Jo esam izolētāki, jo vairāk pazaudējam no savas konkurētspējas un no savu cilvēku mentālās piemērošanās spējām apkārtējās pasaules ritmam un tempam
To intervijā DB saka UPB padomes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns, iezīmējot vizionāru skatījumu uz šī brīža pasaules un Latvijas aktualitātēm. Šoruden viņš saņēma Latvijas Darba devēju konfederācijas piešķirto Gada tautsaimnieka balvu kā vēl vienu apliecinājumu tam, ka viņa veikums Latvijas ekonomikā vērtējams ar visaugstāko kvalitātes zīmi.
Vērtējot pēdējā laika pārmaiņas gan Eiropā, gan pasaulē, gan Latvijā, uz ko tās, jūsuprāt, pašlaik ir vērstas un kāda varētu būt Latvijas vieta, cenšoties pielāgoties situācijai?
Pirms dažiem gadiem iepazinos ar līdzsvara teoriju. Tā nav jauna – jau XIX gadsimtā tika matemātiski izskaitļots, ka sabiedrība nevar būt taisnīga, bet tā var būt līdzsvarā. Tas, ko mēs šobrīd redzam, – šis ārkārtīgi smalkais balanss starp sociālo, kulturālo, dažādām cilvēku iespējām un izglītību sāk noārdīties. Noārdoties tas rada kustības un pārbīdes, iespējams, pat ļoti dramatiskas. Šī līdzsvara rašana sabiedrībā prasa lielas prāta spējas, apdomību un plašu nākotnes redzējumu. No šī viedokļa labāks pārdomu materiāls vai ceļazīme kā Latvijas arhibīskapa Jāņa Vanaga šī gada 18. novembra runa ekumēniskajā dievkalpojumā, manuprāt, neeksistē, jo līdzsvaru ir svarīgi veidot, nepazaudējot arī sevi un nekrītot panikā. Nākamie ir instrumentālā līmeņa jautājumi, kā mēs varam nonākt pie sev vēlamā scenārija. Tas, kā mums visvairāk šobrīd šajā dinamiskajā pasaulē pietrūkst, manuprāt, ir paļāvība uz saviem spēkiem. Mēs it kā esam šūpolēs, bet ar milzīgu baiļu sajūtu. Taču bailes nav labākais padomnieks līdzsvara noturēšanai, vienalga, no kā šīs bailes arī nebūtu – no augstuma, ūdens vai svešiniekiem, vai par mūsu konkurētspēju. Tāpēc ir ļoti pareizi, ka garīgās pasaules autoritātes kā Jānis Vanags, Juris Rubenis vai Zbigņevs Stankēvičs ir pārņēmuši iniciatīvu, jo īstenībā jau tieši emocionālajā līmenī slēpjas atslēga tam, lai cilvēks spētu sevi nomierināt un reāli paskatītos uz šodienas vajadzībām, apzinātos pašreizējo attīstības punktu un tad uzstādītu sev nākotnes uzdevumus. Mēs Latvijā to darām ļoti fragmentāri. Diemžēl atkal jākritizē valdība, bet tas, ko sabiedrība redz caur medijiem, kādi šajā visnotaļ sarežģītajā laikā ir mūsu valdības lēmumi, kādas ir tās prioritātes un kā lietas tiek darītas, rada tādu sajūta, ka valsts amatpersonas spēles laukumu īsti nepārzina.
Kas jūs visvairāk sanikno jeb nepatīk mūsu valdības rīcībā?
Man ir tāda sajūta, ka visiem pieņemtajiem lēmumiem pietrūkst analītiskās sadaļas, sākot ar nodokļiem, kas ir pietiekami fundamentāla lieta caur sociālā līdzsvara meklējumiem, un beidzot ar investoru piesaisti. Nākotnes riski netiek apzināti, arī personālpolitika. Viss šis jautājumu spektrs liecina, ka esam nonākuši kritiskā stadijā, kad «augšas» vairs nevar, bet «apakšas» vairs negrib. Principā pavisam drīz būtu jābūt kaut kādam risinājumam. No uzņēmējdarbības viedokļa nekas nevar būt sliktāks, ja netiek redzēts stingrs valsts ietvars, jo var nepatikt, kurp valsts virzās, taču vismaz ir redzams virziens. Tad atliek piemēroties vai pieņemt kādu citu, radikālāku lēmumu. Taču šobrīd virzība principā nav redzama.
Kā šo virzību panākt? Vai būtu jānāk kādam jaunam politiskam spēkam?
Ar tiem jauniem politiskajiem spēkiem ir tā nedaudz dīvaini. Nesen seminārā dzirdēju piemēru, ka mēs esam tādi, kā ļaujam sevi asimilēt. Individuālie panākumi ir tikai 30%, pārējo mūsu dzīves saturu nosaka vide mums apkārt visā tās kompleksitātē. Tikai 10% sabiedrības var uzbūvēt jaunu domāšanu, izraujoties no atvilkšanas atpakaļ eksistējošos, vecos stereotipos. Manuprāt, ir ārkārtīgi nepieciešams politiskajā vidē tikt skaidrībā, uz ko jāliek lielākais akcents – uz tiem, kas nevar par sevi parūpēties, vai uz tiem, kas var parūpēties gan par sevi, gan par citiem – tā saucamo vidusslāni. Ja mūsu nodokļu politika nav labvēlīga tiem, kas sasnieguši noteiktu labklājības līmeni, tad mums pietrūkst orientācijas uz vidusslāņa līmeņa pacelšanu, nodrošinot tā rīcībspēju, aktivitāti un pašregulēšanās spēju. Bez fundamentālām lietām taktika ir grūtāk virzāma.
Kāpēc, jūsuprāt, mēs šobrīd esam nonākuši politiski tik vājā pozīcijā?
Nekas jau nenotiek vienā dienā. Ja paskatāmies kaut vai iekšzemes kopprodukta (IKP) līknes vai cilvēku labklājības stāvokli Baltijā, jāsaka, ka mūsu līknes novirzīšanās sākās jau 1993. gadā. Iespējams, ka savu lomu nospēlēja arī pārāk spēcīgā lata uzbūve, salīdzinot ar citām reģiona valūtām. Atceros, ka uzņēmējdarbības sākuma periodā mums bija grūti cīnīties starptautiskajos tirgos, salīdzinot ar igauņiem vai lietuviešiem, tieši pārāk spēcīgā lata dēļ. Mums kā valstij bieži kaut kā ir sanākusi novirze, lai gan šķietami visu it kā darām pareizi, tomēr savlaicīgi neņemam vērā dažādas blaknes. Pirmais līmenis ir reģionālā konkurētspēja, otrais – pareiza, laikam un sabiedrības prasmēm atbilstoša ekonomikas struktūra, bet trešais – būt maksimāli integrētiem tajā sistēmā, pie kuras piederam. Skatoties uz laika asi, ir vesela kaudze ar veicamiem mājasdarbiem, kuru secību nedrīkst sajaukt. Taču mēs vēl šodien negribam dziļāk integrēties Eiropā, gribam tā kā izolēties. Nu, nevaram mēs būt pilnīgi neatkarīgi, pat Šveice nav neatkarīga. Tā ir viena no globālās dzīves telpas pamatformulām, tajā skaitā miera nodrošināšanas formulām, – būt vienam no otra atkarīgiem. Sistēmas stabilitāti nodrošina tieši savstarpējā atkarība. Kādēļ Vācijai ir ārkārtīgi grūti pieņemt pret Krieviju vērstus lēmumus? Tāpēc, ka ekonomiski abas valstis ir tik sasaistītas, ka emocionāli pieņemti lēmumi var sev nodarīt lielāku kaitējumu, nekā iespējamais kaut kādu uzstādīto mērķu ieguvums. Nedomāju, ka globālās pasaules ar visām savām šī brīža problēmām, teroru ieskaitot, izeja būtu uzskatā, – jo esam izolētāki, jo labāk aizsargāti. Jo mēs esam izolētāki, jo vairāk pazaudējam no savas konkurētspējas, no savu cilvēku mentālās piemērošanās spējām apkārtējās pasaules ritmam un tempam. Zaudējam spēju būt pietiekami pašapzinīgi, saprast šīs pasaules problēmas, un rezultātā mēs esam tur, kur esam – Eiropas Savienības valstu reitinga astē. Tāpēc tā lielīšanās ar mūsu IKP procentiem, lai gan mēs esam astē, nav godīga attiecībā pret sabiedrību. Šis ir laiks, kad tai vajag mobilizācijas signālus. Atslābināta attieksme, vienlaikus neko nesaprotot, kur iet un ko darīt, nav pareiza. Tas likumsakarīgi atsaucas arī uz investoru piesaisti un uz piesaistīto investoru kvalitāti, ko šobrīd redzam arī AirBaltic gadījumā, kad mēs kā valsts varam iekāpt nopietnos slazdos.
Latvijas kā valsts izteikta virziena trūkums ir skaidri redzams. Kādas, jūsuprāt, būtu tās stiprās puses, ko mēs varētu izmantot?
Mums pietrūkst atbildības par ilgtspēju. Labs piemērs ir mežu industrija. Lai izaugtu normāls lietaskoks, vajadzīgi aptuveni simts gadi. Filozofiski raugoties, sanāk, ka vectēvs stāda kokus, lai mazdēlam kādreiz varētu izaugt lietaskoki, cerībā, ka nākamās paaudzes turpinās iesākto. Tā ir spēja ilgtermiņā redzēt savas valsts vietu kopējā sistēmā, strādāt ar šodienas lēmumiem uz rītdienas rezultātu,– tā mums pietrūkst. Politika diemžēl nespēj domāt vizionāri, vismaz ne partiju politikas tradīcijā. Tā spēj domāt tikai ātrās, operatīvās rīcības kategorijās. Tāpēc ir vajadzīgi vizionāri. Šobrīd tam vistuvāk ir ar garīgo pasauli saistītie cilvēki. Viņi nākotnes perspektīvu redz skaidrāk, jo viņu vērtību sistēma ir būvēta uz daudz, daudz dziļāku pieredzi, kas ļauj pasmelties zināšanas, lai spētu radīt kaut ko arī uz priekšu. Jā, pasaule šobrīd ir ļoti jutīga, aktīva un nervoza, taču tieši ticība lielajām lietām dod pamatu zem kājām, un viena no šīm lielajām lietām ir valsts un tās līdzsvarota attīstība. Nevaram atļauties vāji attīstu valsti, jo vāji attīstīta valsts, uzņēmums vai indivīds ir daudz vairāk pakļauts visādām slimībām un agresīvām, ārējām ietekmēm. Uzņēmējdarbībā vājās kompānijas no tirgus aiziet – vai nu pārdodas, vai pārstrukturējas. Ja velkam paralēles, tad valsts līmenī ir jābūt daudz augstākai tās vadītāju, ierēdņu un uzņēmēju mobilizācijai uz ilgtermiņa valsts interešu sasniegšanu, nekā tas ir šobrīd.
Visu interviju Stabilitāti nodrošina savstarpējā atkarība lasiet 4. decembra laikrakstā Dienas Bizness.