Līdz plīvura krišanai noslēpumainajā ministrijā vēl nedaudz jāpaciešas, pārbaudījumi nāks viens pēc otra
Uldis Augulis, kuram dota otrā iespēja dziedēt gadiem ielaistās kaites transporta nozarē, pirmajās simts amatā pavadītajās dienās nav bijis tik spilgts kā viņa kolēģis veselības nozarē un arī radikālus lēmumus nav pieņēmis. Tomēr slimības dažviet turpina progresēt, un tādēļ ir ļoti svarīgi, kādu jomas atveseļošanas programmu ministrs piedāvā. Par spīti tam, ka U. Augulis nav uz mutes kritis, no preses un nozares pārstāvjiem nevairās, viņa ieceres reizēm grūti saprast. Jomas ekspertu ieskatā, valdības rīcības plānam transporta sfērā trūkst ambīciju un izmērāmu rezultātu. Savukārt ministra izteikumi par darāmajiem darbiem un problēmu risinājumiem nebeidz pārsteigt.
Viens no piemēriem ir tranzīts, kas kopš ES un Krievijas sankciju un embargo ieviešanas kļūst arvien «slimāks». Ik mēnesi pa procentpunktam vien turpina pieaugt Latvijas ostās un dzelzceļā apkalpoto kravu apjomu krituma tempi, pirmajos četros mēnešos pietuvojoties attiecīgi 16% un 22% atzīmei salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo periodu. Saprotams, kāpēc ministrs ar paša noskatīto jauno Latvijas dzelzceļa vadītāju steidz doties uz Krieviju. Ar kaimiņvalsts kolēģiem ir jārunā par to, kā rīkoties, lai gada griezumā šie cipari nepieaugtu vēl uz pusi. Diemžēl šo un tamlīdzīgu vizīšu un augsta līmeņa tikšanos atskaņas un publiski paustie rezultāti rada bažas. Proti, nav dzirdamas receptes, kā ārstēt ja ne vēzi, tad kuņģa čūlu kravu apgrozījuma krituma jomā. Ļoti reti parādās tādi pavisam konkrēti un sadarbības partneriem ārvalstīs saprotami piedāvājumi kā kopīga loģistikas uzņēmuma izveide ar Duisburgas ostu un, iespējams, citiem nozīmīgiem globāliem spēlētājiem. Tas, vai pašai SM un tās kapitālsabiedrībām ir kompetence un kapacitāte ko tādu pacelt, gan ir atklāts jautājums. Atbilde uz to varētu tikt saņemta jau šovasar.
Plīvuram drīz jākrīt arī jaunu elektrovilcienu iepirkumā. Bezgalīgi taču nevarēs turpināt klārēt, ka mēnešiem ilgās vilcināšanās pamatā ir pēkšņa visa valsts ierēdniecības aparāta nespēja tikt skaidrībā, kādu ietekmi simtos miljonu mērāmais pirkums varētu atstāt uz valsts budžetu. Drīz arī zināsim, vai U. Auguļa savulaik atrastā Prudentia dzers šampanieti, apslakot miljona vērto komisijas maksu par it kā viņu atvestā AirBaltic privātā investora piesaisti, kura naudas izcelsmes noskaidrošanai jāgaida vietējie Panamas papīri.
Savukārt runājot par mulsinošiem izteikumiem, jāmin atklāsme par to, ka Bombardier varētu būt ne tikai lidmašīnu piegādātājs, bet arī stratēģiskais investors. Ko gan par to lai domā ķīnieši, kuriem arī U. Augulis piedāvā nacionālo lidsabiedrību? Un ko gan viņš šiem mūsu pieaugošā potenciāla tranzīta partneriem teiks, ja pretēji ministra laipnajiem aicinājumiem viņi tiks atšūti no Rail Baltica dzelzceļa būvniecības? Taču visdrīzākajā laikā jau būs apjaušams, cik konstruktīvas un uzņēmumiem veselīgas veidosies ministra attiecības ar jaunizveidotajām valsts kapitālsabiedrību padomēm, kuru sastāvs pat mazliet patīkami pārsteidz.
