Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.
Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?
Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.
Cik ilgu laiku to jau darāt?
Es to daru pēdējos sešus gadus.
Vai jums jau ir novērojumi, kas šajā laikā noticis ar cilvēkiem, ko pētāt?
Mums ir dažādi atklājumi, piemēram, var redzēt, ka vecumam ir nozīme, – mēs esam laimīgāki, kad esam jauni un kad esam veci. Cilvēkiem ceturtās desmitgades vidū ir laimes zemākais punkts. Viens no spēcīgākajiem faktoriem, kas nosaka, vai cilvēks ir laimīgs, ir tas, vai esam laimīgi savās attiecībās, vai varam uz kādu paļauties. Laimi ietekmē daudzi dažādi faktori – no ģenētikas līdz ienākumiem, laulībām, brīvprātīgo darbam, pilsētām, kur dzīvojam, un politiskajai iekārtai.
Jūsu novērojums par to, ka vecumā pēc 40 cilvēki ir mazāk laimīgi nekā jaunībā vai vecumdienās, saskan ar tā dēvēto pusmūža krīzi.
Ir dažādas teorijas. Viena no tām ir saistīta ar to, ka mēs šajā laikā jūtam lielu spiedienu no dažādām pusēm, – ir daudz stresa par karjeru, daudziem šajā vecumā varbūt mājās ir pusaudži, un viņi mēģina līdzsvarot savu ģimenes un darba dzīvi, kas var būt grūti. Cita teorija vēsta, ka šis ir tas laiks dzīvē, kad saprotam, ka lielie dzīves sapņi, cerības un ambīcijas var nepiepildīties, un aptveram, ka nebūsim rokzvaigzne, futbola čempions vai premjerministrs, kā šķita laikā, kad mums bija 20 vai 30 gadi. Ir arī atšķirības dažādās valstīs un starp vīriešiem un sievietēm.
Kādas atšķirības redzat starp sievietēm un vīriešiem?
Vidēji Eiropā redzams, ka Ziemeļvalstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē – vīrieši un sievietes ir vienlīdz laimīgi, bet, piemēram, Eiropas dienvidos – Itālijā – vīrieši ir ievērojami laimīgāki nekā sievietes. Tas var būt saistīts ar nevienlīdzību starp abiem dzimumiem un to, ka tur ir mazāk institūciju bērnu aprūpei, līdz ar to tad, kad sievietēm ir bērni, viņas ir izspiestas no darba tirgus.
Dānija ir zināma kā viena no valstīm, kur cilvēki ir vislaimīgākie. Tajā pašā laikā valsts ir diezgan turīga. Vai tas ir savstarpēji saistīts?
Vidēji bagātākas valstis ir arī laimīgākas, bet ir valstis, kas ir bagātākas nekā Ziemeļvalstis, bet kurās cilvēki ir mazāk laimīgi. Piemēram, ASV, Katara un Apvienotie Arābu Emirāti ir bagātākas valstis, bet iedzīvotāji tur ir mazāk laimīgi. Es domāju, ka Ziemeļvalstis ir relatīvi bagātas, turklāt arī ir spējušas veiksmīgi pārvērst bagātību labklājībā. Tās ir veikušas labas investīcijas pareizajās lietās savu iedzīvotāju laimei, piemēram, universālajā veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un tamlīdzīgās lietās. Arī individuālā līmenī varam redzēt, ka vidēji bagātāki cilvēki ir laimīgāki un bieži vien nabadzība aizved pie tā, ka cilvēki ir nelaimīgāki. Ja esi bez naudas, rodas raizes, stress. Savukārt, tiekot pāri konkrētam līmenim, papildu ienākumi laimes līmeni tik daudz neietekmē.
Jūsu grāmatas vairāk saistītas ar Ziemeļvalstīm. Daudzi cilvēki dodas uz Indiju vai citām valstīm meklēt laimi. Vai esat domājis arī par kādu jaunu grāmatu saistībā ar citiem reģioniem, ne tikai Ziemeļvalstīm?
Mana pēdējā grāmata The Little Book of Lykke: Secrets of the World’s Happiest People ir globāls meklējums laimei. Es skatījos uz dažādām citām valstīm, ne tikai Ziemeļvalstīm, lai redzētu, ko varam mācīties no cilvēkiem citur pasaulē, piemēram, Butānā, Japānā. Ziemeļvalstis kaut ko ir izdarījušas pareizi, bet mēs varam mācīties arī no citām valstīm.
Ko tieši varam mācīties?
Piemēram, viena no lietām, ko dara Butānā, ir fokuss uz iedzīvotāju laimi, ko viņi sauc par Gross National Happiness. Tā vietā, lai koncentrētos uz iekšzemes kopprodukta palielināšanu, tur katru politisko lēmumu balsta tajā, vai tas uzlabos cilvēku dzīves kvalitāti. Domāju, ka tas ir interesants politiskais instruments. Tāpat daļā skolu ir apzinātības prakse, ar ko ļaudis šajā valstī sāk savu dienu. Novērojumi liecina, ka no tā ir ne tikai pozitīva ietekme uz labsajūtu, bet arī akadēmiskajiem rezultātiem. Butāna ir labs iedvesmas avots arī Rietumvalstīm.
Daudzi dodas laimi meklēt kaut kur prom no mājām. Vai tas palīdz, vai tas ir pareizais solis?
Es domāju, ka ir iespējams atrast laimi jebkurā valstī. Dažiem varbūt ir ilūzija migrēt uz kādu citu zemi, taču uzskatu, ka vairumam cilvēku var būt vieglāk atrast laimi mājās. Abas stratēģijas var strādāt.
Arvien biežāk sabiedrībā pievērš uzmanību sociālajiem tīkliem un tam, kā tie ietekmē cilvēku pašuztveri, realitāti un izpratni par laimi, piemēram, skatoties uz citu skaistajām bildēm. Kā būt laimīgam digitālajā laikmetā?
Tiesa, tā ir. Esam pētījuši un veikuši eksperimentus, ka sociālie tīkli var ietekmēt to, cik laimīgs cilvēks jūtas. Ļaudis sociālajos tīklos publicē izskaistinātas bildes, kas rada iespaidu, ka visi dzīvo perfektu dzīvi, un tas ietekmē to, kā cilvēks novērtē savu dzīvi, jo mēs izdarām daudz sociālu salīdzinājumu. Mēs rekomendējam atrast laiku, ko nepavadīt tiešsaistē, ik pa laikam veikt digitālo detoksikāciju (digital detox), kā arī publicēt sociālajos medijos arī tādas lietas, kas nav perfektas, jo tad sociālie tīkli kļūst reālistiskāki un patiesāki, ne tikai perfektās dzīves atspoguļojums.
Kā to darīt? Cik ilgi, cik bieži atteikties no sociālo tīklu lietošanas?
Piemēram, vienā dāņu skolā skolēniem digitālās ierīces ļauj lietot tikai stundu dienā. Tas nozīmē, ka 23 stundas dienā viņi pavada bez saviem telefoniem. To dara pirmajos sešos mēnešos, un pēc tam skolēni, kuri ir vecumā no 14 līdz 16 gadiem, balso, vai vēlas turpināt šādu sistēmu vai arī atgūt telefonus un izmantot tos, cik vien daudz vēlas. Un 80% skolēnu balso par šādas sistēmas saglabāšanu, jo viņi ir secinājuši, ka šāda pieeja ir labāka nekā tad, ja visi lieto telefonus visu laiku.
Citi nosaka, ka, piemēram, piektdienas ir dienas bez telefona. Neviens bērns nelieto telefonu, ir jādodas ārā un jāspēlējas kā manā bērnībā. Ir redzētas ģimenes, kurās starp sešiem un astoņiem vakarā ir laiks, kas paredzēts kopā būšanai, un tajā nelieto telefonus. Es domāju, ka iespējamie risinājumi ir dažādi.
Kā jūs pats rīkojaties?
Es cenšos panākt, lai man ir laiks, ko pavadu bez sava telefona. Dažreiz esmu spiests būt bez telefona, jo vismaz reizi nedēļā esmu lidmašīnā un bez interneta. Lidojot es daudz lasu un esmu atklājis, ka lidmašīnā es labāk koncentrējos. Dažas no manām labākajām idejām ir radušās lidojot, kad esmu bez telefona. Cenšos šo laiku izmantot.
Ko darīt cilvēkiem, kuri tik bieži nelido? Kā kontrolēt laiku, ko pavadām ierīcēs?
Var būt noderīgi izlemt sociālos tīklus lietot vienu vai divas reizes dienā. Varbūt pusdienlaikā un tad astoņos vakarā vai varbūt tikai vakarā, lai visu laiku nebūtu jautājuma par to, kas notiek sociālajos medijos. Vienu reizi dienā pārbaudi, vai ir kādas ziņas, uz ko jāatbild, un viss – neizmanto to kā pamatnodarbi brīžos, kad uz 30 sekundēm esi garlaikots.
Kā ar darba e-pastu telefonā? Mūsdienās daudzi cilvēki strādā digitāli un bieži vien arī attālināti, nereti cilvēkiem ir vēlme uzreiz atbildēt, kad kolēģis vai biznesa partneris atrakstījis e-pastu.
Ir dažādas stratēģijas. Piemēram, auto ražotājs Volkswagen Vācijā dažās nodaļās pēc sešiem vakarā izslēdz e-pastu serveri, un tas nozīmē, ka nav iespējams lasīt un atbildēt uz e-pastiem. Cita stratēģija ir radīt politiku, ka tiek sagaidīts, ka cilvēks atbild uz e-pastiem. The Happiness Research Institute mēs mēģinām respektēt to, ka strādājam starp deviņiem rītā un pieciem vakarā, kad esam birojā, un netiek sagaidīts, ka cilvēki uzreiz atbildēs uz e-pastiem, kas sūtīti vēlu vakarā. Tā ir arī kultūras lieta.
Kā biznesa partneriem iemācīt to pašu?
Mums tas strādā. Mums ir starptautiski biznesa partneri gan ASV, gan austrumos, un tehniski mēs varētu strādāt visu diennakti, bet institūtā strādā tas, ka partneri pagaida, kamēr ierodamies birojā. Cerams, ka visi pasaulē dara to pašu.
Cik saistītas lietas ir laime un ekonomika? Kā ekonomikai palīdz tas, ka iedzīvotāji ir laimīgi?
Tas ir saistīts. Jau iepriekš pieskārāmies tam, ka iekšzemes kopproduktam ir saistība ar laimi, vidēji bagātākas valstis ir laimīgākas un bezdarbs ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki ir nelaimīgi. Tāpēc ir iemesls paaugstināt iekšzemes kopprodukta līmeni, bet ir arī svarīgi izvērtēt, kur tiek investēta nauda, kā turība tiek pārvērsta labklājībā. Var redzēt, ka korupcijai daudzās valstīs ir liela negatīva ietekme uz cilvēku labklājību. Daudzviet būtu jēga cīnīties ar korupciju, uzlabot nodarbinātības līmeni, bet arī uzlabot iekšzemes kopproduktu un pārliecināties, ka tas ir vienlīdzīgi izplatīts.
Ko individuālā līmenī ikviens var darīt savā labā, lai būtu laimīgāks?
Protams, tas ir saistīts ar to, kur indivīds atrodas. Ir grūti pateikt ko tādu, kas noderētu visiem. Taču domāju, ka labākais universālais padoms, ko varu dot, ir fokusēties uz cilvēku savstarpējām attiecībām.
Kādas ir jūsu pārdomas par laimi nākotnē?
Ir daudzas valstis, kas uzlabo laimes līmeni, Latvija ir viena no tām. Mēs arī redzam, ka ir valstis, kas kļūst mazāk laimīgas. Nav pārsteiguma, ka tās valstis, kur laimes līmenis samazinās visvairāk, ir Sīrija un Venecuēla, bet arī ASV ir starp tām. Tās vidēji kļūst bagātākas, bet tām neizdodas pārvērst šo bagātību labklājībā, cilvēku dzīves uzlabošanā. Ir valstis, kas virzās pareizā, un valstis, kas virzās arī nepareizā virzienā.
Jūs piedalāties vadītāju konferencē EBIT, tāpēc vēlējos pajautāt par vadītāju lomu darbinieku laimē. Kā viņi ikdienā var palīdzēt kolēģiem būt laimīgākiem un cik svarīgi tas ir kompānijai?
Tas ir ļoti svarīgi, jo, ja darbinieki ir laimīgāki, viņi ir produktīvāki, radošāki, mazāk dienu pavada slimojot. Tāpēc ir labs biznesa pamatojums koncentrēties uz darbinieku labklājību. Strādājam ar vienu kompāniju Kopenhāgenā, mērot tās darbinieku laimes līmeni. Domāju, ka tas var kalpot par iedvesmu arī vadītājiem Latvijā sākt mērīt ne tikai apmierinātību ar darbu, bet arī vispārējo apmierinātību ar dzīvi – ja to nenosaka, to nevar ietekmēt. Mērījumi ir pirmais solis, lai redzētu biznesa pamatojumu rūpēties par darbinieku labsajūtu.
Un ko darīt tālāk?
Nākamais būtu analizēt iegūtos datus. Katra kompānija ir citāda, katrai ir savi izaicinājumi. Piemēram, uzņēmumā, ar ko strādājam, ir augsts stresa līmenis.
Daudzās slavenās kompānijās darbiniekiem tiek piedāvāti dažādi labumi – sākot no bezmaksas ēdiena un alus līdz dažādām izklaidēm darbavietā. Vai tā ir atbilde, kā palīdzēt darbiniekiem būt laimīgākiem?
Es tā vietā drīzāk rekomendētu fokusēties uz mērķa dimensiju. Viena no labākajām prognozēm par cilvēka apmierinātību ar darbu ir tas, vai viņam ir spēcīga mērķa sajūta gan saistībā ar viņa darba pienākumiem, gan to, ko dara organizācija, – vai tā pasauli padara labāku. Es labāk orientētos uz mērķi un jēgu, nekā tikai bezmaksas kafiju un tamlīdzīgām lietām.