#Kazkopībā dzīvnieku skaitam ir tendence palielināties; aug pieprasījums pēc kazas piena produktiem.

Kazkopībā dzīvnieku skaitam ir tendence palielināties; aug pieprasījums pēc kazas piena produktiem, bet aizvien novērojams šī piena trūkums, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Latvijā ir tikai trīs kazas piena pārstrādes uzņēmumi – SIA Līcīši Ltd, Madonas novada z/s Līvi, kā arī a/s Cesvaines piens, kura pagājušajā gadā sāka kazas piena pārstrādi un puscietā siera ražošanu rūpnieciskos apjomos; pārējie ir mājražotāji. Līcīši Ltd ir vienīgā saimniecība, kas tirdzniecības tīkliem piegādā tieši svaigu kazas pienu.

Ozolnieku novada bioloģiskā saimniecība SIA Līcīši Ltd ir viena no tām, kas pārvarējusi vairākas krīzes un joprojām ražo kazas pienu un sieru. Saimniecību 1992. gadā nodibinājis saimnieks Aivars Liepiņš, kurš pamazām saimniekošanu nodod meitas Līgas Marcinkonienes rokās.

Perspektīvā kazkopības nozare pašlaik «veģetē» lielākoties mājražošanas līmenī; bez pārstrādes iespējām maz izredžu attīstīties, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Savulaik kazas Latvijā sauktas par «Staļina govīm», savukārt mūsdienās nozare ir maza un neattīstīta, lai gan kazu skaits kopš 2005. gada palielinājies vairāk nekā divas reizes. Latvijā ir desmit saimniecību, kur kazu skaits ir no 100 līdz 200 un tikai divas, kur kazu ir līdz 300, liecina Lauksaimniecības datu centra aktuālā statistika. Kazas audzē pienam, gaļai, ciltsdarbam, taču ir iespējas arī vilnas iegūšanai, turklāt kazas ir labas pļavu noganītājas, norāda Latvijas Kazkopības biedrībā. Tā prognozē, ka līdz 2020. gadam piena kazu skaits Latvijā palielināsies līdz 20 tūkst., savukārt gaļas kazas varētu sasniegt piecus tūksošus. Biedrība nospraudusi mērķi šajā laikā palielināt saražotās produkcijas daudzumu un izveidot vismaz vienu – mūsu valstī pirmo – kazas piena pārstrādes uzņēmumu.

Zemnieku saimniecībā Līvi apgrozījums 2017. gadā audzis par 20%, bet šogad tā plāno apgrozījumu kāpināt par 15%

Madonas novada zemnieku saimniecībā Līvi ir viens no lielākajiem kazu ganāmpulkiem Latvijā. Kazkopība ir nozare ar milzīgu perspektīvu un potenciālu, uzskata saimniecības īpašnieks Raimonds Melderis.

«Lai gan sākotnēji viegli negāja, šobrīd sūdzēties nevaru. Tagad cilvēki meklē kaut ko eksotiskāku, un tas ir tas, ko mēs piedāvājam, – kazas piena produktus. Šie produkti ir citādāki, un nevar salīdzināt, kas ir veselīgāks vai garšīgāks. Pieprasījums pēc šiem produktiem aug, un esmu laimīgs par to,» atzīst R. Melderis.

ZS Līvi ganāmpulkā ir vairāk kā 400 kazu – 260 no tām ir slaucamās, bet 150 kazas ir paredzētas gaļai. Uzņēmums ražo dažāda veida kazas piena sierus. No vienas kazas gadā var iegūt vidēji 600 litru piena. Kazu šķirnes ir dažādas – Anglo, Alpu, Vācu baltā un brūnā, Tīringas. Uz jautājumu, kādi ir saimniecības produkcijas realizācijas apjomi, saimnieks vien nosaka – pietiekami.

AS Cesvaines piens augustā uzsākusi ražot puscieto kazas sieru, kļūstot par pirmo piena pārstrādes uzņēmumu Latvijā, kas rūpnieciski ražo šādu produktum, informē uzņēmumā.

«Puscietais kazas siers patlaban pasaulē ir modes kliedziens. Tas ir veselīgs produkts ar lielisku eksporta potenciālu. Uzsākot šī siera ražošanu, Cesvaines piens ir devis ļoti labu stimulu Latvijas kazu audzētājiem straujāk attīstīt šo perspektīvo nozari,» norāda Latvijas Kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena.

Uzņēmumā informē, ka jaunā siera receptes izstrāde uzņēmumā aizsākās 2016.gada vasarā un tapa garu eksperimentu gaitā. Tās autoram un siera meistaram ir liela pieredze kazas siera gatavošanā, viņam piederējusi arī kazu saimniecība.

Patlaban Latvijā pieejamais kazas piena daudzums uzņēmumam ļauj saražot līdz vienai tonnai puscietā kazas siera mēnesī. Uzņēmumā atzīmē, ka Latvijā pēdējos gados ir būtiski augusi patērētāju interese par kazas piena produktiem. To apliecina arī kazu ganāmpulku pieaugums - 2016.gada beigās Latvijā bija reģistrēts aptuveni 13 000 kazu, bet šogad kazu skaits jau pārsniedz 14 000.

Šobrīd visi plānotie pasākumu "Svētku pilī" ir atcelti, tāpēc uzņēmums nolēmis klientiem piedāvāt ko nebijušu – pārnakšņot pilī divvientulībā.

"Šis ir veids, kā nodrošināt kaut nelielus ieņēmumus un darbu dažiem darbiniekiem, kā arī lai pašiem būtu prieks kaut vienu vai divas reizes nedēļā uzburt kādam jauku vakaru un pozitīvas emocijas," biznesa portālam db.lv stāsta Līga Balode, "Svētku pils" vadītāja.

Šī brīža situācija uzņēmumu ir būtiski ietekmējusi, jo visi plānotie pasākumi no marta vidus nu jau līdz maija beigām ir atcelti. 95% no tiem bija kāzas. Liela daļa klientu izvēlas pārcelt savas kāzas – uz rudeni vai nākamo vasaru. Ir arī tādi pāri, kas šobrīd vispār atceļ plānotos pasākumus.

"Mūsu klientu vidū ir arī pāri, kas nedzīvo Latvijā vai kuriem ir daudz viesu no ārvalstīm. Šīs kāzas šobrīd tiek atceltas vai pārceltas jau visas vasaras garumā, saprotot, ka šobrīd nevar plānot paši savu un viesu ierašanos. Kāzas ir pasākums, kam jaunie pāri gatavojas pusgadu vai gadu iepriekš," viņa teic.

Šajā piektdienā portāls db.lv saviem lasītājiem piedāvā aplūkot, kā tiek izgatavotas Kazas laukos zīmola kazas piena ziepes!

Pirms dažiem gadiem ziepju izgatavotāja Rita Pranča kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Baldoni un iegādājusies divas kaziņas, kas arī bijis pirmais solis jaunā biznesa virzienā.

Viņa internetā atradusi receptes, kā izgatavot ziepes no kazas piena, un sākusi tās veidot. Tā kā draugiem produkcija patikusi, viņa nolēmusi ziepes piedāvāt arī Kalnciema ielas tirdziņā, un atsaucība bijusi liela.

Patlaban R. Prančai ir vairāk nekā 20 kazas piena ziepju veidu, kā arī viņa izgatavo lūpu balzamus, ķermeņa skrubjus un vēlas paplašināt dezodorantu izgatavošanu.

Kā top Kazas laukos ziepes, skaties galerijā augstāk!

Medzes pagasta Baroni ir viena no nedaudzajām kazu audzētavām Liepājas apkaimē. No 117 kazām slauktais piens pārtop sierā un ceļo pie patērētājiem Rīgā un Liepājā, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Baronu kūts durvis ir vaļā, un kazas arī ziemā dzīvojas pa aploku svaigā gaisā. Vienīgi lielā putenī paslēpjoties. Saimnieks Rolands Ekšteins vēro, ka tās labi jūtas - «jo tuvāk pie dabas, jo labāk». Protams, nevarot turēt siltumā un tad izdzīt ārā. Pēc neilga pārtraukuma nule atsāksies slaukšanas sezona, jo marta sākumā gaidāmi pirmie kazlēni.

Ganāmpulkā visas ir «Latvijas vietējās» kazas. «Galvenais - tās ir piemērotākas mūsu apstākļiem,» zina saimnieks. Atšķirībā no citām šķirnēm, tām ir pavilna, tās ir pieticīgākas barības un telpu ziņā. Pienu dod tikai nedaudz mazāk, bet vairākos parametros tas esot labāks.

Māra Lapiņa un Rolands Aumeisters dzīvo Annas pagastā mājās ar nosaukumu Oši. Viņu piemājas saimniecībā ir 17 kazas, vairāki duči pīļu, kā arī vairākas vistas un deviņi truši. Saimnieki vēlas attīstīt savu saimniecību un plāno arī iegādāties zosis, vēsta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

Oši ir M.Lapiņas dzimtas mājas. Pašreiz viņa ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un aktīvi darbojas savā piemājas saimniecībā. «Pabeidzu te skolu, pastrādāju, bet vēlāk devos uz dzīvi Rīgā. Nodzīvoju tur vairāk nekā desmit gadus, un nu jau kādus četrus gadus esam atgriezušies uz dzīvi šeit. Te dzīvoja mana mamma, kurai jau bija divas kaziņas. Tā arī tā lieta sākās,» stāsta M.Lapiņa.

Katrai kaziņai ir savs vārds, piemēram, divus mazākos kazlēnus sauc par Plusiņu un Mīnusiņu. «Kazām vārdus liek mūsu meitas Laura un Evelīna. Mums ir arī kaza, vārdā Asaka,» stāsta M.Lapiņa. Interesanti vārdi ir arī saimniecības trušiem, un vienu no tiem sauc par Knapsieri. «Kad atbraucām šeit dzīvot, manai mammai jau bija truši un viens no viņiem kļuva vārgs. Mamma teica, ka tas būs jākauj nost, bet es teicu, ka neļaušu viņu nokaut, jo man viņš patīk. Sāku lasīt, kas jādara, lai trusis atkoptos, un tā pamazām tas kļuva aizvien veselīgāks. Tagad Knapsieris ir vaislas tēvs. Vārds Knapsieris radās no tā, ka viņš sākumā bija izvārdzis un kaulains,» stāsta M.Lapiņa.

70% balto baložu, kurus kāzās palaiž gaisā, mirst, un tikai 30% pieredzējušāko baložu spēj atgriezties savā mītnē, intervijā portālam rus.db.lv pastāstīja kāzu vadītāja un iluzioniste Jeļena Paļčevska.

Viņa precizēja, ka tiek runāts par dūjām, kurus speciāli izmanto kāzās. «Es ar to nenodarbojos, jo man ir žēl dūju, turklāt putniem ir ļoti trausli spārni – ja to brīvībā palaiž svešs cilvēks, viņš var putnam spārnus sabojāt, un izārstēt putnu vairs nevar,» viņa skaidro. Kā liecina viņas pieredze, kāzās ne visi pāri izvēlas laist gaisā dūjas, to dara aptuveni katrs trešais pāris. Dūjas kāzās parasti tiek palaistas gaisā pēc kāzu ceremonijas vai reģistrācijas.

Pati J. Paļčevska baložus parasti izmanto kāzu fotosesijās vai reklāmas klipu uzņemšanai, kā arī, protams, triku veikšanai. «Ir stereotips, ka balodis parādās no cilindra cepures. Iluzionistiem baloži parasti izlido no šalles, bumbām, gleznām vai no tukša gaisa. Tas ir viens no skaistākajiem ilūziju veidiem, bet šovs ar putniem ir viens no populārākajiem šoviem pasaulē,» viņa atzīmē.

Iespējams, savulaik Rīgas horeogrāfijas skolas laikā iegūtais krampis un perfekcionisms Boutique Event Planning īpašniecei Alisei Kolosovai palīdz uzburt greznus svētkus

Alise teic, ka viņas dzīvē notikumi nereti savirknējušies labvēlīgi, tā, piemēram, pēc dejošanas Monako kabarē trupā radusies iespēja rīkot kāzas arī Francijā.

Par ko sapņoji kļūt jaunībā? Vai tas sakrīt ar to, ko dari patlaban?

Mana bērnība un pusaudžu gadi pagāja baleta skolā. Padomju skola bija ļoti strikta. Gribot negribot, dejotāji kļuva pārņemti, daudziem lielākais sapnis bija nokļūt uz lielās operas skatuves, citādi nav vērts. Lai gan par talanta trūkumu nesūdzējos, mani līdz galam nevilināja doma par dejošanu uz operas nama skatuves. Nebija sāpīgi beigt šo karjeras posmu, jo šķita, ka dzīvē varu darīt vēl ko citu. Daudzi dejotāji pēc karjeras beigām kļūst par pasniedzējiem vai izveido paši savu deju skolu. Mani šāds darbs nesaistīja. Ilgus gadus dejoju arī Dzirnās, un kā dejotāja piedalījos daudzos korporatīvajos pasākumos. Redzēju pasākumu norises virtuvi. Neapzināti tā sāka ievilkt.

Korporatīvo pasākumu un svinību viesiem bieži vien ir maldīgs priekšstats, ka viss norit bez aizķeršanās, bet tas ir mīts.

Lai cik profesionāli pasākums būtu izplānots, vienmēr var notikt neiespējamais – sākot no skudru populācijas un beidzot ar situāciju, kad pasākuma galvenā organizatore pašā atbildīgākajā brīdī iesprūst labierīcībās.

Vairāki pasākumu organizatori dalījās ar saviem pieredzes stāstiem par likstām, misēkļiem un katastrofām, kas notikušas vai veiksmīgā kārtā tika novērstas pasākumu laikā.

Inese Lukaševska, aģentūras Luka dibinātāja:

Pasākumu organizatoram ir jāsaprot, ka, lai cik augstas klases profesionālis viņš būtu, vienmēr pastāv tā saucamie force majeure jeb ārkārtas neparedzamie apstākļi, kas var pilnībā apdraudēt pasākumu gaitu. Piemēram, mums ir bijis, ka zālājā, kurā paredzēts ekskluzīvs pasākums, pēdējā naktī uzrodas skudru populācija. Būtiski ņemt vērā, ka pasūtītājiem vienmēr var rasties vēlme pēdējā brīdī ko mainīt, piemēram, mums ir bijis gadījums, kad pēdējā naktī paprasa nobetonēt 50 metru celiņu no telts līdz jūras krastam, kā iemeslu minot nevēlēšanos sasmērēt ar smiltīm kurpes. Mums ir bijušas prasības pat izpūst lietus mākoņus. Pasākuma organizatoru uzdevums ir izvērtēt vēlmju adekvātumu un spēju to nodrošināt, lai tas nekaitētu pašam pasūtītājam, attiecīgi piedāvājot labāko alternatīvo risinājumu.Mums ir jāspēj prognozēt neprognozējamo – laika apstākļus, spējot nodrošināties pret tiem neatkarīgi no sezonalitātes. Jāsaprot, ka situācijās, kad pasākums notiek ārā, laika apstākļi ne tikai ietekmē tehnisko nodrošinājumu, vizuālo noformējumu, bet arī viesu vēlmi apmeklēt vai neapmeklēt kādu pasākumu. Jāspēj paredzēt cilvēku noskaņojumu un no tā izrietošo darbību vai bezdarbību, proti, būt pārāk pārdrošiem vai gluži pretēji – kūtriem, neiesaistoties nekādās darbībās. Tomēr nav iespējams paredzēt jautājumus, kas ietilpst force majeure kategorijā. Ne vienmēr var paredzēt cilvēku rīcību, un pat pēc 20 darba gadiem šajā lauciņā pārsteigumu netrūkts. Tāpat ir grūti paredzēt uzvedību, piemēram, zvēru vai putnu, ja tādus ir paredzēts iesaistīt pasākumos. Piemēram, mums ir bijis pasākums, kurā līgavas tērpu kolekcijas laikā bija paredzēts, ka virs podiuma lidos balti baloži, kuri skates beigās skaisti nosēžas modelēm uz rokām. Mums par prieku baloži visu izdarīja mēģinājuma laikā, taču varēja būt arī citādi. Toreiz gan dizainere uzstāja, ka baložiem skatē ir jābūt un sliktākajā gadījumā katram viesim tiktu uzšūts jauns uzvalks vai tērps.

Jaunākās tehnoloģijas sniedz iespēju gan pabūt kāzās kaut no aizokeāna, gan pēc daudziem gadiem atkal izdzīvot saviļņojošos notikumus.

Pārsteigt jauno pāri un kāzu viesus kļūst aizvien grūtāk – pateicoties socializācijas portāliem neskaitāmās variācijās redzēta gan pirmā valša pārtapšana akrobātiskā dejā, gan 3D printera izdrukātas tortes ar līgavas un līgavaiņa atveidojumu, gan visvisādas viesu izdarības.

Tomēr tehnoloģijas turpina sagādāt jaunas iespējas, un šogad par kāzu «karstāko inovāciju» solās kļūt virtuālā un papildinātā realitāte. Tehnoloģiju avangardisti jau paspējuši izmēģināt virtuālo realitāti (VR) visai ekstremālās formās. Portāls Wired apraksta Priscilas un Marka gadījumu, kuri iepazinās VR čata telpā Rec Room. Vairākus mēnešus pļāpājuši tiešsaistē ar VR brillēm uz acīm un dzīvē satikušies tikai dažas reizes, abi amerikāņi pēc pāris gadiem apprecējās ceremonijā turpat Rec Room. Pie altāra gan nedevās viņi paši, bet tikai sapucējušies virtuālās pasaules avatāri, kamēr jaunais pāris sēdēja katrs savā mājoklī pie datora četru tūkstošu kilometru attālumā. Priscila un Marks tiek uzskatīti par pirmo pāri, kas iepazinies un apprecējies virtuālajā realitātē.

Piena pārstrādes uzņēmums Cesvaines piens varētu sākt siera ražošanu no kazas piena, šobrīd tiek meklēti kazu audzētāji, taču atsaucība ir neliela, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Cesvaines piens plāno sākt puscietā kazas siera ražošanu gan pašmāju, gan eksporta tirgum. Ir bijušas un vēl turpinās pārrunas ar kazu audzētājiem tuvākajā apkārtnē, apstiprina AS Siera nams (Cesvaines piena produkcijas ekskluzīvais izplatītājs) padomes priekšsēdētāja vietniece Dace Ozola. Lēmums par to, vai projektu realizēt jau drīzumā vai atlikt, tiks pieņemts pēc Jāņiem atkarībā no tā, vai būs iespējams nodrošināt nepieciešamās izejvielas. Lai sāktu ražošanu, būtu vajadzīga viena tonna kazas piena katru otro dienu. Latvijā šobrīd 2,5 tūkst. saimniecību tiek audzēti teju 13 tūkst. kazu, no tām 90% ir piena kazas, bet 10% – gaļas mājlopi. Tikai divas zemnieku saimniecības – Līcīši, kas atrodas Jelgavas novadā, un Līvi (Madonas novadā) – ir reģistrētas kā pārstrādes uzņēmumi un piegādā sieru veikaliem, pārējie kazu audzētāji nav pārauguši mājražošanas līmeni.

Kāzu svinībās jaunie pāri aizvien biežāk vēlas izmantot latviskus motīvus, aksesuārus vai dažādas citas nianses, taču mūsdienīgā izpildījumā.

Latviskums kāzās modē pēdējos divos gados vērojams diezgan pastiprināti, un var teikt, ka šogad šī tendence parādījusies vēl izteiktāk - jaunie pāri aizvien vairāk izvēlas sev kāzās ievīt ko latviskāku, stāsta kāzu aģentūras Svētku meistars pārstāve Lāsma Mencendorfa. Arī aģentūras Smalkais stils projektu vadītāja Solvita Poikāne novērojusi līdzīgas tendences, uzsverot, ka, lai arī kāzas tiek rīkotas moderni latviskā stilā, tomēr tas nav pilnībā pārkopēts no senču gudrībām.

«Latviskums attīstās un mainās, savijās ar mūsdienīgu izpratni par skaisto, ar individuālām vērtībām,» viņa raksturo. L. Mencendorfa pamanījusi, ka jaunā pāra vēlmju saraksts parasti sākas ar latvisku ēdienkarti un parādās interese par latviskākiem rekvizītiem, piemēram, ļoti aktuāls ir lina audums dekorācijās – īpaši mežģīnes un lentītes ar latvju rakstu zīmēm, bet vīriešiem - prievītes vai tauriņi ar tautiskām zīmēm. «Aktuāli ir linu galdauti, kuri ir pieejami dažādās mūsdienīgās krāsu variācijās. Slavas gājienu sākušais vintage stils nav zaudējis savu aktualitāti, tā ir klasiska - greznāki raksti vai vienkāršas kokvilnas mežģīne, kurai ir plašs pielietojums kāzu svinību noformējumā,» piekrīt arī S. Poikāne.

Lai kāzas varētu rīkot savā izsapņotajā svinību vietā, telpu rezervācija dažreiz jāveic pat divus gadus iepriekš

«Svinību norises rezervācija ir jāveic līdz ar kāzu kleitas iegādi,» iesaka aģentūras Smalkais stils projektu vadītāja Ilze Bula. Glaunākās vietās var būt jāpiesaka pat gadu uz priekšu, jo vasaras periodā to grafiks ir ļoti blīvs, daudzās svinību vietās jau katra nedēļas nogale faktiski ir saplānota. Kāzu aģentūras direktore Dace Miezīte piebilst, ka atsevišķās vietas, piemēram, Bīriņu pils svinībām ir jāaizrunā pat pusotru vai divus gadus iepriekš. Arī restorānā Gutenbergs visa vasara ir saplānota. Ir iespēja atrast svinību vietu arī mēnesi iepriekš, bet ir jārēķinās, ka tas noteikti maksās dārgāk. Svētku studijas Sparkling dibinātāja Dagnija Lībane norāda, ka jau šobrīd pāri interesējas par iespējām precēties 2016. gada vasarā.

Kāzu atmosfēru palīdz radīt ne vien dekori, bet arī ziedi. Greznota tiek ceremonijas un svinību vieta, vienotā krāsu gammā un stilistikā tiek izpušķots auto, izvēlēti līgavas māsu aksesuāri un galu galā arī svinību galveno varoņu tērps, apavi un rotas. Visām niansēm jāskan vienotā melodijā

Karstākais darba periods kāzu organizatoriem un daudziem floristiem sākas maijā, turpinās līdz septembrim, bet arī citos mēnešos kāzas notiekot.

Kāzu budžetā noformējuma pozīcija seko drīz aiz norises vietas un ēdināšanas, proti, tai aiziet vidēji piektā daļa. Pastāv tendence drīzāk atteikties no liekas izklaides vai uzbāzīgām aktivitātēm, nekā samazināt naudas apjomu noformējumam. «Domāju, to veicina gan maksātspējas pieaugums, gan pieaugošā uzmanība noformējumam, un patiess būs apgalvojums, ka atvēlētā summa pēdējo trīs gadu laikā augusi. Krīzes gados bija svarīgi būt kreatīvam, lai rastu skaistus risinājumus ierobežotu naudas līdzekļu situācijā. Turklāt Latvijā vairākumā gadījumu galavārds par budžetu tomēr pieder līgavainim, estētiskajai pusei tērēt lielas summas toreiz neviens nevēlējās,» atminas Alise Kolosova Event Planning īpašniece un kāzu organizatore Alise Kolosova.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) saņēmis informāciju, ka Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalā, Puškinogradas rajonā, 1 000 aitu lielā novietnē ir apstiprināta saslimšana ar aitu un kazu bakām.

Minētā novietne atrodas aptuveni 50 km no Latvijas Republikas robežas, tādēļ PVD aicina ievērot piesardzības pasākumus, lai šī bīstamā slimība nenonāktu Latvijā, informē PVD pārstāve Anna Joffe.

Aitu un kazu bakas ir ļoti lipīga vīrusu izraisīta saslimšana ar augstu letalitāti līdz 80% dzīvniekiem. Slimībai raksturīgs drudzis, iztecējumi no deguna un specifiski ādas izsitumi. Tā ir sevišķi bīstama dzīvnieku infekcijas slimība, kas, saskaņā ar Starptautiskā Epizootiju biroja (OIE) norādījumiem, ir obligāti ziņojama. Aitu un kazu bakas nav ārstējama slimība.

Saslimšanai ar aitu un kazu bakām ir uzņēmīgas visu šķirņu aitas un kazas. Ja rodas aizdomas par aitu vai kazu saslimšanu, PVD aicina nekavējoties sazināties ar praktizējošu veterinārārstu vai informēt PVD teritoriālo struktūrvienību.

Par vēlmēm nevajag kautrēties, kāzu viesi būs priecīgi, ja jaunais pāris dos mājienu, ko vēlas saņemt kā dāvanu kāzās, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Kaut arī jaunajam pārim ir prieks par glīti iesaiņotu dāvanu kasti ar ikdienā noderīgu priekšmetu tajā, vairāk gaidīta mūsdienās ir tieši finansiālā dāvana, ko arī var skaisti noformēt. Ārvalstīs dara vēl vienkāršāk – norāda konta numuru, uz kuru pārskaitīt dāvanai paredzēto naudu. Vēl viena no iecienītām metodēm, kas pagaidām Latvijā nav īpaši populāra, ir īpašas mājaslapas izveide ar nepieciešamo dāvanu sarakstu, kur aicinātie viesi izvēlas, kuru no tām viņi dāvinās.

Senos laikos latvieši kāzās dāvāja tādas lietas kā maizes kukuli vai citus produktus, vēl iecienītas bija villaines, krekli un citas svētku drēbes, liecina dažādos avotos apkopotā informācija. Laika gaitā tradīcijas ir mainījušās un priekšroka tiek dota citām dāvanām.

Gluži kā pasakās, kāzas pilī ir nemainīga vērtība. Kāzu rīkošana tajās neiziet no modes, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Arī salīdzinoši lielās izmaksas nav šķērslis jaunajiem pāriem priecīgo notikumu atzīmēt kā princim un princesei. DB apkopotā informācija liecina, ka pilis un muižas izvēlas aizvien vairāk precēties gribētāju. Nepieciešamā budžeta minimums ir 5000 eiro. Tālāk – bez robežām.

«Viesu nami un pilis joprojām ir klasika,» stāsta pieredzējusī kāzu rīkotāja Dace Miezīte. Tieši pirmās viņas vadītās SIA Kāzu aģentūra Mīlestība organizētās precības bija pilī. Kā Dace pati smej, laikam tālab nekur tālu no tām nevar un negrib aizmukt. Gadā vismaz puse no uzņēmuma organizētajām kāzām notiek pilīs un muižās. Populārākās ir Mežotnes, Bīriņu, Dikļu, Jaunmoku un Mālpils. Taču ir arī tieši kāzām specializējušies viesu nami, piemēram, Debesu bļoda Ogres novadā, Bebru nams Ķekavas novadā, Brūtes Valmieras rajonā. No budžeta viedokļa pilis un šādi viesu nami ir viens no izdevīgākajiem risinājumiem, jo tajos uz vietas ir galdi, krēsli, ēdinātāji. Izvēloties skaistas telpas, ietaupās līdzekļi telpu dekorējumam.

SIA Ivonna veic galdu klāšanu Rīgas apkārtnē. Piedāvājumā ēdieni visām gaumēm par ļoti draudzīgām cenām. Arī siltu ēdienu piegāde līdz 50 personām.

Katrs bankets un viesības tiek veidotas, iekārtotas un apkalpotas atbilstoši klientu vēlmēm un pasākuma veidam, piemeklējot un pielāgojot ēdienkarti. Mēs parūpēsimies par Jūsu svētku noskaņu, lai svētki Jums un viesiem izdotos lieliski.

Kāzas

Piedāvājam noorganizēt ēdināšanu kāzās atbilstoši jūsu vēlmēm un iespējām izstrādājot un pielāgājot ēdienu karti. Piedāvājam gan nelielu uzkodu galdu pie baznīcas, gan arī gardus un plašus svētku mielastus. Pasākumi tiek apkalpoti visā Latvijas teritorijā, kā arī varam piedāvāt izmantot mūsu telpas. Nepieciešamības gadījumā palīdzam ar piemērotu telpu piemeklēšanu.

Tiešsaistes kāzu plānotājs "Wedded Society" sāk ar Latviju, bet ar laiku vēlas piedāvāt pakalpojumus arī Lietuvā un Igaunijā, lai kāzas jebkur Baltijā varētu plānot viedtālrunī.

"Šobrīd portāls ir inovācija Latvijā un mūsu komandas veiktā izpēte liecina, ka tas ir jaunums arī pārējās Baltijas valstīs. Plāni ir lieli un ideja neapstājas tikai pie portāla," norāda Santa Felkere, "Wedded Society" idejas autore.

Ideja par šādu kāzu plānotāju tiešsaistē radās saistībā ar to, ka viņa ir strādājusi par kāzu fotogrāfi un vēlāk pievērsās digitālajam mārketingam, kur saprata, ka vairāk nekā puse auditorijas mūsdienās izmanto internetu viedierīcēs. "Vairākus gadus sekojot līdzi dažādiem Eiropas kāzu medijiem, pašmāju un citu Eiropas valstu kāzu profesionāļiem, radošajām darbnīcām un pasākumiem, kā arī apzinoties interneta lietotāju paradumus, izlēmu notestēt savu ideju," teic S. Felkere.

Lai atpūtinātu prātu un domas no ikdienas, Sanita Spilve sākusi mezglot un izveidojusi Mezglotavu, kas piedāvā gan kāzu dekorus, gan interjera elementus

«Mezglotava ir pavisam «svaiga»,» saka S. Spilve. Pavisam nesen viņa reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un patentmaksas maksātāja. «Pērn rudenī pavisam nejauši apmeklēju mezglošanas meistarklasi, jo meklēju kaut ko, kur atpūtināt prātu un novērst domas no ikdienas ar bērniem. Tas man likās kaut kas jauns, sāku meklēt informāciju par šo jomu, un vienīgais, ko iepriekš biju dzirdējusi, ka padomju laikos gandrīz visiem dzīvokļos bija mezglotās pūcītes. Nebija teju nevienas mājas, kur tādas nebija,» apgalvo S. Spilve.

Latvijā kāzu fotogrāfu saime ir plaša, līdz ar to kāziniekiem ir iespēja izvēlēties to, kas šķiet viņu garam tuvs un par kura darbu spēj samaksāt honorāru

Darba kāzu fotogrāfiem nudien ir daudz no maija līdz septembrim, jo lielākā daļa vēlas apprecēties gada siltajos mēnešos. Kāzu fotogrāfs un viens no Latvijas kāzu fotogrāfu asociācijas dibinātājiem Mārcis Baltskars teic, ka pēdējos gados Latvijā ir palielinājies fotogrāfu skaits, kuri specializējušies tieši kāzu bildēšanā. Šā pakalpojuma izmantotāji savukārt novērtē profesionāļu darbu. Ir radusies izpratne, ka kāzās ir jāatvēl laiks foto uzņemšanai, pretējā gadījumā skaistās atmiņas bildēs izpaliks. Cilvēki arī saprot, ka par šo pakalpojumu attiecīgi ir arī jāmaksā, jo darbs ir laikietilpīgs. Tas sākas brīdī, kad pāris uzrunā fotogrāfu, noslēdz līgumu. Kāzu fotogrāfs ar padomiem piedalās arī kāzu organizēšanā. Piemēram, iesaka siltā vasaras sestdienā labāk turēties tālāk no Siguldas tilta apmeklēšanas, jo tur priekšā būs jau pūlis citu jaunlaulāto. «Ir arī bijuši kuriozi, ka pāris agrā pavasarī noskatījis svinību vietu šķietami klusā pludmalē pie jūras, bet vasarā, kad notiek kāzas, tur ir atpūtnieki, kas nekautrējas arī pienākt tuvāk un novērot kāzu ceremoniju. Rezultātā daudzās bildēs redzami ne vien sapostie kāzu viesi, bet arī peldkostīmos tērpti ļaudis,» smejot atminas M. Baltskars.

Iesaka Maija Brūkle, Bite Latvija komunikācijas vadītāja

Indijā esmu bijusi divas reizes; lai gan esmu daudz ceļojusi un redzējusi, katrā braucienā šī zeme mani nebeidza pārsteigt, tās kultūra ir īpaša. Pirmo reizi mans ceļš uz šo pasaules malu veda, lai apmeklētu draugu kāzas, kas notika Deli. Mēs, pulciņš latviešu, bijām uz šīm svinībām ielūgti, jo ar indieti precējās latviešu dāma. Toreiz Deli apkaimē pavadīju desmit dienas, kuru laikā paspēju apskatīt tuvumā esošos tradicionālos objektus. Otro reizi vairāk iepazinu Indijas dienvidus, tur valdošo siltumu un okeānu. Indija ir plaša zeme, un katrā no tās daļām ir ko redzēt, līdz ar to es vēlētos šo valsti apmeklēt vēl.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Trīspadsmit gadu laikā ballīšu autobuss jeb Partybus spējis saglabāt savu vietu izklaides piedāvājumu klāstā, pārbūves procesā ir vēl viens autobuss

Partybus stāsts aizsācies pirms aptuveni 15 gadiem, kad tā izveidotājs Edgars Auziņš atgriezies Latvijā no ārzemēm, kur strādājis dažādus darbus – viesnīcās, bāros, uz kruīza kuģiem. Latvijā viņš izmēģinājis darboties arī tirdzniecības nozarē un mārketingā, tomēr sapratis, ka vēlas strādāt sev. «Jutu, ka pienācis laiks kam savam. Īsti laikam neapzinājos, ka vairs nebūs ne darba, ne algas dienas, arī atvaļinājumu neviens nepiešķirs un jāslimo būs uz sava rēķina,» stāsta E. Auziņš. Kopā ar draugu viņš sācis ģenerēt biznesa idejas, un viena no tām bija Partybus.

«Pati par sevi ideja neko nedod. Sākumā izpēte, tad radi un draugi mēģina ideju nobeigt. Tad atbildīgie valsts dienesti pasaka, ka nebūs, ka ar to visu ir par maz. Un, kad tiec līdz pirmajiem realizācijas soļiem, tad bieži pēc pirmajām grūtībām atmet ar roku. Plānoto trīs mēnešu vietā garāžā pavadīju divus gadus. Psiholoģiski grūts laiks. Arī man daudz netrūka, lai atmestu ar roku. Lai nu kā, bet Partybus es uzbūvēju,» komentē E. Auziņš.