Neiekasētie nodokļi ir niecīga problēmas daļa. Lielākā problēma ir tā, ka ēnu ekonomika nedod biznesam stimulu pieaugt
To intervijā DB saka Baltijas Starptautiskā Ekonomikas Politikas Studiju Centra (BICEPS) direktors Alfs Vanags.
Vai Latvijai ir reāli tuvākajos desmit gados sasniegt vismaz Eiropas Savienības vidējo IKP līmeni uz vienu iedzīvotāju?
Tas ir teicams mērķis, bet to ir grūti sasniegt. Tagad Eiropā izaugsmes temps ir zems. Mūsu izaugsme ir nedaudz lielāka nekā daudzās citās valstīs. Tomēr tās nestāv uz vietas. Un mums taču vajag sasniegt nevis tādu līmeni, kāds, teiksim Lielbritānijā, ir šodien, bet kāds tas būs pēc desmit gadiem, jo laiks nestāv uz vietas. Tā nav neiespējamā misija, bet tas nav vienkārši. Lai to izdarītu, mums IKP izaugsmei 10-15 gadus vajadzētu būt krietni lielākai nekā citām Eiropas valstīm. Ja skatās valstu ekonomisko salīdzinājumu, tad to pozīcijas caurmērā parasti nemainās pat gadsimta laikā. Mēs redzam, ka līderu tabulas augšgalā faktiski ir tās pašas valstis. Ir tikai nedaudzas, kas spējušas savu pozīciju uzlabot, – tāda ir Īrija, tāda ir Somija. Un ir dažas, kā, piemēram, Lielbritānija, kas ir gājušas uz leju. 1938. gadā Lielbritānija bija 1. vietā Eiropā, bet tagad tā ir tikai vidējā līmenī ekonomikas attīstības ziņā. Lielbritānija daudz zaudēja laikā no kara beigām līdz Tečeres laikam – astoņdesmitajiem gadiem. Tagad Lielbritānijas kritums vairs nenotiek. Tomēr uzsveru, ka ir tikai dažas valstis, kas ir spējušas uzlabot savu salīdzinošās attīstības līmeni ar citām valstīm. Ļoti interesants piemērs ir Singapūra. Tā ir salīdzinoši ļoti maza valsts, kuras atšķirība tā, ka tur ir vismaz trīs pamattautības, tātad trīs valodas, bet izglītības un biznesa valoda ir angļu valoda. Un tas dod milzu priekšrocību. Uzskatu, ka arī Latvijai līdzīgs modelis dotu priekšrocību. Savukārt tas, kas būtu pārņemams no Vācijas, ir profesionālās izglītības sistēma. Tāpēc Vācijā ir tik augsti attīstīta rūpniecība, ka viņiem ir augsti kvalitatīva profesionālās izglītības sistēma, kas nodrošina ar labu darbaspēku. Tuklāt Vācijā profesionālās izglītības sistēma māca ne tikai apieties ar mašīnām un ierīcēm, bet iemāca arī biznesa pamatus, kas ļauj cilvēkam uzsākt biznesu pašam. Teiksim, atvērt auto servisu.
Kāda ir Vācijas un Latvijas profesionālo izglītības sistēmu galvenā atšķirība?
Vācijā ir mācekļu sistēma, kur jaunais cilvēks saņem īstu darba līgumu ar kādu uzņēmēju un jau strādā kā māceklis un paralēli arī mācās. Savukārt mūsu sistēma ir otrāda. Mācības ir pa priekšu, tad prakse, uz kuru studenti dodas atsevišķi, un tā negarantē darbu. Tātad Vācijā studentam ir jau darbs, savukārt Latvijā students nezina, kur strādās.
Problēma ir tā, ka Latvijā uzņēmēji negrib maksāt jaunajiem cilvēkiem algu studiju laikā, kas būtu nepieciešams, lai ieviestu vācu sistēmu. Bet mūsu uzņēmējiem galvenās bailes, protams, ir tās, ka jaunietis izmācīsies un aizbrauks. Domāju, ka risinājums būtu nodeva, kas atsevišķās nozarēs tiek ieviesta visiem uzņēmējiem, un tā tiktu izmantota, lai subsidētu tos uzņēmumus, kuri ir gatavi arī uzņemt mācekļus. Šāda sistēma ir vairākās pasaules valstīs. Pašlaik sistēma Latvijā nedod stimulu uzņēmējiem atbalstīt profesionālo izglītību.
Daudzi uzņēmēji pa pusei darbojas ēnu ekonomikā. Kā jūs skatāties uz ēnu ekonomikas problēmu?
Valdība lielāko problēmu ēnu ekonomikā saskata tajā, ka valsts neiekasē nodokļus. Taču tā ir niecīga problēmas daļa. Lielākā problēma ir tā, ka ēnu ekonomika nedod biznesam stimulu pieaugt. Jo, ja uzņēmums kļūst lielāks, tas vairs nevar atrasties ēnu sektorā. Plaši izplatītā ēnu ekonomika sabiedrībā rada iespaidu, ka labāk un ērtāk biznesu ir veidot tieši šādi, nevis legāli. Taču līdz ar to stimuls investēt, strādāt godīgi, ir zemāks. Ja individuālā līmenī ēnu ekonomika kādam var šķist labākā izeja, un varbūt viņam pat ir taisnība, jo viņš neredz, kā var savādāk, tad kopumā sabiedrībai tā ir kaitīga.
Daudzi uzskata, ka Latvija ir pārāk maza, lai būtu interesanta nopietniem investoriem, tāpēc lielas ārvalstu ivestīcijas pie mums nekad nenāks.
Mazi vai lieli – tur nav liela atšķirība, ja ir investīciju potenciāls. Jo investori – gan mūsējie, gan ārvalstu – nāks un investēs, ja viņi redzēs, ka investīcijām ir atdeve. Mēs pārāk daudz runājam par ārvalstu investīcijām. Ļoti svarīgas ir arī iekšējās investīcijas, tām būtu jāpievērš lielāka uzmanība nekā līdz šim tas ir ticis darīts. Sistēma rada pārāk mazu stimulu investēt un strādāt arī vietējiem uzņēmējiem.
Visu interviju Simts gadu laikā mainās tikai dažas valstis lasiet 13. maija laikrakstā Dienas Bizness.