Aizvadītajā nedēļā Latvijas biznesu šokēja ministru prezidents Krišjānis Kariņš, televīzijā paužot birokrātisko vēstījumu: “Sabiedrība nevar mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību, īpaši, ja tā nav īpaši pieprasīta.”

Pēc tam gan radio taisnojās, ka esot pārprasts, atvainojās, taču, kā saka, izlietu ūdeni nesasmelsi. Ja stāsts būtu par kādu vienu teikumu, ko var izraut no konteksta, tā būtu cita lieta, taču šajā gadījumā šai tēzei bija arī pamatojums, kas atklāj domāšanas veidu.

Proti, no premjera teiktā izriet, ka tiek uzskatīts par normālu, ja kādai nozarei valsts pārvalde uzliek darbības ierobežojumus, – tas neuzliek nekādas saistības lēmumu pieņēmējiem, līdz ar to uzņēmējiem pašiem ar šo problēmu jātiek galā, un, ja netiek galā, tad paši vainīgi.

It kā valstij tās nozares, kurās Covid-19 dēļ ieviesti darbības ierobežojumi un apgrūtinājumi, nekad vairs nebūs vajadzīgas. Nav brīnums, ka tādas attieksmes dēļ ļoti daudzi ierobežotajās nozarēs nodarbinātie emigrē, uzņēmumi pārprofilējas vai pārceļ savu darbību uz valstīm, kur pret biznesu pat pandēmijas laikā saglabāta pretimnākoša attieksme.

Arī tas, kā redzams, politisko lēmumu pieņēmējus nesatrauc, jo tie domā nevis ilgtermiņā, bet vien vēlēšanu datumu ietvarā.

Ja nebūtu Latvijā ieviesti tik daudzi biznesa darbības ierobežojumi, nebūtu arī pamata nozarēm lūgt valsts atbalstu. Uzņēmēji jau sen saka: ļaujiet strādāt, nekādu atbalstu neprasīsim, bet, ja neļaujat, tad gan kompensējiet zaudējumus, kas tā dēļ rodas. Vara to izliekas nedzirdam.

Protams, var atrunāties, ka ierobežojumi bijuši objektīvi nepieciešami, taču aizvien skaidrāk redzams, ka lielā daļā gadījumu tā nav. Esam jau to vairākkārt akcentējuši – tā vietā, lai noteiktu vienotas prasības, kas biznesam jāievēro (apmeklētāju un darbinieku distancēšanās, telpu vēdināšana, sejas aizsegu lietošana u.tml.), vairākkārt tika administratīvi noteikts, kurš drīkst strādāt, kurš nē.

Rezultātā bija tādas aplamības, ka kurpes pārtikas veikalā nopirkt varēja, bet apavu veikalā nē, frizieri bija spiesti strādāt nelegāli, jo legāli nedrīkstēja, sēdvietu skaits sabiedriskajā transportā bija samazināts, lai cilvēki distancētos, taču sastrēgumstundās stāvošie varēja būt cits pie cita tik blīvi kā siļķes mucā.

Ar visiem ilgstošajiem ierobežojumiem, kas pie mums bijuši un valstij kopumā radījuši milzu zaudējumus, saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji Latvijā ir bēdīgāki, nekā tie ir kaut vai Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona valstīs. To, ka tieši Latvijā ieviestie ierobežojumi kaitē biznesam, bet nelīdz sabiedrības veselībai, pavisam nesen intervijā Dienas Biznesam pauda arī Stockmann grupas vadītājs, SIA Stockmann valdes priekšsēdētājs Jaris Latvanens (Jari Latvanen).

Nejēdzīgi vēl ir tas, ka atpaliekam arī iziešanā no ierobežojumiem. Aizvien lielākā daļā valstu strauji mainās attieksme pret Covid-19 – tā šobrīd dominējošā paveida omikrona kaitējums tiek pielīdzināts tam, kāds ir no iesnām, līdz ar to prasība uzrādīt sertifikātus tiek atcelta vai tūlīt tiks atcelta, tāpat arī noņemti darbalaika ierobežojumi restorāniem u.tml. Savukārt pie mums tieši bailēs no omikrona nupat uzlika par pienākumu lietot tikai medicīniskās sejas maskas un vēl iepriekšējās nedēļas sākumā tika vēstīts, ka iespējami jauni ierobežojumi, jo, redz, strauji augot saslimušo skaits.

Jā, redzot, ka citās valstīs ierobežojumus noņem, arī mūsu amatpersonas sāk runāt, ka tā jādara, taču vien tālākas nākotnes – vismaz mēneša – perspektīvā. Bet tas nozīmē arī pamatīgu atpalicību ekonomikas atlabšanas ziņā. Līdzībās ar sportu runājot, starta šāvienu būsim nogulējuši, sāksim skriet vien tad, kad redzēsim citu papēžus sev priekšā, bet, lai noķertu pārējos šādā situācijā, būs jāpiepūlas divtik.

Beidzot arī jāsāk apzināties, ka omikrona gadījumā ne jau saslimušo skaits ir būtisks (tāpat tas realitātē ir vairākkārt lielāks, jo liela daļa vīrusa skarto to nepamana, citi izslimo, neejot testēties), svarīgi, lai dramatiski neaug hospitalizēto un mirušo skaits. Līdz ar to valsts tēriņi masveida testēšanai diez vai ir racionāli, būtu jāpārskata arī karantīnas laiki, lai nesanāk, ka cilvēks saslimstību konstatē vien slimošanas beigu fāzē un tad, vesels būdams, spiests krietnu laiku būt prom no darba