Bez pārējo reģionu darbaspēka importa Rīgai un Pierīgai neiztikt.
Rīga un Pierīga bez darbaspēka «importa» no laukiem, kur sociāli ekonomiskās sistēmas maiņas rezultātā daudz darba vietu ir pazudušas, bet jaunradītās nespēj visiem darbspējīgajiem nodrošināt darba iespējas. Par to liecina Dienas Biznesa veiktais pētījums par darba vietu pieejamību pašvaldībās, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus par aizņemtajām darba vietām šā gada otrajā ceturksnī un iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā (15–61 gads). Aprēķinātais darba vietu pieejamības indekss tikai kārtējo reizi apliecina reģionālās attīstības svarīgo jautājumu.
Rēķinot, ka statistika darbspējīgo vecumā iekļauj arī vidusskolēnus, profesionālās izglītības iestāžu audzēkņus, kā arī augstskolu studentus, var diezgan droši prognozēt, ka Rīgā un Pierīgā darbaspēka deficīts attiecībā pret šajās pašvaldībās dzīvojošajiem (deklarētajiem) darbspējas vecuma iedzīvotājiem ir vēl iespaidīgāks.
Pašdeklarēšanās neļauj secināt, kur patiesībā dzīvo cilvēki – tur, kur deklarējušies, vai kaut kur citur, jo ir gadījumi, kad deklarējušies šeit, bet jau daudzus gadus dzīvo un strādā, piemēram, Īrijā. Tāpat ir jautājums par darba vietu, jo tādu darbu veikšana kā mežizstrāde, ceļu būve, labošana, kā arī kravu pārvadājumi utt. nenotiek tikai vienas pašvaldības teritorijā.
Vēsturiska tendence
«Interesanti dati, kas atspoguļo skaudru situāciju,» lakonisks ir Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš atzīst, ka jau padomju laikos bija vērojama tā dēvētā svārstveida migrācija – no rīta uz darbu Rīgā un vakarā no darba galvaspilsētā uz mājām.
«Padomju laikos šī darba mobilitāte bija ievērojami mazākos attālumos (lielākoties ar dzelzceļa transportu), savukārt pašlaik jau pa dzelzceļu aizsniegusies līdz Koknesei, ar Via Baltica izbūvi – līdz Salacgrīvai un Bauskai,» norāda Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Māris Kučinskis. Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka, piemēram, Jelgavā ir divpusēja darbaspēka migrācija.
«Daļa no Jelgavas brauc strādāt uz Rīgu, bet citi – no Rīgas uz Jelgavu,» tā M. Kučinskis. Viņš arī uzskata, ka lielās pilsētas piesaista darbaspēku no apkaimes pašvaldībām.
Ir vēl cita tendence – agrāko laiku darba vietu izzušana laukos. «Dažādu iemeslu (arī valsts politikas) dēļ reģionos pazudušas darba vietas, kā rezultātā šī tendence no laukiem doties peļņā uz Rīgu pieaugusi, jo alternatīva jau ir tikai ārzemes, piemēram, Īrija, Anglija vai kāda cita valsts,» secina A. Jaunsleinis. Savukārt viens no bijušajiem nelielas pašvaldības vadītājiem atcerējās, ka padomju gadu izskaņā esot bijušas aptuveni 250–280 darba vietas, bet pašlaik vairs tikai 20–30. Šo procesu neesot spējusi apturēt pat pašvaldību apvienošana, jo jauniešiem jau neesot darba vietu un vietējā vara viena pati bez valsts konkrēta atbalsta diez vai šo situāciju spēšot mainīt. Laukos atgriežoties vien tie, kuriem vairs neesot kur palikt svešumā vai arī lielpilsētā.
Nekādi neiztikt
Galvaspilsētas darbspējīgie spēj aizpildīt vien nepilnus 80% darba vietu. Šā rudens rezonanse attiecībā uz diferencētās maksas ieviešanu galvaspilsētas sabiedriskajā transportā neliecina neko labu par pilsētas tēviem, ne tikai raugoties no iedzīvotāju dalīšanas vietējos un iebraucējos, bet norāda uz nespēju novērtēt, kāds ir reālais darbaspēka sadalījums galvaspilsētā.
Neraugoties uz to, ka šis jautājums ir «izčākstējis» saistībā ar nule kā pieņemtajām izmaiņām likumdošanā, pilsētas atslēgu turētāji vismaz vārdos bija apņēmības pilni kaut kādā veidā rīdzinieku privilēģijas aizsargāt. Jautājums par privilēģijām, protams, ir diskutabls, tomēr diezin vai to būtu vērts darīt tīri praktisku apsvērumu dēļ, ja vien, protams, pasākuma ieviešanas mērķis nav īstermiņa ar vēlmi strauji kāpināt Rīgā deklarēto iedzīvotāju skaitu, tādējādi pārdalot par labu sev daļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa, to samazinot Pierīgas pašvaldībām. Vienlaikus Rīgai nākas rēķināties ar faktu, ka tā nespēj aizpildīt savu darba tirgu.
Lai arī precizitātes ziņā par šo jautājumu nevar spriest līdz procentu desmitdaļām, tomēr aina, ko uzbur Centrālās statiskas pārvaldes dati par iedzīvotāju skaitu darbspējīgā vecumā un aizņemto darba vietu skaitu pilsētas darba vietās, norāda uz to, ka rīdzinieki spēj aizpildīt vien aptuveni 77% no pilsētā esošo darba vietu skaita. Respektīvi, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju šā gada otrajā ceturksnī Rīgā kopumā bija aizņemtas 527 284 darba vietas, savukārt darbspējas vecumā esošo iedzīvotāju skaits šā gada sākumā sasniedza 408 029. Ja pieņemam, ka divu ceturkšņu laikā darbspējīgo iedzīvotāju skaits nav kardināli mainījies, tad DB aprēķinātā darba vietu pieejamības indeksa vērtība ir 1,29 punkti, kas nozīmē, ka pilsētā esošo darba vietu skaits 1,29 reizes pārsniedz iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā.
Treknā Pierīga
Saistībā ar daudzu uzņēmumu administrācijas izvietojumu ārpus galvaspilsētas, piemēram, SEB banka atrodas Ķekavas novadā, kā arī infrastruktūras objektu izvietojumu, piemēram, lidosta Rīga atrodas Mārupes novadā, arī vairākos Pierīgas novados aizņemto darba vietu skaits ir ievērojami lielāks par šeit mītošo iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā.
Proti, vislielākā indeksa vērtība ir Mārupes novadam, sasniedzot 1,98 punktus jeb aizņemto darba vietu ir divas reizes vairāk, nekā novadā ir darbaspējīgo. Seko Ķekavas novads, kur šī attiecība ir 1,34, savukārt Stopiņu novadā tā sasniedz 1,14. Nosacīti viegli, vismaz teorētiskā līmenī darbu uz vietas atrast varētu būt Babītes, Cēsu, Rojas novadu, kā arī Valmieras un Ventspils iedzīvotājiem, kur darba vietu pieejamības indekss svārstās no 0,70 līdz 0,78 punktiem, savukārt šobrīd kardinālu ekonomisko pārmaiņu pārņemtajā Liepājā tas sasniedz 0,69 punktus.
Indeksa aprēķināšanā par darba vietu pieejamību nav iekļauta informācija par brīvo darba vietu skaitu, taču tā faktiski nemaina kopējo ainu, jo brīvo darba vietu īpatsvars Latvijas darba tirgū šā gada otrajā ceturksnī valstī caurmērā sasniedza 0,5%.
Protams, Rīgas reģionā tas ir augstāks, bet pārējā Latvijā ievērojami zemāks. Tomēr arī šīs atšķirības kopējo ainu nemaina, jo Rīgas reģionā šādu darba vietu īpatsvars sasniedz 0,6%, Pierīgas reģionā – 0,5%, Latgales reģionā – 0,2%, savukārt Vidzemes, Zemgales un Kurzemes reģionā šis īpatsvars sasniedz vien 0,1%.
Darba vietu pieejamības diapazons var atšķirties pat vairākas reizes, līdz ar to nav nekāds brīnums par paziņojumiem, ka no galvaspilsētas attālākās apdzīvotās vietas paliek tukšas un zemā darba vietu pieejamība saistībā ar acīmredzami nekvalitatīvu valsts īstenoto reģionālo plānošanu iepriekšējos gados tam ir kā izskaidrojums. Virkne Latgales pagastu Latvijas darba vietu pieejamības kartē iezīmējas ar indeksa vērtību zem 0,3 punktiem, un šajā ziņā šķietami vissliktākā situācija ir Krustpils un Daugavpils novadā (indeksa vērtība – 0,25 punkti), bet Vārkavas pagastā tā sasniedz vien 0,24 punktus. Krustpils un Daugavpils novados šis zemais indekss tiek skaidrots ar to, ka šajās pašvaldībās deklarējušies reāli strādā attiecīgi Jēkabpilī un Daugavpilī.
Vietējie paradoksi
«Lai investorus piesaistītu attālākiem reģioniem, ir vajadzīgas investīcijas infrastruktūrā, jo ieguldītāji raugās ne tikai uz darbaspēka pieejamību, bet arī infrastruktūru,» secina personāla atlases kompānijas SIA Talentor Latvija valdes locekle Katrīna Ošleja. To apstiprina arī kāda ārvalstu investora pārstāvis. Lai arī Rīgā esot ievērojami lielāka dārdzība nekā attālākajos novados, tomēr galvaspilsētai esot savi plusi, kādu nav lētākajām pašvaldībām – transporta mezgls (jo īpaši lidosta, osta), finanšu pakalpojumi utt.
DB jau minējis Balvu novada domes priekšsēdētāja Andra Kazinovska viedokli, ka investori galvenokārt «nosēžas» Rīgā un Pierīgā un nekas nemainīsies līdz brīdim, kamēr netiks ieviesta diferenciācija – atšķirīga pieeja attiecībā uz uzņēmējdarbību, tostarp ražošanas investīcijām Rīgā, Pierīgā un pārējā Latvijā.
K. Ošleja vērš uzmanību uz zināmu paradoksu, ka pašvaldībās, kur ir augsts bezdarba līmenis, ir ļoti grūti atrast atbilstošas kvalifikācijas darbiniekus. «Iedzīvotāju deklarēšanās sistēma ir ļoti vienkārša, un faktisko dzīvesvietu noteikt ir pagrūti, tāpēc arī darbspējas vecumā deklarēto skaits var būt lielāks par reāli dzīvojošo skaitu,» tā M. Kučinskis.
«Svarīga ir mobilitāte, piemēram, klientiem Valmierā un Tukumā nevaram atrast vajadzīgos darbiniekus no šīm pilsētām, tāpēc mēģinām atvilināt no Rīgas,» sava veida paradoksu iezīmē K. Ošleja. Savukārt M. Kučinskis norāda uz aplēsēm, kas rāda, ka Valmierā esot vairāk darba vietu nekā pilsētā mītošo. Viņaprāt, ja laukos daudz vairāk cilvēku nekā darba vietu, tad zemniekiem nevajadzētu sūroties par strādnieku trūkumu. K. Ošleja prognozē, ka 15–20 gadu laikā visi strādās lielpilsētās vai to apkaimē, taču tajā pašā laikā daudzi dzīvos laukos – tīrā vidē. M. Kučinskis norāda, ka lielās pilsētas un vairāki lielie novadi sekmīgi strādā ar investoru piesaisti, kas ļauj radīt jaunas darba vietas. «Cilvēkresursu rezerves laukos nav neizsmeļamas, un, ja nav darba, tad arī nāksies optimizēt skolu tīklu, kurās nebūs, ko mācīt, kā arī citas jomas,» teic M. Kučinskis.