Hibrīda darba režīms, kad darbiniekam ir iespēja kombinēt darbu birojā ar attālināto darbu, nav jauninājums, bet COVID-19 pandēmijas ietekmē tieši šis darba modelis kļuva par teju populārāko starp biroju darbiniekiem visapkārt pasaulei.

Aptaujas liecina, ka lielākajai daļai darbinieku tagad ir iespēja strādāt gan birojā, gan attālināti, daudziem biroja darbiniekiem tā ir kļuvusi par jaunu realitāti. 90% Colliers aptaujāto biroja darbinieku komerciālajā un publiskajā sektorā atbildēja, ka viņiem ir iespēja izvēlēties strādāt gan uz vietas, gan attālināti. Paredzams, ka šāds hibrīdais darba stils, kam ir daudz priekšrocību gan privātpersonām, gan darba devējiem, būs populārs un plaši izplatīts vēl ilgu laiku.

Pandēmijas sākumā cilvēki būtībā atzina, ka birojā vēlas strādāt vairāk nekā pusi nedēļas, bet no mājām - 1-2 dienas nedēļā. Pēc diviem gadiem situācija ir pretēja un paradumu maiņa ir notikusi un attālinātā darba pusi un par šo laiku cilvēkiem ir izveidojusies rutīna, ko izjaukt un mainīt ir diezgan izaicinošs uzdevums. Turklāt mērījumi/dati liecina, ka ir vidēji 20% (1 darba diena) atšķirība starp to, cik dienas nedēļā cilvēki saka, ka vēlētos strādāt birojā un cik patiesībā strādā birojā. Pasaulē vidēji darbinieki saka, ka vēlas būt birojā 2,5 dienas nedēļā, savukārt no biroja sistēmām nolasītie dati liecina, ka patiesībā tās ir 1,5 dienas nedēļā. Šī tendence iezīmējusies arī Latvijā, un to norāda arī vairāku uzņēmumu kolektīvu vadītāji.

Muguras sāpes ir otrais biežākais iemesls vizītei pie ārsta. Par muguras sāpēm mēdz sūdzēties kā cilvēki pusmūžā, tā jaunieši, bet visbiežāk cilvēki brieduma gados, kad muguras sāpes ir nopietna problēma, kas traucē darba režīmu, aktīvas atpūtas plānus un samazina dzīves kvalitāti.

Par vienu no svarīgākajiem muguras sāpju riska faktoriem tiek uzskatīts sēdošas pozas prevalence ikdienā, fiziskas pārslodzes (sevišķi nepareiza smagumu celšana) un stress. Dators, sanāksmes, steiga, sēdēšana pie automašīnas stūres un vakarā atpūta pie televizora ir tipiska uzņēmēju ikdiena. Ja vien cilvēks apzināti nekompensē kustību trūkumu ikdienā ar regulārām fiziskām aktivitātēm, muguras problēmas t.s. biroja darbiniekiem novēro pat biežāk kā fiziska darba darītājiem. Sēdoša poza ir visnelabvēlīgākā dažādām muguras struktūrām, jo sēžot uz mugurkaula locītavām un starpskriemeļu diskiem ir vislielākā slodze. Ilgstoša statiska slodze uz muguras struktūrām var izraisīt dažādas hroniskas muguras problēmas, sāpes un pat nopietnas diagnozes.

Piemērošanās jaunajiem darba apstākļiem, kad daudzi strādā attālināti, no mājām, kad notiek arī attālinātas mācības skolās, jūtama ne tikai biroju segmentā, bet arī mājokļu tirgū, kur novērojama interese par lielākām platībām ar vietu darbistabai. Taču vajadzība pēc lielāka vai mazāka biroja arī pēc pandēmijas daļai uzņēmumu noteikti nemazināsies.

Nekustamo īpašumu kompānijas Latio pētījumā gandrīz puse jeb 49% aptaujāto Latvijas uzņēmēju atzinuši, ka beidzoties otrajam ārkārtas stāvoklim, lielākā daļa darbinieku kuri šobrīd strādā attālināti, atgriezīsies uz patstāvīgu darbu birojos. Kamēr 17% uzņēmumu uzskata, ka tikai neliela daļa atgriezīsies. Tomēr 18%, gandrīz piektā daļa, uzņēmumu ir pārliecināti, ka birojos no tiem darbiniekiem, kuri šobrīd strādā attālināti, iespējams, neatgriezīsies neviens. Nozīmīgai daļai - 16% šobrīd nav skaidras atbildes.

"Pētījuma dati un mūsu novērojumu liecina, ka biroji joprojām būs svarīgi uzņēmējiem, tomēr mainīsies to nozīme un izskats. Krietnai daļai darbinieku reprezentatīvā un socializēšanās funkcija birojā būs svarīgāka kā darba galda atrašanās vieta. Lielākā vai mazākā mērā distancētās darba attiecības ir uz palikšanu - mums visiem būs tām jāadaptējas," pētījuma rezultātus skaidro "Latio" valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns.

Vasaras mēnešos mūsu biroji visbiežāk kļūst tukšāki, nekā ierasts. Cilvēki izbauda brīvdienas un darbu no mājām vai vasarnīcām. Atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” 2023. gada dati liecina, ka tikai 2% darba devēju nepiedāvā attālinātā darba iespējas dažiem vai visiem darbiniekiem.

Latvijā un Baltijā kopumā mājas biroji jeb darbs no mājām bija diezgan izplatīta prakse jau pirms pandēmijas, taču līdzīgi kā daudzviet pasaulē, arī pie mums pandēmija būtiski mainīja darba vides dinamiku, ietekmējot izmaksas un mudinot darba devējus uz pārmaiņām. Šīs tendences ietekmējušas arī jaunu māju būvniecību, proti, nereti jaunajos dzīvokļos vai mājās jau ir iekļautas arī nelielas biroja telpas, lai būtu ērtāk strādāt no mājām.

Arvien biežāk varam dzirdēt, ka darba devēji lūdz cilvēkus atgriezties birojā, bet darbinieki to nevēlas. Tad darba devēji mēģina panākt vienošanos par biroja lietošanas principiem. Visbiežāk rezultāts ir hibrīddarbs: dažas dienas tiek pavadītas birojā, dažas - mājās. Visizplatītākais hibrīddarba modelis ir trīs dienas birojā, divas - mājās. Aptauja liecina, ka birojā pavadītais laiks veido aptuveni 50-80% no darba nedēļas, t.i. aptuveni 2,5 līdz 4 darba dienas.

Atvērtā plānojuma birojā ir svarīgi, lai katram būtu sava darba vieta un iespēja patverties, ja nepieciešama telefonsaruna pilnīgā klusumā

«Veidojot biroja interjeru, ņēmām vērā gan pieaugošo darbinieku skaitu, gan to, lai tas būtu mūsdienīgs, ērts, funkcionāls un tajā būtu patīkami uzturēties. Tik strauji augošam uzņēmumam kā Bite par biroja pilnveidošanu un pielāgošanu ir jādomā teju nepārtraukti, jo pastāvīgi mainās darbinieku skaits, struktūra. Palielinoties darbinieku skaitam, pieaug nepieciešamība pēc īpašām telpām, piemēram, sarunām divatā. Ir svarīgi, lai darbinieki gan varētu justies ērti un produktīvi savā darba vietā, gan, ja nepieciešams, tikties ar klientiem, gan arī rīkot sapulces plašākā lokā. Tāpat nedrīkst aizmirst arī par vizuālo izskatu, lai ikdiena birojā būtu interesantāka,» stāsta Ance Kovale, Bite Klimata kontroles menedžere. Viņa uzskata, ka kvalitatīvā darba vidē ir vieglāk saglabāt produktivitāti un optimismu.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Piecu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) nodaļu vadītāji nosūtījuši vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (V), kurā aicina nekavējoties izveidot komisiju, kas izvērtētu iemeslus KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka atbrīvošanai no amata.

KNAB nodaļu vadītāji uzskata, ka Streļčenoks nodarbojas ar mērķtiecīgu destruktīvu tirāniju.

Vēstuli premjeram, bijušā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova vadītajai Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisijai un ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram parakstījuši Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Lienīte Šikore, Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs, Operatīvo pasākumu nodaļas vadītājs Jānis Circens, Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece un Iekšējās drošības nodaļas vadītāja Sanita Zandersone-Reisa.

Aģentūras LETA rīcībā esošajā vēstulē KNAB nodaļu vadītāji velta kritiku KNAB vadītājam. Viņi ar pilnu pārliecību apgalvo, ka Streļčenoks izmanto viņam ar likumu piešķirto varu, tādējādi destruktīvi dezorganizējot KNAB darbu.

Nosūtot darbinieku darbā uz ārvalstīm, ir svarīgi, lai sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tiktu veiktas Latvijā; uzņēmēji gaida vienkāršāku, caurspīdīgāku un prognozējamāku procesu

Parasti darba ņēmējs ir sociāli apdrošināts tajā valstī, kurā strādā, taču, nosūtot darbinieku darbā uz ārvalstīm, viņš var palikt sociāli apdrošināts valstī, kurā dzīvo. Lai nodrošinātu to, ka robežu šķērsojošie darba ņēmēji turpinātu saglabāt uzkrātās sociālās apdrošināšanas tiesības un vienlaikus būtu sociāli apdrošināti vienā valstī, Latvija kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) īsteno sociālās drošības shēmu koordināciju starp ES/EEZ dalībvalstīm un Šveici. Īstenošanas instrumenti ir regulas, kurās ietvertie nosacījumi balstās uz četriem pamatprincipiem - vienlaikus persona var tikt apdrošināta vienā dalībvalstī; vienlīdzīga attieksme; apdrošināšanas periodu summēšana; pensiju un pabalstu eksports. Sociālās drošības jomā patlaban ir spēkā arī vairāki starpvalstu līgumi. Tādi ir noslēgti ar Ukrainu, Kanādu, Baltkrieviju, Krieviju un Austrāliju.

Nākotnē uzņēmumi daudz lielāku uzmanību pievērsīs attālinātam darbam, un par to aktīvi jādomā arī valsts iestādēm. Nesen Valsts nekustamie īpašumi īstenojuši biroja centralizāciju, pārvietojot birojus no trim adresēm uz vienu, un pirmie rezultāti jau redzami – darbinieku savstarpējā sadarbība ir uzlabojusies, kā arī gūts būtisks izmaksu ietaupījums. Biroju centralizācija ir valsts pārvaldē strādājošo uzņēmumu nākotne, intervijā "Dienas Biznesam" uzsver VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

VNĪ pēdējo gadu laikā veikta pārmaiņu stratēģija – kas līdz šim paveikts tās ietvaros?

Esam strādājuši vairākos virzienos, pievēršot uzmanību procesu digitalizācijai, efektivizācijai un centralizācijai. Viena no nozīmīgām stratēģiskajām prioritātēm, ko pēdējā laikā esam paveikuši, ir VNĪ biroja centralizācija, pārceļoties no trim adresēm uz vienu – Talejas ielā 1. Līdz ar šo pārcelšanos esam izveidojuši mūsdienīgu valsts pārvaldes iestādes biroju. Šis solis uzlabojis uzņēmuma darba efektivitāti un ļauj ietaupīt valsts budžeta līdzekļus. Birojā īstenots pilnīgi jauns, aktivitātēs bāzēts koncepts, sadalot biroju zonās, un tajā nevienam – pat valdes priekšsēdētājam – nav sava kabineta, tādēļ sadarbība starp kolēģiem notiek ik brīdi. Ieguvumi ir vērojami jau uzreiz – notiek aktīvāka sadarbība un komunikācija starp kolēģiem un nodaļām, kā arī regulāra ikdienas komunikācijas apmaiņa. Tā rezultātā vairs nav tik bieži jāorganizē speciālas sapulces, jāsauc kolēģi uz sarunām kabinetā, bet, blakus sēžot, var apmainīties viedokļiem – komunikācija notiek raiti, un nav nekādu pārrāvumu, uzlabojas darbinieku iesaiste. Šis modelis ir piemērojams arī citām valsts pārvaldes iestādēm. Pēc mūsu domām, šis ir arī labs veids, kā piesaistīt jaunus darbiniekus, kuriem ir svarīgi, kādā vidē viņi strādā.

Diskusijās par darba vidi un darbinieku produktivitātes veicināšanu bieži tiek minēts jēdziens “darbinieku iesaiste”. Dažādas pētījumu kompānijas piedāvā risinājumus, kā mērīt darbinieku iesaisti un analizēt rezultātus. Tomēr vispirms ir būtiski izprast - kas ir darbinieku iesaiste un kāpēc ir svarīgi to mērīt?

Vai tas, cik iesaistīts ir darbinieks, patiešām ietekmē uzņēmuma peļņu un citus būtiskus rādītājus? Kā iesaiste atšķiras no citiem darba vides psiholoģiskajiem faktoriem - darbinieku apmierinātības un labbūtības?

Lai atbildētu uz jautājumiem, kāpēc un kā mērīt darbinieku iesaisti (employee engagement) un kādus ieguvumus var radīt augsta iesaiste, vispirms ir svarīgi saprast, ko ietver šis jēdziens. Formālās saistības, ko darbinieks uzņemas, parakstot darba līgumu, vēl nenosaka, kādu enerģijas līmeni darbinieks ieguldīs darbā. Ar darbinieku iesaisti pamatā saprot entuziasmu, ar kādu veicam savus darba pienākumus. Tas atspoguļo ne tikai apmierinātību ar darbu vai to, cik laimīgi jūtamies savā darba vietā - iesaiste parāda, cik motivēti esam pielikt pūles organizācijas labā un cik emocionāli piesaistīti jūtamies savai darbavietai.

Gadu ilgušais Lattelecom aktivitātēs balstītā viedā biroja eksperiments apstiprinājis, ka atteikšanās no personīgās darba vietas uzlabo informācijas apriti un samazina izmaksas

Oktobrī aprit gads, kopš komunikāciju tehnoloģiju uzņēmuma Lattelecom darbinieki izbauda aktivitātēs balstītā viedā biroja Mettropole sniegtās priekšrocības. Šobrīd tajā strādā gandrīz 350 cilvēki, un katra jauna nedēļa apliecina – ideja par atteikšanos no fiksētas darba vietas katram darbiniekam izrādījusies pareiza. Telpu apsaimniekošanas un uzturēšanas izmaksas uz vienu darbinieku sarukušas par 40%, darbinieki vairāk apmainās ar informāciju klātienē un ir apmierināti ar jauno kārtību.

Aktivitātēs balstīts birojs no ierastā atšķiras ar to, ka tajā katram darbiniekam nav savas personīgās darba vietas. Ierodoties birojā, var izvēlēties jebkuru brīvo galdu, ieslēgt uzņēmuma piešķirto klēpjdatoru un ķerties pie darba. Darbinieku rīcībā ir sapulču zāles, klusās un projektu zonas, kā arī tējošanas vieta. Šāda darba vide palīdz labāk koncentrēties uz veicamo darbu, uzlabo tā produktivitāti un veicina informācijas apriti, kolēģu sadarbību un dalīšanos profesionālajā pieredzē, jo gan vadītāji, gan padotie strādā vienkopus.

Latvijas valsts kopbudžetā iespaidīgākās nodokļu summas iemaksā uzņēmumi no finanšu sektora – īpaši, bankas, meža nozares, transporta un loģistikas, IT sektora un telekomunikāciju jomas, liecina Baltijas komunikāciju centra veiktie aprēķini.

Ja aplūko nodokļu nomaksu uz vienu darbinieku, tad līderi šajās pozīcijās ir bankas, IT programmizstrādātāju un servisa sniedzēju uzņēmumi, kas gadā par vienu darbinieku nodokļos nomaksā līdz pat 20 tūkstošiem eiro.

Kā liecina Finanšu ministrijas dati, vieni no lielākajiem ar atalgojumu saistīto nodokļu maksātājiem ir finanšu sektora pārstāvji – bankas. Par banku darbiniekiem gadā tiek nomaksāti iespaidīgi nodokļi. Kopējās iemaksas veidojas no divām daļām – iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ko maksā darba ņēmējs, un Valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, ko maksā darba devējs.

Šie nodokļi tiešā veidā liecina par attiecīgajā nozarē strādājošo algām, labklājību un netieši - par to, ka uzņēmumi pilnībā atrodas baltās ekonomikas sektorā. Regulāras iemaksas sociālās apdrošināšanas valsts budžetā darba ņēmējam sniedz iespēju saņemt apmaksātu veselības aprūpi, pensiju, slimības pabalstu, bērnu kopšanas atvaļinājumu pabalstu, invaliditātes pensiju, kā arī ikmēneša maksājumu darba zaudēšanas gadījumā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Cerot, ka pandēmijas radītie ierobežojumi būs īslaicīgi un darbs attālināti vairs nebūs norma, daudzi uzņēmumi šo laiku izmantoja lietderīgi, pārkārtojot vai labiekārtojot biroju telpas. Ņemot vērā, ka darbs no mājām ir ietekmējis un mainījis arī interjera tendences birojos, Mārupē bāzētais uzņēmums “IPS Baltics” savu biroju veidot izvēlējās sadarbībā ar profesionālu dizaineri. Biznesa klientiem šis pakalpojums ir pieejams bez maksas. Uzņēmums un interjera dizainere dalās pieredzē un vērtīgos padomos, ko ņemt vērā, labiekārtojot biroju.

“IPS Baltics” – kvalificēta personāla pakalpojumu nodrošinātājs kuģu īpašniekiem un vēja turbīnu operatoriem, biroja kopējā telpu platība ir 84 kvadrātmetri. Uzņēmums strauji paplašinājās un pārskatāmā nākotnē plāno paplašināties vēl, tāpēc radās nepieciešamība pēc jaunām biroja telpām. Iepriekšējās biroja telpas bija vēl mazākas un nespēja nodrošināt pietiekami daudz darba vietas personālam. Sākotnēji jaunajās telpās tika veikts neliels kosmētiskais remonts, bet pēc tam, cieši sadarbojoties ar interjera dizaineri, tika iekārtots birojs. Tas ir samērā neliels birojs, kura telpās atrodas arī virtuve. Birojā šobrīd strādā seši darbinieki, bet interjera dizainerei bija nepieciešams iekārtot darba vietas astoņiem darbiniekiem, jo uzņēmums plāno izaugsmi.

Ir būtiski mainījusies cilvēku attieksme gan pret darba vidi un iekārtojumu, apstākļiem, gan arī pret pašu darbu kā tādu. Domāšanu «eju uz darbu» kā vienkāršu vietu, kur strādāt, nomaina ideja «eju strādāt» un sasniegt konkrētus rezultātus tam piemērotā vidē.

Augstākminēto apsvērumu rezultātā modernais birojs veidojas kā viedo tehnoloģiju un cilvēku labsajūtas apvienojums. Labsajūtu nodrošina gan piemērota fiziskā vide, piemēram, augsti griesti veicina brīvu un radošu domāšanu, gan ērts iekārtojums, gan parocīgi tehnoloģiskie risinājumi. Rezultātā ieguvēji ir visi: modernie superbiroji veicina produktivitāti, ļauj elastīgi plānot darbinieku noslodzi un nodrošina optimālas uzturēšanas izmaksas.

Uzskatu, ka ideja par biroju kā visērtāko vietu, kur konkrētais cilvēks var sasniegt vislabākos profesionālos rezultātus un izpildīt uzņēmuma vai organizācijas uzstādītos mērķus, ir vienlīdz piemērojama gan privātiem uzņēmumiem, gan arī valsts pārvaldes iestādēm. Galu galā valsts pārvalde ir sabiedrības spogulis – ja mēs maināmies, ir tikai loģiski, ka mainās arī oficiālās valsts iestādes.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks savas vietnieces Jutas Strīķes pagājušā gada darbu novērtējis ar zemu līmeni, lai gan tikpat lielu kritiku izpelnījušās vēl divas vadošas KNAB amatpersonas, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

Visas trīs amatpersonas, kuras jau ilgstoši strādā KNAB, pārmetumus noliedz un vadības rīcībā saskata bosinga un mobinga pazīmes.

Streļčenoks veicis novērtējumu Strīķei un Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītājai Ilzei Draveniecei, bet Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāju Diānu Kurpnieci vērtēja Streļčenoka kādreizējā priekšniece un pašreizējā KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, kuru pagājušā gada vasarā amatā iecēla Streļčenoks vienpersoniski.

Strīķe un Kurpniece novērtētas ar D līmeni, kas nozīmē, ka darba izpilde tikai atsevišķās jomās sasniedz prasības attiecīgajā nozarē un darba izpildē nepieciešami uzlabojumi. Savukārt Draveniece novērtēta ar E līmeni, kas nozīmē, ka viņas darba izpilde nesaskan ar prasībām attiecīgajā nozarē, visās jomās nepieciešami būtiski un tūlītēji uzlabojumi.

Latvijas 100 lielākie uzņēmumi kopā nodarbina ap 80 tūkst. strādājošo un atspoguļo līdzīgas tendences tautsaimniecībā kopumā – darbinieku skaits kopš krīzes ir pieaudzis, tomēr nav atgūts pirmskrīzes līmenis.

Tā liecina Lursoft un Dienas Biznesa (DB) veidotā TOP 500 dati. 2013. gadā TOP 100 uzņēmumos strādāja 79 544 darbinieki, kas salīdzinājumā ar 2008. gadu, bija par 3,3 tūkstošiem mazāk. 2008. gadā lielākajos uzņēmumos strādāja 82 919 cilvēki. Viszemākais līmenis apskatītajā laika posmā bija 2010. gadā, kad TOP 100 uzņēmumi nodarbināja 73 521 strādājošo. Kopš 2011. gada darbinieku skaits sācis palēnām pieaugt. Dati par 2014. gadu vēl nav pieejami par visiem TOP 100 uzņēmumiem, tāpēc analīze par tiem gaidāma rudenī. Strauju strādājošo skaita pieaugumu uzrāda vien atsevišķi, uz roku pirkstiem skaitāmi uzņēmumi, kas būtībā lielākoties vieni paši arī ietekmē kopējo TOP 100 saraksta statistiku.

Finanšu tehnoloģiju uzņēmums Twino atvēris hibrīdbiroju Rīgā, tādējādi sekojot pirms gada pieņemtajam stratēģiskajam lēmumam par darba kultūras maiņu un iespēju darbiniekiem turpmāk strādāt no jebkuras vietas pasaulē.

Biroja izveidē investēti aptuveni 120 000 eiro.

Jaunais Twino birojs veidots kā komunikāciju platforma starp dažādām auditorijām, tostarp ne tikai starp uzņēmuma darbiniekiem, bet arī startup ekosistēmu, finanšu tehnoloģiju nozares pārstāvjiem un citām iesaistītajām pusēm. Birojs kalpos arī kā improvizēta studija dažādiem nozares pasākumiem.

“Pirms vairāk nekā gada Twino pieņēma stratēģisku lēmumu mainīt mūsu līdzšinējo darba kultūru. Jau pašas pandēmijas sākumā lēmām, ka attālinātas darba iespējas darbiniekiem saglabāsim arī pēc veselības krīzes, tādēļ pieņēmām lēmumu pārveidot arī biroja plānojumu, nosliecoties par labu mazākām, bet modernākām, videi draudzīgākām un atraktīvākām biroja telpām Rīgas centrā. Pie jaunā biroja koncepcijas un labiekārtošanas strādājām gandrīz gadu un šobrīd esam gatavi vērt Twino jaunā biroja durvis”, skaidro Twino Grupas izpilddirektore Anastasija Oļeiņika.

Darba vides iekārtošanā biroja galdi spēlē ļoti lielu lomu. Taču, tos izvēloties, vērā jāņem daudz un dažādi faktori, lai galds ne tikai skaisti izskatītos, bet arī būtu funkcionāls, ērts lietošanā un atbilstu katra darbinieka individuālajām ergonomikas prasībām. Noskaidrosim, kādiem aspektiem pirms galda izvēles jāpievērš pastiprināta uzmanība!

Kāpēc kvalitatīvam biroja galdam ir tik liela nozīme?

Viens no lielākajiem mīnusiem darbam birojā ir garās stundas sēdus pozīcijā. Tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc ir svarīgi, lai biroja galds ir katra darbinieka vēlmēm un vajadzībām piemērots. Atrodot pareizo galdu, ieguvumi būs vairāki:

• Ērta darbošanās – optimāls galda modelis pareizā izmērā darbiniekam palīdzēs pie tā strādāt ērti un bez aizķeršanās, jo viss nepieciešamais būs pa rokai;

• Ergonomiska un veselīga darba vide – strādājot pie nepiemērota galda, ķermenis ilgstoši atrodas tam neatbilstošā pozīcijā, kas negatīvi ietekmē labsajūtu un veselību;

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) veikta kārtējā reorganizācija, kuras rezultātā septiņas amatpersonas nolēmušas darbu birojā pamest, sešām no tām dodoties izdienas pensijā, liecina aģentūra LETA rīcībā esošā informācija.

KNAB aģentūrai LETA apgalvoja, ka biroja amatpersonu skaita samazinājums būtiski neietekmē tā uzdevumu izpildes kvalitāti, kā arī sekmīgu biroja funkciju nodrošināšanu.

«Uzsveram, ka KNAB reorganizācija ir pārdomāta, uz analīzi balstīta vairāku mēnešu mērķtiecīga darba rezultāts. Tās laikā netika likvidētas amata vietas, proti, netika samazināts kopējais amata vietu skaits, bet tika veiktas izmaiņas KNAB struktūrā, amatpersonu/darbinieku štatu un amatu sarakstā,» norādīja birojā.

KNAB priekšnieks Jēkabs Straume šodien Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā skaidroja, ka vēl viens iemesls reorganizācijai bijis tas, ka līdz šim birojā bija ļoti lielas nodaļas, kurā strādāja līdz pat 20 cilvēki. Tik lielas nodaļas valsts pārvaldes sistēmā esot ļoti grūti vadīt, tāpēc «zelta standarts» esot nodaļas ar 10 līdz 12 cilvēkiem.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ieskatā bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (JV) lidojumi ar privātajām lidmašīnām varētu nebūt samērīgi un ekonomiski izdevīgi.

Rinkēvičs intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" piekrita, ka Covid-19 laikā un dažādu neplānotu vizīšu dēļ politiķiem būtu jābūt iespējai izmantot speciālos reisus. Taču viņš ir bažīgs par to, vai tas nav kļuvis par tādu praksi, kur vairs netiek vērtēts samērīgums un lētākās iespējas.

"Šeit jāsaka, ka informācija, ar ko iepazīstamies, rāda, ka, visticamāk, tā nav bijis un varēja lidot arī ar komercreisiem," sacīja Valsts prezidents.

Viņš arī uzskata, ka Kariņa komunikācija par šo situāciju nav bijusi ļoti veiksmīga, uzsverot, ka sabiedrībai minētais ir jāskaidro. Arī Valsts kancelejas skaidrojumi neesot pietiekami. Rinkēviča ieskatā Valsts kontroles iesaiste procesa izvērtēšanā varētu būt veiksmīga, saprotot, vai procesā ievērots samērīgums.

2013.gadā Maksātnespējas administrācija no darbinieku prasījumu garantiju fonda izmaksāja 737,6 tūkstošus latu jeb 1,05 miljonus eiro. Laika posmā no 1. janvāra līdz 31. decembrim Maksātnespējas administrācija sedza 1 418 darbinieku prasījumus 128 maksātnespējīgajos uzņēmumos.

Vidēji izmaksātā summa vienam darbiniekam bija Ls 520 jeb 740 eiro.

Lielākās summas no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem 2013. gadā izmaksātas MSIA Gādība 184 darbinieku prasījumu apmierināšanai 109 tūkst. Ls(155,3 tūkst. eiro), MSIA Namu apsaimniekošana 116 darbinieku prasījumu apmierināšanai 41,9 tūkst. Ls (59,6 tūkst. eiro) un MSIA GT Auto 44 darbinieku prasījumu apmierināšanai 27,5 tūkst. Ls (39,2 tūkst. eiro) apmērā u.c.

«Pēdējos gados samazinājās gan izmaksātā kopsumma no darbinieku prasījumu garantiju fonda, gan darbinieku skaits, kam no darbinieku prasījumu garantiju fonda segti darbinieku prasījumi. Summas samazinājums būtībā saistīts gan ar to, ka samazinājies maksātnespējīgo darba devēju skaits, gan ar to, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda izmaksājamo summu aprēķins piesaistīts valstī noteiktajai minimālajai mēnešalgai. Ja segto darbinieku prasījumu apjomu un skaitu salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, tad, piemēram, 2012.gadā darbinieku prasījumi tika segti vairāk kā 1 milj. latu apmērā kopumā 2 tūkst. maksātnespējīgo uzņēmumu darbiniekiem, savukārt 2011.gadā izmaksātā summa sasniedza gandrīz 2 milj. latu un tika segti 3 870 darbinieku prasījumi,» norāda Maksātnespējas administrācijas direktors Ervīns Ābele.

2020.gadā pieaugušas naudas summas, ko Maksātnespējas kontroles dienests izmaksājis maksātnespējīgo uzņēmumu darbinieku prasījumu apmierināšanai, informē Maksātnespējas kontroles dienests.

2020.gadā Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda ir izmaksājis naudas līdzekļus 1 980 915 eiro apmērā 73 maksātnespējīgo uzņēmumu 1376 darbinieku prasījumu apmierināšanai. Vidējā viena darbinieka prasījumu segšanai piešķirtā summa 2020.gadā bija 1440 eiro.

Salīdzinājumā ar 2019.gadu ir pieaugusi gan kopējā izmaksātā summa, kas 2019.gadā veidoja 1 711 943 eiro, gan darbinieku prasījumu skaits, apmierinot 1269 darbinieku prasījumus, gan arī vidējā viena darbinieka prasījumu segšanai piešķirtā summa, kas 2019.gadā bija 1342 eiro.

2020.gadā sarucis vien maksātnespējīgo uzņēmumu skaits, kas 2019.gadā bija 112. Secināms, ka uz ierosināto maksātnespējas procesu skaitu pērn būtisku ietekmi atstājuši Covid-19 pandēmijas ierobežošanai ieviestie pasākumi, proti, līdz 1.septembrim kreditoriem bija aizliegts iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumus. Moratorijs tika noteikts atkārtoti no 2020.gada 23.decembra līdz šā gada 1.martam.

Labsajūta, darbinieku iesaiste un produktivitāte ir nesaraujami jēdzieni

Tā uzskata Inga Zvaigzne, globālā informācijas tehnoloģiju uzņēmuma Accenture darba vides vadītāja Latvijā. Viņas skatījumā, katrā birojā, lai cilvēki varētu labi strādāt, ir svarīgi trīs stūrakmeņi – lai darbinieki var labi sadarboties, lai var fokusēti strādāt un lai cilvēki fiziski labi jūtas. Accenture birojā darba vietu plānojums veidots tā, lai veicinātu dabisku izkustēšanos – katra stāva centrā ir gaitenis, kam uz sāniem izvietotas darba telpas. «Katrs esam dzirdējuši, ka vismaz reizi stundā jāizkustas un jāatpūtina acis. Nevaru apgalvot, ka visi to dara, bet, veidojot mūsu biroja iekārtojumu, esam centušies to veicināt,» teic I. Zvaigzne.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.