Latvijas cūkaudzētāji jau pusotru gadu ražo cūkgaļu, ko pārdod zem pašizmaksas. Ir nepieciešams ilgtspējīgs nozares pastāvēšanas modelis, kas spētu sadzīvot gan ar inflāciju, gan Zaļā kursa prasībām. Par realitāti nozarē, risinājumiem un vajadzībām izjautājām LOSP valdes locekli un Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktori Dzintru Lejnieci.

Vai cūkgaļas ražošana 2021. gadā Latvijā samazinājās? Kas ietekmē nozari šobrīd?

Ražošana vēl nav samazinājusies. Aptuveni pusotru gadu nozare dzīvo zem pašizmaksas. Patiesībā labāk jau nekļūst, jo izejvielām ceļas cenas. 70% ietekme uz cūkgaļas pašizmaksu ir barības cenas pieaugums. Graudu cena pagājušajā nedēļā sasniedza 400 eiro par tonnu, bet vēl pērn kviešu cena bija 230 eiro par tonnu. Cenas pieaugums ir gandrīz divas reizes. Cenu stāsts ir arī par soju, rapsi, eļļu un citiem produktiem, kas veido cūku barības bāzi. Visām barības vielām ir cena pieaugusi, bet cūkgaļas cena pagājušajā gadā pat ir samazinājusies.

Kāda bija starpība pagājušajā gadā starp iepirkuma cenu un pašizmaksu, piemēram, vienam kilogramam dzīvsvarā?

Decembrī cena bija vidēji 80 centi par dzīvsvara kilogramu, bet pašizmaksa – aptuveni 1,40 eiro. Ja nebūtu ciltsdarba atbalsta un Covid-19 atbalsta, tad es domāju, ka fermas vienkārši masveidā slēgtu. Neviens jau nevar šādu negatīvu naudas plūsmu izturēt.

Nereti saka, ka lielās fermas ar saviem uzkrājumiem var paciest cenu svārstības labāk!

Tā var teikt, ja šāda situācija ir mēnesi vai divus, ne vairāk kā gadu. Šādā situācijā liels kuģis rada lielāku virpuli grimstot, tas nozīmē gan lielāku darbinieku skaitu, lielāku iesaistīto uzņēmumu daudzumu, gan loģistiku un visu citu.

2021. gads bija raksturīgs ar zemu cūkgaļas cenu un ļoti lielu Dānijas un Vācijas lētās cūkgaļas īpatsvaru tirgū. Valodu bijis daudz – vai tā bija? Vai ir vēl šobrīd?

Šobrīd domāju, ka dempings ir beidzies, jo cenas strauji kāpj, arī Latvijas tirgū. Šā brīža aktuālā iepirkuma cena ir 1,45 eiro par dzīvsvara kilogramu, kas gan nekompensē to barības un enerģijas cenu izaugsmes pienesumu kilograma pašizmaksā. Pērn dempings bija, sagatavojām datus no Centrālās statistikas pārvaldes par cenām un iesniedzām Zemkopības ministrijai. Šāda situācija bija visās Baltijas valstīs, un mums nav skaidrs, kā tas tika konkrēti realizēts. Ja runājam par poļu cūkgaļu tieši šobrīd, tad jāuzsver tas, ka viņiem patlaban nav PVN pārtikai.

Mums steidzīgi jāatceļ PVN cūkgaļai, un tad poļi nevedīs?

Polijā PVN pārtikai bija 5%, pirms to krīzes dēļ atcēla vispār. Mēs bijām to piecu valstu vidū, kam nav samazinātā PVN. Jau pirms pandēmijas bija šis retoriskais jautājums – vai tiešām citas valstis ES ir dumjākas?

Ko dod PVN atcelšana ražotājam?

Tas nozīmē, ka Polijas ražotājam ir nepieciešama mazāka naudas plūsma, lai nodrošinātu ražošanas procesu. Arī izejvielām, barībai un degvielai PVN Polijā nav. Ražošanai ir vajadzīga mazāka naudas masa. Krīzes brīdī tas ir ļoti nozīmīgi – saražot saviem pilsoņiem un vēl eksportēt! Mums ir vajadzīgi lielāki naudas resursi situācijā, kad naudas plūsma vēl aizvien ir negatīva. Pirms laiciņa bijām pieredzes apmaiņā Ungārijā. Viņi PVN pārtikai samazināja no 27% uz 5% un pētījumos pierādīja, ka pelēkā ekonomikas daļa nozarēs saruka. Viņi secināja, ka arī dzīviem dzīvniekiem PVN ir jāsamazina, lai izvairītos no pelēkās ekonomikas.

Kur vietējā ekonomika dabū jaudu no šāda soļa – samazināt PVN?

Pieprasījums pēc vietējās gaļas palielināsies! Patlaban Latvijas cūkgaļas ražotāji saražo aptuveni 57% no vietējā tirgū vajadzīgā. Nejūtam jau, ka gaļas trūktu. Pat pie tik zemas cenas, kā bija pērn, gaļas pieprasījums nebija paaugstināts. Kurš negrib pašmāju preci? Veikalu ķēdes izvēlas Polijas izcelsmes gaļu! Pārmetums ir, ka mēs nevaram nodrošināt. Gluži kā apburtais loks. Nevaram attīstīties un ražot vairāk tādēļ, ka pieprasījuma nav, vienlaikus nav adekvātas iepirkuma cenas un nozare stagnē.

Kāds, piemēram, būtu nodokļu ieņēmumu palielinājums, ja Latvijā uz vietas saražotu 80% no vajadzīgā, nevis 57%?

Piemēram, 15 lielākie cūkkopības uzņēmumi Latvijā, neskaitot zemnieku saimniecības, tikai SIA, vidēji gadā nomaksā nodokļos 15 miljonus eiro. Ja šie paši uzņēmumi saražotu 80%, tad proporcionāli nodokļos tie paši uzņēmumi samaksātu par 5 miljoniem vairāk. Tas noteikti būtu taustāms pienesums.

Līdztekus ļoti daudz tiek runāts par gaļas lopu labturības noteikumiem jau kopš 2013. gada. Nauda ir jāiegulda, jāizbūvē jaunas novietnes, vajadzīgas investīcijas, bet vai gaļas cena Latvijas tirgū no tā mainās? Šķiet, krīzes situācijā tas ir būtisks jautājums, jo nupat klajā nākušas jaunas Eiropas prasības.

Visi šie ieguldījumi ekonomisko pienesumu nedod. Proti, plašāku un prasībām atbilstošu fermu būvniecība cūkkopībā nekādu ekonomisko pienesumu nedod. Cena nemainās. Šveicē patērētājs ir gatavs maksāt vairāk par cūkgaļu, kas nāk no paaugstinātas labturības fermas, Latvijā tā nav. Mēs redzam, ka iniciatores šīm paaugstinātajām prasībām ir lielās veikalu ķēdes, bet pretī samaksa neparādās. Tas tiek likts uz ražotāja pleciem.

Vai visā Eiropas Savienībā ir vienādi labturības noteikumi?

Jā, pamata līmenis visām dalībvalstīm ir vienāds. Runa ir par paaugstinātām prasībām – valstu līmenī tā gan ir brīvprātīga izvēle. Taču šo brīvprātību ietekmē lielveikalu spiediens, kuri vēlas savos plauktos klientiem piedāvāt modernā dzīvesveida produktus ar paaugstinātu kvalitāti, kas secīgi ievērojami paaugstina ražošanas izmaksas un rada produkta gala cenas pieaugumu. To nevēlas redzēt ne klients, nedz arī veikals savu produktu iepirkuma cenās – ja iepirkuma cena pieaug, tad secīgi pieaug arī produkta plaukta cena veikalā. Ja klients nav gatavs maksāt vairāk (un ir pētījumi, kas norāda, ka Latvijā vairums klientu nav gatavi par to piemaksāt), tad produktu veikalā neviens nepirks. Un diemžēl sanāk, ka visas šīs ķēdes norises atbildība tiek uzlikta uz ražotāja pleciem.

Kā to risina citās valstīs? Vai ir jau strādājoši risinājumi?

Ir dažas dalībvalstis, kur zemniekam tiek piemaksāts par paaugstinātu labturības prasību ievērošanu, piemēram, Somijā. Arī Latvijas cūkkopības uzņēmumos notiek lielveikalu tīklu iniciēti auditi, kuru laikā izvērtē gan labturības, gan citus aspektus, kas saistīti ar cūku audzēšanu. Pie mums ir līdzīgi, bet pēc būtības viss tomēr notiek citādi, jo Latvijā šie visi pasākumi finansiāli ir uz audzētāja pleciem. Par saražoto paaugstinātos labturības apstākļos neviens uzpircējs nav gatavs piemaksāt. Mēs gribam ražot vairāk, mēs varam ražot vairāk vietējam tirgum, un te svarīgi ir mainīt ilgstoši pastāvošo kārtību. Iekustināt to, kas ir sarūsējis un nav gājis līdzi mūsdienu procesiem. Cilvēks mainās. Mainās vide un ēšanas paradumi. Mainās produktu klāsts. Latvijas iedzīvotājs vairs neēd to, ko ēda pirms 10 vai 20 gadiem. Kārtība, kādā produkts nonāk no ražotāja – cūkaudzētāja – līdz patērētāja galdam, ir palikusi teju tāda pati. Tas liek stagnēt mums un nozarei kopumā. Ieguvējs nav neviens – ne patērētājs, ne tirgotājs, ne ražotājs, ne nozare un valsts tautsaimniecība kopumā. Prasības un secīgi arī izmaksas pieaug, ir jāiegulda vēl un vēl – katrs solis jāpārdomā vairākkārt, jo investīcijas ir lielas.

Iestājāmies ES, pildot prasības, jau investējām. Vai investīcijas ir amortizētas?

Laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam Latvijas cūkkopības uzņēmumi aktīvi izmantoja ES struktūrfondu iespējas, lai rekonstruētu fermas atbilstoši tā brīža jaunākajām zinātniskajām atziņām par cūku turēšanu.Visi ieguldījumi tika veikti ar mērķi ražot ekonomiski efektīvi. No 2013. gada sāka pārbūvēt un uzlabot cūku audzētavas atbilstoši labturības jaunajiem normatīviem. Tas prasīja jaunus papildu ieguldījumus, bez ekonomiska seguma investīcijām. Nav jau nemaz tik ilgs laiks pagājis, bet šobrīd atkal ir jaunas prasības, kas stāsies spēkā no 2027. un 2030. gada. Tie ir jauni noteikumi par brīvo atnešanās sistēmu ieviešanu un ES pilsoņu iniciatīva “nē būriem”. Tas nozīmē pamatīgu rekonstrukciju, bet iepriekšējo investīciju amortizācijas laiks daudzviet vēl nav galā. Ir jāsaprot, ka jaunas prasības nenozīmē vien izmainīt nelielus ikdienas darba procesu sīkumus. Tas ir apjomīgs, laikietilpīgs darbs un izmaksas – grīdu un mēslu savākšanas sistēmu pārbūve, aizgaldu platību palielināšana utt. Diemžēl šie noteikumi, prasības arvien mainās – beigās iznāk, ka ražotājam tas viss ir jāizpilda, turklāt nepalielinot produktu cenas. Bet jebkurš saprātīgs uzņēmējs pateiks uzreiz – ja pieaug ražošanas izmaksas, tad pieaugs arī gala produkta cena. Strādāt ar nepārtrauktiem zaudējumiem nav iespējams.

Jau minējāt pilnīgi jaunu prasību – dzīvnieki bez būra. Kā tā tiks realizēta cūkkopībā? Novāksiet starpsienas, un cūkas skraidīs pa visu fermu? Mežā cūkas skrien baros, fermā viss būs kārtībā?

Viss nav tik vienkārši! Esam par to diskutējuši cūkkopības nozares darba grupās Eiropas līmenī, starptautiskajā lauksaimnieku organizācijā Copa-Cogeca. Nozares nostāja ir, ka jebkurām prasībām jābūt zinātniski pamatotām. Nevar emociju vai sabiedrības daļas spiediena dēļ pieņemt lēmumus. Vēl pirms iestāšanās ES Latvijā bija šādas brīvās atnešanās sistēmas sivēnmātēm, kur sivēnmāte brīvi pārvietojās pa aizgaldu, taisīja migu. Sivēnmāte ir 250 kilogramus smags dzīvnieks, kas dzemdību sāpēs ir nemierīga, pārvietojas, maina gulēšanas pozas. Iedomājieties, sivēnmāte – 250 kilogramu, guļ uz sāna, pie viņas guļ 12 sivēni, zīž pienu. Sivēnmāte maina gulēšanas pozu, pārveļoties uz otriem sāniem. Kas notiek ar 12 sivēniem zem 250 kg svara? Rezultātā bija nepieciešama 24 stundu uzraudzība, jo pretējā gadījumā tika nogulēti sivēni līdz pat 25% no piedzimušajiem. Un šeit tika rasts risinājums. Tādēļ individuālās atnešanās “stāvvietas” sivēnmātēm tika ļoti pozitīvi novērtētas. Cūkas ir bara dzīvnieki un dabā dzīvo baros, kur valda stingra hierarhija. Tāpat kā savvaļā, arī fermā, turot grupās, cūkas noskaidros, kura ir barvede. Tas notiek cīniņu ceļā. Tādēļ ir veseli institūti, kas pēta dzīvnieku uzvedību un mēģina atrast labāko risinājumu, lai būtu pamatojums cūku labturībai un ekonomiski arī nozares uzņēmējam.

Visbeidzot Eiropas Zaļais kurss, kas satur administratīvu prasību samazināt, piemēram, antibiotiku lietošanu dzīvniekiem divas reizes. Kā to saprotat – ārstēt katru otro cūku vai dot divreiz mazāku devu?

Ja dzīvnieks ir slims, tad viņš ir jāārstē un vajadzīgs pilns antibiotiku kurss. Katrs var pajautāt savam ārstējošajam ārstam, vai iespējams dzert pusi no antibiotiku kursa, un saņems atbildi, ka tas kategoriski ir aizliegts. No otras puses, neviens cūku audzētājs nav ieinteresēts tērēt naudu dārgām zālēm bez iemesla. Cūkkopība pārsvarā balstās uz vakcināciju, proti, cūku audzēšanā svarīgi ir preventīvie pasākumi, lai līdz slimībai nenonāktu. Tomēr, kad ārstēšana ir vajadzīga, tad tas ir jādara pilnā apjomā, nevis par 50%. Antibiotikas ir jālieto atbildīgi, kā veterinārārsts norāda. Tik daudz, cik nepieciešams, tik maz, cik iespējams, – tāda ir nozares pozīcija.