Valdības pieņemtajā ekonomikas stabilizācijas plānā nav atrodams neviens pasākums, kas pēc būtības tāpat nebūtu jārealizē uz labvēlīgu ekonomisko situāciju vērstai valdībai (jāveicina eksports, jāpārskata nodokļu politika). Tāpēc rodas jautājums: vai valdībai tas nav bijis jādara līdz šim?
Citiem vārdiem sakot, ja atskatāmies uz pretinflācijas plānu, šie ir tie paši vēži citā kulītē. Plānā nav nevienas īpaši izceļamas lietas. Uzmanību kā parasti piesaista termini: jāsekmē, jāveicina, jāatbalsta. Savukārt pietrūkst veida, kā minētās darbības veicamas. Jebkurā gadījumā viss plānā uzskaitītais būtu jādara ikdienā, nevis izteikti stabilizācijas plāna ietvaros. Uzskatu, ka pašreizējo ekonomisko situāciju nostabilizēs pats tirgus. Nevajag ārēji neko censties regulēt. Līdzko mēģināsim radīt ierobežojumus, parādīsies vēlme tos apiet.
Protams, atskaites punkti par padarītajiem darbiem attiecībā uz stabilizācijas plānu valdībai būs un atskaitīties būs par ko. Labs piemērs ir plānā ir ietvertais punkts par neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Neapšaubāmi, neapliekamā minimuma summa un summa par apgādājamajiem ir paaugstināta. Tomēr, ja plāna nebūtu, vai šādi soļi nebūtu jāsper? Līdzīgi vērtējami eksporta veicināšanas pasākumi. Ja plānā tiek iekļauts punkts, kurš paredz veicināt eksportu, nešaubos, ka pēc kāda laika, salīdzinot skaitļus, redzēsim, ka eksports ir palielinājies. Atkal, atskaites punkts būs, tomēr cik liels nopelns tajā visā ir šim stabilizācijas plānam? Jo eksports pakāpeniski augtu jebkurā gadījumā. Šie visi punkti ir pašsaprotams procesu kopums, kas būtu darāms bez īpaša plāna.
Kā primāri darāmie darbi situācijas uzlabošanai minami konkurētspējas un konkurences uzlabošana. Valdībai būtu vairāk jādomā par atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Pašreizējās situācijas galvenā problēma ir uzņēmēju nevēlēšanās atteikties no ierastā peļņas līmeņa. Līdz ar izmaksu kāpumu tiek celtas arī cenas, tomēr, paskatoties uz uzņēmumu peļņas rādītājiem, redzam, ka tie nesamazinās. Ja reiz peļņa nesamazinās, tas nozīmē, ka cenas tiek celtas uz patērētāju rēķina. Šo problēmu nespēs atrisināt papīru kaudze, bet gan tirgus loģiska attīstība.
Ja tiek uzsvērts, ka vajag kaut ko sekmēt, tad nepieciešams arī norādīt veidu – kā: nemaksājam nodokļus vai saņemam atbalstu? Tāpēc jāsaka, ka viss šis plāns ir bez praktisko darbību uzskaitījuma. Turklāt nedomāju, ka tas būs saistošs ilgtermiņā. Jo valdības darbam kopumā vajadzētu būt kā ekonomiskās stabilizācijas plānam. Arī valdībai ir jāoptimizē izmaksas, jānovirza tās pamatotiem tēriņiem. Tikai tad būs rezultāts.
Manuprāt, tirgus pats nostabilizēs procesus, savukārt valdībai vajadzētu pastāvēt malā. Līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka valdības iejaukšanās ekonomiskajos procesos situāciju neuzlabo. Sliecos domāt, ka paziņojumi, kurus dzirdam no valdības par inflācijas apkarošanu vai nespēju to darīt, vairāk ir politiskās spēlītes. Tie, kas atrodas valdībā, biežāk aizraujas ar skaļiem saukļiem, nevis darbiem. Jo rīcības jau nav. Tomēr, aizstāvot valdību, ir jāatzīst, ka neapšaubāmi ir grūti virzienu uzņēmušu kuģi pēkšņi pagriezt uz citu pusi.
Prognozēju, ka inflācijas pieauguma tendence tuvākajā laikā nemazināsies un tā vēl kādu brīdi kāps. Turklāt plāns pats par sevi neko neatrisinās. Valdībai ir jāsāk domāt par to, kas notiek mazo un vidējo uzņēmumu sektorā, un jāpiedāvā reāli risinājumi, – mazināt nodokļus, sniegt finansiālu atbalstu.