušajā Parīzes ateljē. Tā soli pa solim nonācām līdz vietai, kur šobrīd esam.

Klājot Līgo svētku galdu, neiztikt bez Jāņu siera,kura būtiska sastāvdaļa ir ķimenes

Latviskā garša nav iedomājama bez ķimenēm – tās tiek izmantotas gan maizes cepšanā, gan kāpostu skābēšanā un biešu marinēšanā. Ķimenes ir veicinājušas daudzu mazuļu labklājību pirmajā dzīves gadā, vairojot mātes piena daudzumu. Tās tiek izmantotas arī liķiera ražošanā, iemūžinātas pagasta ģerbonī un pat ielas nosaukumā.

Izsenis klātesošas

Ķimenes jau izsenis ir bijušas klātesošas latviešu ēdienkartē. Vēsturnieki apgalvo, ka tās pirms vairāk nekā 5000 gadiem uzturā lietojuši arī senie ēģiptieši. Ķimenes dažādos laikos ir gan slavētas, gan peltas. Pavisam senā pagātnē ķimenes simbolizējušas alkatību un negantumu, taču viduslaikos to reputācija uzlabojusies un aromātiskās sēkliņas jau uzskatītas par uzticības un taisnīguma simbolu. Piemēram, Vācijā līgavainis un līgava likuši kabatās pa saujiņai ķimeņu, tādējādi izrādot uzticību viens otram.

Pagaidām tā ir vienīgā alus darītava, kas savu bāru atver ārpus Rīgas centra un Vecrīgas, iznākot no ierastajām robežām.

"Esam pirmā arodalus darītavā Rīgā, kas iznāk no Vecrīgas un centra robežām. Sākotnēji apzināmies, ka izglītot patērētāju par jaunām garšām prasīs laiku, bet raugāmies uz to pozitīvi un ar tālejošu skatu," teic Jānis Pumpiņš, arodalus darbnīcas "Teika" līdzīpašnieks. Viņš domā, ka jaunā vieta ir gana viegli atrodama, sasniedzama un pieejama.

"Jau kādu laiku domājām, ka vajag savu vietu, kur varētu piedāvāt pilnu alus darbnīcas "Teika" sortimentu. Ņemot vērā citu alus darītavu veiksmīgo pieeju ar sava bāra atvēršanu, arī mēs pieņēmām lēmumu par paplašināšanos un bāra atvēršanu. Tāpēc lokāli atveram savu alus bāru Teikā," stāsta J. Pumpiņš.

Bāra-veikala atvēršana ir loģisks alus darītavas "Teika" attīstības scenārijs. Šogad alus darītavai apritēs divi gadi un šajā laikā tās īpašnieki ir saņēmuši daudz jautājumu, kur iegādāties alus darbnīcas produkciju. Ņemot vērā mazās alus partijas, kas tiek vārītas, ne visi alus veidi tiek pildīti pudelēs, tāpēc J. Pumpiņš teic, ka sava bāra-veikala atvēršana ir pārdomāts nākamais attīstības solis.

Zaļāku ikdienu palīdz veidot arī pavisam vienkārši ieradumi – mazāks gaļas patēriņš, atteikšanās no vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumiem, korekcijas pārvietošanās paradumos un nevajadzīgo lietu pārdošana, atdošana vai atbildīga pārstrāde

Tā iesaka Kerolaina Reida (Caroline Reid), IKEA Ilgtspējas attīstības vadītāja.

Fragments no intervijas, kas publicēta 5. augustā laikrakstā Dienas Bizness:

No vienas puses, liela šodienas tendence ir arvien augošā patēriņa kultūra, bet, no otras puses, daudzi runā par atkritumu daudzuma radīšanas samazināšanu un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Kā tāds liels tirgotājs kā IKEA tiek galā ar šīm tendencēm?

Mēs esam veikuši daudz pētījumu, kas norāda, ka patērētāji nevēlas justies izšķērdīgi, vēlas mantas nodot tālāk un labot tās, bet tam jābūt ērti. Tāpēc mums var būt sava loma tajā, izstrādājot produktus un nodrošinot pakalpojumus, lai dotu patērētājiem iespēju labot lietas, nodot tās tālāk un paildzināt to dzīvi. Tā mēs vēlamies mēģināt samazināt neilgtspējīgu patēriņu.

«Mēs pārejam uz iknedēļas drukātā izdevuma formātu. Izmaiņas Dienas Biznesā ir vajadzīgas. Ja izmaiņu nebūtu un medijs mēģinātu turpināt eksistenci ar savu laiku nokalpojušu biznesa modeli, tad būtu pamats bažām.»

To intervijā Dienas Biznesa (DB) žurnālistam Jānim Goldbergam saka Dienas Biznesa izdevējs, līdzīpašnieks un valdes loceklis Jānis Maršāns.

Kādi ir iemesli, kāpēc Dienas Biznesam šobrīd ir jāmainās?

Mēs gribam mūsu lasītājiem sniegt to, kas lasītājiem ir vajadzīgs: ātras, precīzas ziņas tiešsaistē, analītika, viedokļi un padziļinātās izpētes – iknedēļas drukātajā izdevumā otrdienās.

Iemesli pārmaiņām ir dažādi, bet pats galvenais – biznesa dienas avīzes formāts ir savu laiku nokalpojis. Lēmumu par pārmaiņām pieņēmām tagad, jo šobrīd vienkārši daudzi no faktoriem ir iestājušies vienlaicīgi. Nav nekāds noslēpums, ka visā pasaulē, ne tikai Latvijā, krītas drukāto preses izdevumu lasītāju skaits, tiem migrējot uz dažādām digitālām platformām. Attiecīgi, ja avīzes, kas sāka iznākt pirms četrsimt gadiem, nenogalināja radio un televīzija, tad interneta un sociālo tīklu laikmets ir izrādījies daudz lielāks izaicinājums. Vissmagākās sekas gan interneta, gan jauno tehnoloģiju, gan ar tiem augušās paaudzes ietekmes rezultātā ir tieši nišas medijiem, tādiem, kā, piemēram, Dienas Bizness. Tam ir objektīvi iemesli – ziņas sabiedrība patērē «dzīvajā» un ziņām vairs nav vietas nākamajā dienā, jo tur jau gaida nākamās dienas ziņas. Drukātie mediji, sekojot šīm tendencēm, ir spiesti samazināt savu tirāžu, kam seko arī reklāmas apjoma kritums. Attiecīgi drukātie mediji ir spiesti pieiet šai situācijai radoši un meklēt dažādas jaunas izdzīvošanas formas, lai ieienteresētu gan lasītājus, gan sadarbības partnerus.

Kvalitatīvi, dabīgas izcelsmes, nedārgi un vienkārši pagatavojami zivju produkti - vai tiešām ir iespējams šāds savienojums? Mūsdienās, kad neierobežotās iespējas ļauj baudīt dažādus eksotiskus ēdienus no visas pasaules, nav viegli tos visus pārzināt un izvērtēt. Tādēļ esam kļuvuši piesardzīgāki un izvērtējam rūpīgāk ražotāju reputāciju un produktu izcelsmes vietu, jo vides piesārņojuma sekas liek sevi manīt. Īpaši tas attiecināms uz zivīm, jo būtiskas ir ne tikai to garšas īpatnības, bet arī izcelsmes vieta un ieguves veids. Un tas patiešām ir svarīgi, jo no šiem faktoriem atkarīga ir gan produktu kvalitāte, gan garša un ietekme uz cilvēka veselību.

VIČI SNOW CRAB šajā ziņā ir izcils piemērs – tas ir gatavots no Aļaskas mintaja, kas nāk no tīras, nepiesārņotas vides, nav mākslīgi audzēts un barots, turklāt tā nozvejas reģionos tiek saglabāta un uzturēta ūdenstilpņu ekosistēma. Mintajs atbilst visaugstākajām prasībām attiecībā uz to, ko varam sagaidīt no zivju ēdieniem – liels olbaltumvielu un minerālvielu daudzums, maz taukvielu.

Tīrā, dabiskā vidē augušas zivis

Zivju delikatešu cienītājiem arvien grūtāk atrast produktus ar lielisku garšu un samērīgu cenu, kas nākušus no tīras, ekoloģiski nepiesārņotas vides. Viens no šādiem produktiem ir krabju nūjiņas jeb surimi, kuru gatavošanā tiek izmantots Aļaskas mintajs - VIČI SNOW CRAB. Mintajs pie mums gan ir mazāk zināma, tomēr ļoti vērtīga zivs, jo īpaši, ja tā nāk no Aļaskas reģiona.

Darja un Egors Grabari pirms divarpus gadiem pārcēlušies no Sanktpēterburgas uz Latviju un Ādažu novadā atvēruši nelielu kombučas ražotni "Rudy"s Kombucha".

Ideja izveidot kombučas projektu abiem radās pirms diviem gadiem. Brīdī, kad sākās eksperimenti ar kombučām, Egors paralēli jau strādāja pie diviem alus ražotņu projektiem.

"Amerikā un Rietumeiropā kombuča jau sen ir bijis populārs un labi pazīstams dzēriens, kura ražošanas tirgus aug ļoti strauji. Kombuču sākām gatavot mājās, 5 litru ūdens kannās. Cienājām draugus un paziņas, līdz sāka prasīt arvien vairāk, un pašlaik mūsu hobijs mājās ir pārvēties par ģimenes biznesu. Iegādājāmies manuālu skārda bundžu aizvalcēšanas mašīnu, un sākām pārdot "Rudy"s Kombucha" vairākiem alus bāriem un kafejnīcām," stāsta "Rudy"s Kombucha" izveidotāji.

"Ideja par nosaukumu radās, jo mums ir jauks četrkājains draugs – taksis, vārdā Rūdijs. Par godu Rūdijam jau ir trīs kafijas namiņi, Sanktpēterburgā ("Rudy"s Coffee to Go"). Vienojāmies, ka šī tradīcija jāturpina, jo šis nosaukums mums patiesi ir nesis veiksmi," stāsta Darja un Egors Grabari.