Ārkārtas situācijai, kuru Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) ir izsludinājis Rīgas reģionā saistībā ar speciālistu trūkumu, navajadzēja būt pārsteigumam Veselības ministrijai.
Jau šā gada februārī intervijā DB NMPD direktore Liene Cipule norāda: «Ja visi strādātu tikai vienu slodzi, mums būtu 240 vakances. Pašlaik darbinieki vēl joprojām strādā normālo pagarināto darba laiku.» Tajā pašā intervijā arī direktore uzsver, ka Rīgā ir lielas problēmas ar brigāžu nokomplektēšanu. Līdz ar to veselības ministres Andas Čakšas skepsei par ārkārtas situācijas izsludināšanu nav pamata. Protams, tādas lietas nevar patikt nevienam ministram, taču, ja kāda problēma ilgstoši nav risināta, tā vienā brīdī samilst tiktāl, ka vienkārši pārsprāgst. NMPD tieši tā notika, un Rīgas reģionā šī masveida uzsprāgšana rezultējās ar vairāku darbinieku atlūgumiem. L. Cipule arī paudusi, ka mediķu atalgojuma jautājums joprojām nav atrisināts, jo, šīs valdības skatījumā, tas jārisina jaunajai valdībai.
Pēc Cipules domām, tā diemžēl nav laba ziņa, jo nevar prognozēt, kā un cik ilgi veidosies jaunā valdība. Turklāt nav tikai atalgojuma jautājums. Jau minētajā intervijā DB L. Cipule stāsta, ka «NMPD brigāde var strādāt tad, ja to vada sertificēts ārsta palīgs. Taču par tādu var kļūt tikai tad, ja studējošais par saviem līdzekļiem sedz pēdējo studiju gadu. Proti, valsts apmaksā pirmos trīs studiju gadus, lai cilvēks iegūtu ārsta palīga profesiju. Taču, lai kļūtu par sertificētu ārsta palīgu, ir jāstudē vēl viens gads, kuru valsts neapmaksā. Tas nozīmē, ka sertificēti ārsta palīgi ir grūti pieejami tāpēc, ka mums nav attiecīgas izglītības sistēmas».
Tā noteikti nav jauna problēma, taču tā nav risināta gadiem. Ministrei, pirms ieteikt NMPD necelt paniku, būtu pašai sev jāatgādina mūžsenais princips: ko sēsi, to pļausi. Un atgādinājums L. Cipulei, ka radīt haosu nav liela māksla, ir visai cinisks. Jo tieši A. Čakšas tiešā atbildība pēdējos divus gadus bija sakārtot gan izglītības sistēmu tā, lai varētu piesaistīt sertificētus ārsta palīgus, gan dot skaidru perspektīvu mediķiem par atalgojuma pieaugumu. Un pašlaik nevajadzētu aizbildināties ar valdības maiņu un Saeimas vēlēšanām, jo katastrofālā situācija ar personālu Rīgas reģionā NMPD nav radusies ne vakar, ne aizvakar.
Ja rodas jautājums, ko tad dod ārkārtas situācija, tad atbilde ir ļoti vienkārša. Tās rezultātā ministrija steidzamības kārtā gatavos grozījumus, lai paplašinātu mediķu loku, kas var strādāt NMPD brigādēs. Mediķu loka paplašināšana ļautu NMPD Rīgas reģionālajā centrā izveidot apmēram 9 līdz 10 papildus brigādes. Tas, kas rada ne tikai izbrīnu, bet arī sašutumu, ir mūsu valstī teju vai godā celtais princips visās nozarēs un jomās – kamēr nav streiku, ārkārtas situāciju, bankrota vai starptautisko organizāciju iejaukšanās, tikmēr tēlojam strausus un problēmas paslaukām zem paklāja. Jautājums politiķiem: vai tiešām, lai rīkotos, vispirms viss ir jānoved līdz kliņķim?
