Nesen ekspremjers Aigars Kalvītis publiski izteica šādu novērojumu – latviešiem esot trīs mentālas problēmas. Savā ziņā tā ir laimīga sakritība, ka tieši trīs, nevis divas vai, piemēram, septiņas. Jo uz katru no mentālajām problēmām mums kā reiz pa vienai lietai zāļu skapītī stāv, ar ko problēmu dzesināt. Un latviešiem taču vispār visas lietas nāk pa trijām – trīs jaunas māsas rožu dārzā, trīs sidraba upītes, trīs ministru maiņas trīs mēnešu laikā. Vienvārdsakot, trīs lietas labas lietas, pat ja tās ir problēmas.
Iespējams, Kalvītis savos aprēķinos mazdrusciņ kļūdījies, jo pilnīgi noteikti ikviens no mums sev tuvākajā latvietī – kaimiņā, kolēģī, priekšniekā vai trolejbusa kontrolierī – spēs sameklēt nevis trīs, bet trīs reiz trīs mentālas problēmas (un vēl pārīti fizisku bonusā). Tomēr iesākumam, kā māca tautas gudrība, jāsamierinās ar mazumiņu. Šajā gadījumā – trīs problēmām, kuras izlauzušās no mūsu kolektīvās zemapziņas pēdējo dienu laikā.
Cīņa par vienlīdzību... tramvajos un trolejbusos
Atrisinājusi visas problēmas valstī, Vienotība beidzot var veltīties galvenajai no tām – regulēt, kurš drīkst un kurš nedrīkst saņemt atlaides Rīgas transportā. Izrādās, atlaižu piešķiršana rīdziniekiem ir dalīšana kastās, faktiski – tāda segregācija, ko pat Nelsons Mandela nav pieredzējis. Sirds žņaudzas, cik Vienotības politiķi patiesi savā vēlmē izskaust jebkādu diskrimināciju un klīdināt mazāko nevienlīdzības ēnu. Bet apaujiet kājas un sieniet ādas priekšautus, Vienotības dāmas un pārītis tur vēl atlikušo kungu, jo rīdzinieku privilēģijas ir tikai sīka spiriņa tajā diskriminācijas kaudzē, ko sauc par Rīgas sabiedrisko transportu. Tajā valda vēl vismaz 17 kastas un priviliģēties slāņi. Piemēram, dženderisms – dalīšana kastās pēc vecuma. Gados jaunākie un pavisam vecie brauc par velti, jaunekļi un jaunietes studiju gados – par smieklīgiem santīmiem, bet tiem, kas pa vidu, jāmaksā pilna cena. Kādēļ? Tad vēl dalīšana izredzēto profesijās – skolotāji kā tādi aristokrāti var braukāt no rīta līdz vakaram. Un ar ko labāki ir tie, kas piedalījušies Černobiļas seku likvidēšanā? Visi taču maksājam vienādus nodokļus, visi vienādi Dieva bērni – tad visiem arī vienādas biļetes!
Protams, Vienotības rūpes par atlaižu politiku Rīgas satiksmē ir tikpat nesavtīgas kā Kirovam Lipmanam par Liepājas metalurgu. Uz patosa fona pret Rīgas domi pat aizmirsies, ka nupat vēl Sarmīte Ēlerte ar visu Vienotību acināja katru, kam nav slinkums, ātri piedeklarēties Rīgā. Un vēl pa visiem kanāliem atgādināja dedlainu, ka tikai nenokavē. Tad reģionu labklājība un neveselīga “cīņa par iedzīvotājiem” galīgi nebija problēma. Tomēr, kā rāda pašas Sarmītes Ēlertes biedējošais piemērs, sabiedrība diez vai novērtēs šādas pūles. Vēl ne tik sen viņa, būdama kultūras ministre, uzturējās augsti inteliģentu ļaužu kompānijā. Tagad ar kartupeli kaklā slāj zem rokas Olafam Pulkam. Diez kas nav. Un viņas kritumam drīz var sekot visa Vienotība. Vēlēšanas tomēr diezgan tuvu.
Kas iznīcināja Latvijas rūpniecību?
Starp sarunām, kuras latvieši risina pie virtuves galdiem, “cukurfabriku slēgšana” un “rūpniecības iznīcināšana” pastāvīgi bijuši iemīļoti temati. Parasti tas sākas ar kādu nevainīgu piezīmi par ekonomikas aktualitātēm, demogrāfijas kritumiem vai Latvijas valsts pastāvēšanas drūmajām izredzēm pasaules plašajā telpā. Tādās reizēs vienmēr atrodas kāds, kurš iespraudīs: «Bet ko tad var gribēt – cukurfabrikas aizslēdza. Visu rūpniecību iznīcināja. Valsti izzaga. Kas tad mums cits atliek?» Atkarībā no runātāja tā brīža noskaņojuma, tālāk var sekot aicinājums braukt strādāt uz Angliju, prasīt priekšniekam algu aploksnē vai aiziet tepat līdz veikalam pēc vēl viena.
Katrs, kurš pamatskolas laikā veicis mobingu pret klasesbiedriem, zinās teikt – šie apgalvojumi nebūs īsti patiesi. Vienalga, cik liels klases oligarhs arī nebūtu, vienatnē uz savu roku nekrietnības veikt nav iespējams. Pat lai atņemtu pusdienu naudu pašam vājākajam puišelim, ir vajadzīgs viens liels ņēmējs un tad vesels bars ar sīkiem apkārtstāvētājiem, kas visādīgi uzmundrinās, atbalstīs un klusējot piekritīs. Un vienalga, vai viņi to dara cerībā, ka tiem arī kaut kas atleks, tīri ļaunā prieka labad vai vienkārši tāpat – jo nekā labāka nezin. Ņemot vērā dabas likumu, ka politiskajā un biznesa pasaulē darbojas tās pašas pamatskolas shēmas, vien mainītā mērogā, droši var teikt – ja kādam būtu bijusi uzņēmība un spēja to cukuru ražot vai rūpniecību attīstīt, tad neviens te neko ciet tā vienkārši aiztaisījis nebūtu.
Atšķirībā no cukurfabrikām, kas bija sen un visādos ļaunajos laikos, tagad mums priekšā svaigs gadījums – Liepājas metalurgs. Brīdī, kad it kā esam kļuvuši par veiksmes piemēru visai pasaulei un premjers ekonomisko sitāciju dēvē ne vairāk, ne mazāk kā “laimi”, Latvija pazaudē savu lielāko rūpnīcu. Saskaņā ar tautas apziņā sakņoto mitoloģiju, kaut kur jābūt vienam ļaunam spēkam, kas visu šo nekrietnību dara. Ar vienu rokas vēzienu iznīcina pēdējo no latviešu rūpniecisko spēju liecībām. Iegrūž tautu dziļāk postā, lai nodrošinātu sev treknās dienas – tādas kā šobrīd Stokmanī, tikai cauru gadu. Vai, pareizāk, septiņus no vietas.
Bet nav jau viena sliktā. Tā vietā ir vesels bars mēreno. Īpašnieki, kas neko īsti tur vairs negrib. Rūpnīca, kas neko īsti vairs neražo (un atklāts paliek jautājums, vai vispār pēdējos gados ir ko pa īstam ražojusi). Valdība, kas grib pēc iespējas ātrāk atkratīties. Konsultanti, kas grib pēc iespējas ilgāk visu novilcināt, jo saņem par to naudu. Citi konsultanti, kas grib pēc iespējas ātrāk uzsākt bankrota procedūru, jo tad naudu saņems viņi. Tad vēl atbildīgās ministrijas, kas atmet ar roku. Bijušie ministri, kas parakstījuši miljonu garantijas, arī atmet ar roku. Strādnieki, kas jau sen atmetuši visam ar roku. Visam pa virsu premjers, kurš kā mazs bērns aizžmiedz acis un cer, ka ātrāk pienāks Vēlēšanu diena, jo tad arī viņš beidzot varēs atmest ar roku. Nevienam nekādas atbildības. Un, ja kādam kaut ko gribas, tad tikai paņemt, kas vēl ņemams. Ar to arī viss beidzas.
Domāju, piekritīsiet, visticamāk, tieši šādā veidā arī beidzās visas cukufabrikas un rūpniecības. Nevis ar skaļu sprādzienu, bet visiem klusu noskatoties.
Pavļuta nolīdzināšanas programma
Vismaz valdības darbā ir vērojama arī kāda koherence. Ekonomikas ministrija nodrošinājusi, lai valsts lielo uzņēmumu virzienam sekotu arī mazie. Gandrīz kā nezāle mūsu kalpības gadu nomāktajā tautā nesen sāka dīgt uzņēmēja gēns – tradicionālajā dzīvesziņā kaut kas galīgi neiederīgs. Ekonomiks ministrs Daniels Pavļuts precīzi detektēja, ka pie vainas šādai perversijai ir mikrouzņēmuma nodokļu atlaides, kas dažiem izlecējiem ļāva iedomāties sevi par nez kādiem kundziņiem. Tagad kļūda labota, un nodokļi būs atpakaļ. Pavļuts nodrošinājis, ka tie, kam lemts rāpot, bet kas bija aizsapņojušies par lidošanu, jau nākamajā gadā atgriezīsies pie zemes. Kartupeli kaklā, maizes donu tarbā, tajā pat rindā, kur visi Liepājas metalurga strādnieki. Nekādas dalīšanas kastās, visiem šajā valstī tiks vienādās devās nodrošinātas trīs lietas – asaras, dziesmas un alus (no kuriem pēdējo saistībā ar ražotnes pārcelšanos gan diemžēl nāksies importēt).
