Igauņi apskauž Latviju par mūsu nodokļu politiku, mēs apskaužam igauņus, bet patiesībā savi plusi un mīnusi ir katrai valstij

Bieži tā negadās – igauņi atklāti atzīst, ka kaut kas Latvijā ir izdarīts labāk nekā viņu zemē. Vēl retāk mēs paši tā jūtamies, spēlējot nepārtraukto salīdzināšanās spēli ar kaimiņiem. Tāpēc šis zināmā mērā ir vēsturisks brīdis, ka Igaunijas biznesa laikraksts Äripäev raksta – igauņi apskaužot Latvijas nodokļu sistēmu. Latvijai esot labi plānota un mērķtiecīga nodokļu politika jaunajiem uzņēmumiem. Kā noprotat, runa ir par Latvijā daudz aprunāto un žņaudzīto mikrouzņēmumu nodokļa likmi, kādas Igaunijā nav. Protams, mēs paši apzināmies, ka pēc pēdējiem likuma grozījumiem un uzliktajiem ierobežojumiem, mikrouzņēmumu nodokļa likme Latvijā ne tuvu vairs nav tik draudzīga mazajiem uzņēmumiem, kāda tā bija iepriekš, bet tas netraucē igauņiem jūsmot par to, ka Latvija kļuvusi par lecekti augošām kompānijām.

Vistaupīgāk eiropiešu vidū šovasar ceļojuši lietuvieši, tērējot aptuveni 518 eiro, bet visvairāk – šveicieši, vidēji veltot tam 1114 eiro, liecina finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmuma «Revolut» analītiķu aprēķini.

«Revolut» analītiķi izvērtējuši datus periodā no 1. jūnija līdz 20. augustam par to, cik Eiropas iedzīvotāji šajā vasarā tērējuši lidojumiem, naktsmītnēm, transportam, pārtikai un dzērieniem ārvalstīs. Baltijas valstu starpā visvairāk ceļojumiem tērējuši igauņi, latvieši palikuši otrajā vietā, bet vislētāk ceļojuši lietuvieši.

Igauņi vidēji iztērēja 704 eiro un tie ir lielākie Izdevumi Baltijas valstu starpā. Sasummējot galvenos ceļojumu izdevumus, «Revolut» analītiķi secinājuši, ka viens latviešu ceļotājs vidēji iztērēja 597 eiro. Latvieši arvien biežāk ceļo uz ārvalstīm un tur iztērē arvien vairāk naudas. 2017. gadā latvieši ceļojot iztērēja par 18% vairāk, nekā 2016. gadā, un šī summa sasniedza 930 miljonus eiro, liecina Latvijas centrālā statistikas pārvaldes dati.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Latvijas vārds ierauts Tallinas, Pērnavas un Tartū tirgu skandālā, kas kaimiņvalstī pacelts pat līdz valdības līmenim. Igauņi, dzenot pēdas tirgos nopērkamo zemeņu aizdomīgajai izcelsmei, atklājuši pārpirkšanas shēmu ar daudz plašāku pārtikas produktu klāstu. Ogas, dārzeņi un sēnes vairumā tiek uzpirktas Rīgas «Nakts tirgū», bet tālāk ar daudz augstāku cenu tirgos Igaunijā tiek pārdotas kā izaudzētas igauņu zemnieku saimniecībās - vēsta LNT Ziņas.

Igaunijā tā sauktais zemeņu skandāls sākās pēc tam, kad dažādās vietās nopirktajās zemenēs laboratoriskie izmeklējumi uzrādīja pesticīdu atliekas virs atļautās normas. Konkrēto zemnieku saimniecību augsnēs problēmas netika atklātas, tāpēc radās aizdomas, ka tirgotāji Igaunijā pašmāju zemenes ir sajaukuši ar ievestajām. Ātri vien noskaidrojās – dažādas, tostarp neskaidras izcelsmes zemenes igauņi iepērk Rīgā Nakts tirgū, kur savukārt prece tiek ievesta arī no Lietuvas, Polijas un citām valstīm.

Igauņu uzpircēji Rīgā Nakts tirgū zemenes iepērk vidēji par 2,50 vai 3 eiro kilogramā, taču tirgos Igaunijā pārdod par 5 vai 6 eiro kilogramā. Turklāt Rīgā vairumā uzpirktās zemenes uzpircēji pārdod Tallinā, Pērnavā un Tartu, krāpjoties par to izcelsmi. Uz cenu zīmēm tiek apgalvots, ka ogas ir audzētas Igaunijā, nevis ievestas no Latvijas.

«Pāreja uz eiro nozīmē, ka jebkura cilvēka maciņā vai burkā, jebkura uzņēmuma seifā visa nauda ir jāizceļ ārā un vai nu vietā jāieliek jauna vai arī jāpanāk, lai cilvēks strādā ar 21.gadsimta norēķinu metodēm jeb bezskaidriem norēķiniem,» norāda Swedbank valdes loceklis un Klientu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Ģirts Bērziņš, sakot, ka Eiro ieviešanas process būs reizes desmit nopietnāks, nekā sākumā šķiet.

Swedbank apspriedusi eiro ieviešanu ar kolēģiem Igaunijā. Kā atzina Bērziņš, Latvijas izaicinājums ir lielāks nekā Igaunijā, jo mums ir ļoti liels monētu īpatsvars. «Igauņiem monētas bija problēma - viņi banku filiālēs apzināja visas iespējamās slēdzamās telpas, rūpīgi skatījās, kāds ir grīdas segums, cik daudz monētas var novietot uz vienu kvadrātmetru, lai nākamā dienā tās neattaptos pagrabā,» par kaimiņvalsts pieredzi eiro ieviešanas laikā stāstīja Bērziņš.

Apskatoties Latvijas Bankas mājaslapā, cik monētas Latvijā ir apgrozībā un kāds ir katras monētas svars, aplēsts, ka Latvijā apgrozībā ir 1100 tonnas monētu. «Daļu droši vien neatnesīs, saglabās kā suvenīrus, bet lielāko daļu atnesīs, pat 500, 600 vai 700 tonnas ir ļoti ievērojams svars. Jāsaprot, ka naudas nomaiņa notiek caur diezgan ierobežotiem kanāliem - dienas beigās tā saplūst vai nu pie tirgotājiem vai pie bankām, un šis naudas apjoms relatīvi īsā laikā būs jāpārvieto, kas būs liels un fiziski smags darbs,» raksturoja Bērziņš.

Baltijas valstu iedzīvotāji ļoti labprāt iepērkas ārzemēs, visbiežāk kaimiņvalstīs, tam kopumā tērējot vairāk nekā miljardu eiro gada laikā. Šādi dati iegūti pētījumā par Baltijas valstu patērētāju izvēlēm, ko veica Nīderlandē dibinātais pētījumu institūts «Regionplan Policy Research» un profesionālo pakalpojumu kompānija «EY».

Pēc ekspertu skaidrojuma, šāda mēroga iepirkšanās ārzemēs skaidrojama ar zemiem ienākumiem un produktu cenu atšķirībām dažādās valstīs.

Katrs otrais Baltijas valstu iedzīvotājs pērk produktus vai mājsaimniecības preces ārzemēs vismaz reizi gadā. Visvairāk ārzemēs iepērkas Igaunijas iedzīvotāji – 56%, bet latvieši un lietuvieši dodas uz kaimiņvalstīm nedaudz retāk - attiecīgi 52% un 49%.

«Iemesli tam, ka Baltijas valstu iedzīvotāji iepērkas ārzemēs ir dažādi. Ienākumiem palielinoties, Baltijas valstu iedzīvotāji kļūst aizvien mobilāki. Palielinās arī tiešo avioreisu un attiecīgi lidojumu skaits no Baltijas valstīm, kas ir attīstīto valstu iezīme. Tomēr pētījums atklāja vēl kādu fenomenu - Baltijas valstis izceļas ar lielu skaitu «ekonomisko tūristu». Liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju regulāri dodas uz ārzemēm, lai iegādātos lētākas preces un pakalpojumus,» uzsver «Regionplan» pētnieks Ježijs Strātmeijers (Jerzy Straatmeijer), kura vadībā veikts šis pētījums.

Visas trīs Baltijas valstis tiek uztvertas kā viens veselums ārvalstu kontekstā – ne tikai ģeogrāfiskā novietojuma un līdzīgo vēsturisko notikumu dēļ, bet arī sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos rādītājos.

Tomēr atšķirīgās mentalitātes un kultūras kodi nereti maina visu kopējo ainu. Jo īpaši tas attiecas uz dažādiem ieradumiem, tradīcijām, ikdienas paradumiem iepirkšanās un kultūras patēriņa jomā, turklāt rādās, ka visas kaimiņvalstis ir krasi atšķirīgas un to kultūras kodi atspoguļojas arī vizuālajā komunikācijā.

1. Kamēr igauņi klausās, lietuvieši vizualizē

Skaidrs, ka šīs robežas saplūst un viss nav viennozīmīgi balts un melns, tomēr, papētot vairākas kampaņas, nākas secināt, ka igauņi daudz lielāku uzsvaru liek uz ziņas nodošanu un spēcīgu vēstījumu radīšanu, kamēr lietuvieši fokusējas uz vizuāli spilgtiem vai iespaidīgiem kadriem. Arī lielie reklāmas laukumi ir labs piemērs, kas liek secināt, ka Igaunijā tas būs teikums ar «tvistu», kamēr Lietuvā galvenā ziņa tiks nodota ar spilgtiem vizuālajiem risinājumiem, ko varbūt papildinās kāds teksts. Arī Igaunijas TV reklāmas tiek balstītas uz spēcīgiem vārdu salikumiem, kamēr lietuvieši bagātinās savus stāstus ar īpašu poētiskumu, izteiktām vizuālām detaļām un efektīviem radošajiem risinājumiem.

Nākamā gada valsts budžeta saķīlēšanas vārdā ir radušās daudz dažādās idejas, no kurām liela daļa, visticamāk, tiks arī realizēta. Protams, pie nosacījuma, ja valdība nenogāzīsies vēl līdz budžeta apstiprināšanai. Par daudziem priekšlikumiem – vairāk vai mazāk absurdiem – ar nolūku palielināt budžeta ieņēmumus DB jau ir rakstījis. Šoreiz – par ideju, ka varētu taču palielināt akcīzes nodokli autogāze, kam tas ir ievērojami zemāks nekā pārējiem labi zināmajiem degvielas veidiem – benzīnam un dīzeļdegvielai.

Principā jau it kā viss būtu pareizi – runa ir par naftas gāzi, un tādēļ, teorētiski spriežotm, nebūtu nekādas lielās pretrunas, ja šai gāzei tiktu piemērota kaut vai tāda pati nodokļa likme kā benzīnam un dīzelim. Tomēr, sperot šādu soli, valdība izdarītu uzreiz divas visnotaļ būtiskas kļūdas.

Vispirms jārunā par iespējamo politisko kļūdu. Lai to izprastu, ir jāatceras, kāpēc auto īpašnieki investē vairākus simtus latu, ierīkojot savos spēkratos gāzes iekārtas? Atilde ir vienkārša – lai samazinātu izdevumus par degvielu, izmantojot produktu, kam nodokļu slogs ir salīdzinoši zems. Respektīvi, redzot, ka atšķirībā no benzīna un dīzeļdegvielas autogāzei ir ievērojami zemāka akcīzes nodokļa likme, daudzos gadījumos ir pieņemts lēmums par jau minētajām investīcijām. Gadījumā, ja tiks autogāzei tiks noteikta lielāka nodokļa likme, pārbūvēto auto īpašnieki jutīsies piekrāpti. Šajā gadījumā – nevis juridiski, bet gan psiholoģiski. Principā iznāks tā, ka valdības locekļi ir sēdējuši un gaidījuši, kurā pozīcijā iedzīvotāji pamanīsies samazināt savas izmaksas, lai tieši tur palielinātu nodokļu slogu. Tas tikai vairotu sabiedrības vilšanās sajūtu par valstī notiekošajiem procesiem.

Gadu ilgušais Lattelecom aktivitātēs balstītā viedā biroja eksperiments apstiprinājis, ka atteikšanās no personīgās darba vietas uzlabo informācijas apriti un samazina izmaksas

Oktobrī aprit gads, kopš komunikāciju tehnoloģiju uzņēmuma Lattelecom darbinieki izbauda aktivitātēs balstītā viedā biroja Mettropole sniegtās priekšrocības. Šobrīd tajā strādā gandrīz 350 cilvēki, un katra jauna nedēļa apliecina – ideja par atteikšanos no fiksētas darba vietas katram darbiniekam izrādījusies pareiza. Telpu apsaimniekošanas un uzturēšanas izmaksas uz vienu darbinieku sarukušas par 40%, darbinieki vairāk apmainās ar informāciju klātienē un ir apmierināti ar jauno kārtību.

Aktivitātēs balstīts birojs no ierastā atšķiras ar to, ka tajā katram darbiniekam nav savas personīgās darba vietas. Ierodoties birojā, var izvēlēties jebkuru brīvo galdu, ieslēgt uzņēmuma piešķirto klēpjdatoru un ķerties pie darba. Darbinieku rīcībā ir sapulču zāles, klusās un projektu zonas, kā arī tējošanas vieta. Šāda darba vide palīdz labāk koncentrēties uz veicamo darbu, uzlabo tā produktivitāti un veicina informācijas apriti, kolēģu sadarbību un dalīšanos profesionālajā pieredzē, jo gan vadītāji, gan padotie strādā vienkopus.

Šodien vairs nevar publicēt sludinājumu un gaidīt, kad atbilstošie kandidāti paši pieteiksies – darba devējiem pašiem aktīvi jāuzrunā potenciālie darbinieki

Tā intervijā DB atklāj Sanita Kuzmina, GMG koncerna (SIA Furors, SIA Furors Cafe, SIA GMG Catering, SIA GMG, SIA GMG Demetra, SIA Furors BF) personāla vadītāja. Plašākai publikai no koncerna pārstāvētajām jomām labāk zināmas atpūtas un izklaides vietas Klondaika un restorāni Tex-Mex. «Personālvadība ir nozare, kas nemitīgi mainās, jo tendences darba tirgū nestāv uz vietas. Darbinieku piesaiste šodien un pirms pieciem gadiem vai pat pirms gada ir atšķirīga,» viņa teic. Šodien komunikācijā ar potenciālajiem darbiniekiem galveno lomu spēlē sociālie tīkli. Reģionā ap Rīgu populārākie sociālie tīkli ir Facebook, Instagram un Twitter, bet atsevišķos reģionos kompānija izmanto arī draugiem.lv, piemēram, Valmierā un Alūksnē tas ir populārs. Jaunu darbinieku piesaistē kompānija aktīvi izmanto jau esošo darbinieku ieteikumus, par kuriem viņi saņem bonusu, ja ieteiktais cilvēks uzsāk darbu uzņēmumā. «Svarīgi ir arī atraktīvi sludinājumi. Vairs nepietiek uzskaitīt, ko mēs sagaidām un kādi būs darbiniekam pienākumi, bet atraktīvā veidā uzsveram svarīgāko, ar ko darbā būs jāsaskaras. Šobrīd pašiem aktīvi jāuzrunā potenciālie darbinieki – vairs nepietiek publicēt sludinājumu un gaidīt, kad atbilstošie kandidāti paši pieteikties,» saka S. Kuzmina. Vēl viena šodienas iezīme – atlase notiek ātri un nesarežģīti, nevar atļauties ilgi nepaziņot rezultātus, jo tajā laikā potenciālo darbinieku var paspēt «pārķert» cits darba devējs.

Pēdējā gada laikā alkoholisko dzērienu tirdzniecība Igaunijas pierobežā plaukst un zeļ. Kā DB pārliecinājās Ainažos, igauņu un somu tūristi lielos apjomos iepērk alkoholiskos dzērienus, jo akcīzes starpība ar Igauniju dzērienus ļauj iegādāties krietni vien lētāk.

Fotogrāfijas - raksta galerijā!

Alkohola veikalu Alko 1000 Market igauņiem piederošā kompānija SIA ET Invest izveidojusi bijušajā Latvijas-Igaunijas robežpunktā, kurš ilgu laiku stāvējis tukšs. Kompānijai vēl ir veikali Valkā, Apē un nule kā līdzīgs veikals atvērts Grenctālē. Ainažu Alko 1000 Market veikala vadītājs Oskars Kotāns neslēpj, ka alkohola tirdzniecība ir ienesīgs bizness. Kamēr ir iespēja, nauda ir jāpelna, viņš pamato veikalu izveidi.

Alko 1000 Market Ainažos darbu sācis maijā, bet jau pērn decembrī netālu durvis vēra igauņiem piederošs SuPerAlko, kam ir vesels veikalu tīkls Igaunijā. «Neesmu analītiķis, bet ekonomisti jau aprēķinājuši, ka alkohola akcīzes celšana valstij nekādu peļņu nenesīs. Varbūt īstermiņā būs ieguvums – mēnesi, divus, trīs, bet pēc tam viss aizies lejā. Ja izlīdzināsies cenas un akcīzes nodoklis ar Igauniju, tad kāda jēga igauņiem vai somiem būs braukt pie mums iepirkties. Tad arī somi vairs nebrauks, bet iepirksies Igaunijā,» vērtē Kotāns. Viņš atklāj, ka ziemeļvalstu kaimiņi Latvijā nepērk tikai alkoholiskos dzērienus, bet arī pārtiku un būvmateriālus, līdz ar to šī pārrobežu iepirkšanās dod savu artavu Latvijas ekonomikā. Uzņēmums sadarbojas ar lielākajiem pašmāju alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražotājiem un, kā lēš Kotāns, pēc akcīzes palielināšanas apjomi var sarukt. Strādāsim, kamēr būs izdevīgi. Ja nebūs izdevīgi, slēgsim veikalus, tā O. Kotāns.

Tuvāko divu nedēļu laikā japāņu kompānija Mitsubishi paziņos, kuru no divām Baltijas valstu ostām izvēlējusies kā stratēģisko partneri kravu piegādei uz savu Austrumeiropas rūpnīcu Kalugā, ziņoja TV3 raidījums Nekā Personīga.

Japāņi nolēmuši trīskāršot auto ražotnes apjomus Krievijā un līdz ar to, piegādājot izejmateriālus, ievērojami palielināt kravu plūsmu. Viņi meklējot jaunu piegādes ceļu uz Krieviju - vai nu caur Rīgu vai arī Tallinu. Ja konkurencē ar Igaunijas galvaspilsētu uzvarēs Rīgas brīvosta, tās konteinerkravu apjoms pieaugšot vismaz par trešdaļu, varbūt pat uz pusi. Tomēr Latvijas ierēdņu neizdarības dēļ, kā arī Rīgas brīvostas darījumu un īpašnieku necaurspīdīgums draud novest pie tā, ka kaimiņi igauņi būs atkal mums priekšā un saņems ievērojamo Mitsubishi pasūtījumu, norādīja raidījuma veidotāji.

«Jāizdara brīnums», lai kravas plūstu nevis caur Tallinu, bet Rīgu, decembrī laikrakstam Dienas bizness sacīja DB Schenker Latvia direktors Aivairs Tauriņš. Dažu simtu eiro izmaksu pieaugums, salīdzinot ar Rīgu, japāņus diezin vai atbaidīšot. Viņaprāt, Rīga ir nr. 2 šajās sacensībās, un tikai tad, ja igauņiem kaut kas noiet greizi, Latvija var izmantot savu iespēju.

Latvieši iepērkas Igaunijā, savukārt igauņi Latvijas preces izliekoties nezinām, apgalvo Igaunijas socioloģisko pētījumu kompānijas Faktum&Ariko sociologs Kalevs Peti. Taču pierobežas iedzīvotāji stāsta pavisam ko citu.

Igauņi itin labprāt iepērkas Latvijas veikalos. Neatkarīgā noskaidroja, ka vismaz Valkā, Apē un Ainažos Igaunijas iedzīvotāji īpaši iecienījuši saimniecības preču veikalu piedāvājumu, jo Igaunijā neesot tik liels preču klāsts. Viņi pērk arī pārtiku. Robežai tuvīnajā Valkas veikalā Walk cenas esot norādītas arī eiro, lai vieglāka rēķināšana.

Valcēniete Inguna Medne saka – paziņas, kas strādā vai dzīvo Valgā, stāstot, ka pēc eiro ieviešanas preces ir kļuvušas dārgākas. Tāpēc arī cilvēki meklējot, kur lētāk. «Es esmu ievērojusi, ka igauņi pērk pārtiku un rūpniecības preces. Šeit ir arī būvmateriālu veikals, bet, manuprāt, tie gan Igaunijā ir lētāki. Pie pašas robežas ir veikals Selver. Uz to vienīgo šad tad gāju, bet man šķiet, ka tur cenas augstākas nekā Latvijā,» novērojumos dalās I. Medne.

Šis gads sācies ar nepatīkamu ziņu visiem autobraucējiem – Latvijas valdība nolēma palielināt akcīzes nodokļa likmi degvielai, tā sadārdzinot benzīna cenu vidēji par trim centiem. Dzīvojot pierobežā, degvielas cenu atšķirība varētu spēlēt par labu Valkas un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem, kuri pēc degvielas var doties pāri robežai. Reģionālais laikraksts Ziemeļlatvija pētījis, vai tas tā tiešām ir, ka otrpus robežai pie igauņiem ir jūtamas būtiskas degvielas cenu atšķirības.

Izpētot šo situāciju, atklājas, ka igauņi zibenīgi ir noreaģējuši uz degvielas cenas sadārdzinājumu Latvijā un arī jaunā gada pirmajās dienās par pāris centiem palielinājuši cenu benzīnam.

Autobraucējs valcēnietis Mārtiņš, kurš regulāri degvielu iegādājas Valgā, uzskata, ka igauņiem nevajadzētu skriet līdzi letiņiem, lai tādā veidā pildītu savas kabatas ar naudu. Valcēnietis uzskata, ka vajadzētu būt otrādi, ja Latvijas pusē kāda prece maksā dārgāk, tad igauņi noteikti būtu vinnētāji, ja pie viņiem tas būtu nopērkams lētāk. Mārtiņš brīnījās par igauņu spēju tik ātri reaģēt uz degvielas cenu svārstībām, jo vakar, braucot uz darbu ap pulksten 7.30, iebraucis kaimiņpilsētas DUS Neste, kur cena par litru 95E degvielas bijusi vēl zem eiro. Taču īsi pirms dienas vidus tā pakāpusies jau pāri vienam eiro.

Strauja un ekonomiski nepamatota akcīzes nodokļa celšana alkoholam iecirtusi pamatīgu robu Igaunijas budžetā. Tā kā Latvijā grādīgie dzērieni maksā lētāk, igauņi pirkt alkoholu regulāri dodas uz Latvijas veikaliem.

Latvijas Alkohola nozares asociācijas aplēses liecina, ka 2017. gadā Latvijas budžets no igauņu alkohola iegādes braucieniem uz Latviju ieguvis vismaz 40 miljonus eiro. Igaunijas piemērs pierādījis, ka nepārdomāta akcīzes nodokļa celšana nav priekšnosacījums lielākiem nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā – tieši pretēji: pircēji meklē lētākas alkohola iegādes iespējas kaimiņvalstīs, un pieaug nelegālā alkohola tirgus.

Pagājušajā gadā Igaunijas budžets ieņēma par 50 miljoniem eiro mazāk nekā plānots un ieņēmumi no alkohola tirdzniecības samazinājās par apmēram 30 miljoniem eiro.

Turpmāko trīs gadu laikā strauju akcīzes nodokļa celšanu plāno arī Latvija – šajā gadā nodoklis tiek celts par 15%, nākamajā gadā par 10% un 2020.gadā – vēl par 10%. Nodokļu celšana plānota, neskatoties uz to, ka jau vidēji šobrīd grādīgo alkoholisko dzērienu akcīzes nodoklis un PVN kopumā veido vairāk nekā 70% no dzēriena cenas veikalos, dažreiz pat tuvu 90% no dzērienu cenas (skatīt pievienoto infografiku).

Igauņi ārzemju «laimes lāča slimību» šķiet izslimojuši un savas nacionālās aviokompānijas Estonian Air glābšanā potenciālu saskata vietējos uzņēmējos

«Igaunijas valdība atdos Estonian Air igauņu investoram par velti un vēl norakstīs 90 miljonus eiro lielos parādus. Iedomājos vētru, ko šāda rīcība izsauktu Latvijā,» sociālā tīkla Twitter vietnē rakstīja Juris Pūce, kurš pēdējās Saeimas vēlēšanās startēja kā partijas Latvijas attīstībai premjera kandidāts. Ar šo piezīmi pietika, lai izceltos mikrovētra starp Twitter lietotājiem. Uzreiz pacēlās kritiskas balsis, kas sacīja, ka mums šādu investoru gan neesot. Un pat ja daži esot, tad tie visi esot jau finansējuši to vai šito, pieskaitāmi oranžām, zaļām vai zilām krāsām, ir ar bārdu vai ar ģeopolitiski nepareiziem radu rakstiem un tāpēc vien atzīstami par nepiemērotiem. Turklāt Latvijas un Igaunijas situācijas kaut vai aviācijā taču nemaz neesot salīdzināmas.

Igaunijas medijos publiskota ziņa, ka 10. novembrī kinoteātra pirmizrādi piedzīvos režisora Andreja Ēķa spēlfilma Svingeri – Latvijā populārā komēdija adaptēta kaimiņvalsts vidē un uzfilmēta no jauna, ar pazīstamiem igauņu aktieriem.

Pēc Latvijas distribūcijā gūtajiem panākumiem (filmai, kas pirmizrādi piedzīvoja 2016. gada decembrī, 2017. gada pavasarī skatītāju skaits pārsniedza 100 000) dzimusi ideja par Baltijas franšīzi, un 2017. gada vasarā Svingeri tika uzfilmēti Igaunijā, lomās pieaicinot vietējā publikā iemīļotus aktierus – filmā piedalās Jans Ūspolds, Elīna Reinolda, Elīna Purde, Ago Andersons, Ivo Ūkivi, Stens Karpovs un Jekaterina Novosjolova.

Filmas distributors Timo Dieners no kompānijas Hea Film preses relīzē joko, ka Igaunijā tā esot pierasta prakse – lai pašmāju komēdija kļūtu par kases grāvēju, igauņi vienmēr paļaujoties uz tuvāko kaimiņu palīdzību. 2016. gadā un līdz ar to visā atjaunotās valsts periodā par populārāko filmu Igaunijas kinoteātros kļuva komēdija Klases vakars – to noskatījās vairāk nekā 189 000 interesentu (tādējādi tikai par 5000 skatītājiem atpaliekot no 2009. gadā sasniegtā rekorda, ko izcīnīja Džeimsa Kamerona filma Avatars). Šīs filmas pamatā bija dāņu komēdija Klassefesten (2011), kam tapusi arī somu versija, un šogad igauņi nolēmuši pārbaudīt, vai tikpat veiksmīgs komēdiju imports izdodas arī pāri valsts dienvidu robežai, tātad no Latvijas.

Pirms pāris dienām Bloomberg TV rādīja reportāžu par Baltiju, kur žurnālists ar vilcienu bija apbraukājis Baltijas galvaspilsētas no Tallinas līdz Viļņai (pats fakts braukt ar vilcienu jau vien ir ko vērts, bet tas lai šoreiz paliek).

Viss sākās ar Igauniju, kur super pozitīvā gaisotnē tika runāts par eiro ieviešanu, milzīgajām investīciju iespējam un izglītoto darbaspēku, kurš runā krieviski un prasa zemas algas. Kā apliecinājums tam, cik pievilcīga ir Igaunija investīcijām, reportieris devās uz hi-tech vēja ģeneratoru ražošanas rūpnīcu ārpus Tallinas, kur tās vadītājs atbildēja uz žurnālista attapīgi uzdoto jautājumu – «Kas dara Igauniju tik pievilcīgu vietu ārvalstu investīcijām?» - un paskaidroja, ka jau tuvākajā laikā plāno pieņemt darbā 100 jaunus darbiniekus. Aptaujātie investīciju speciālisti nosauca Igauniju par investīciju vietu Nr. 1 Baltijā un cilvēki uz ielām apliecināja savas lielās gaidas eiro ieviešanai. Saule spīdēja, Tallinas dakstiņu jumti laistījās, cilvēki uz ielām smaidīja un, turklāt, runāja ļoti labā angļu valodā.

Lai arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka regulāros ikmēneša izdevumus var segt bez grūtībām, tomēr trešdaļai (33%) sabiedrības tas sagādā problēmas, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā iedzīvotāju aptauja.

Tā trīs no desmit mājsaimniecībām atzīst, ka pēdējā gada laikā ir piedzīvojušas situāciju, kad ar ikmēneša ienākumiem nav bijis pietiekami, lai segtu ikdienas dzīvei nepieciešamos regulāros izdevumus. Turklāt teju katra desmitā ģimene ar šādu situāciju saskaras ik pēc pāris mēnešiem vai pat biežāk, kas norāda uz ievērojamu ienākumu un izdevumu atšķirību. Līdzīga situācija novērojama arī Lietuvā un Igaunijā – tur attiecīgi 41% un 39% iedzīvotāju aizvadītā gada laikā ir pieredzējuši naudas trūkumu regulāro izdevumu segšanai.

«Lai arī saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes publicēto informāciju, 2016.gadā palielinājies mājsaimniecību skaits, kas savus ikmēneša tēriņus spēj segt bez ievērojamām grūtībām, redzam, ka to iedzīvotāju skaits, kuriem ikmēneša izdevumu segšana ir izaicinājums, joprojām ir pietiekami liels. Turklāt visbiežāk finansiāli neaizsargātākās ir ģimenes ar izteikti zemiem ienākumiem, kā arī vientuļie vecāki,» norāda Evija Kropa, Swedbank Finanšu institūta eksperte.

Latvijas IT kompānija DPA, kurai ir filiāles Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā un Gruzijā, šomēnes atvērs pārstāvniecību arī Igaunijā, lai veicinātu ieiešanu Skandināvijas tirgū, teica DPA direktors Juris Vilders.

«Igaunijā strādā ļoti daudz skandināvu, un daudzi igauņi ir pārcēlušies strādāt uz Skandināviju. Ir sanācis tā, ka krievi strādā ar krieviem, latvieši ar latviešiem, igauņi ar igauņiem un zviedri ar zviedriem. Bet pašlaik ir tā, ka zviedri strādā arī ar igauņiem,» skaidroja J. Vilders. Filiāles projekts Igaunijā kuru katru brīdi noslēgšoties, un tas kalpošot par vadības centru darbībai visā Baltijas reģionā.

Uz jautājumu, vai Igaunijā, kas slavena kā IT lielvalsts, Latvijas IT uzņēmums varēs būt cienīgs konkurents vietējiem projektiem, Vilders atbildēja apstiprinoši un skaidroja, ka, viņaprāt, Igaunijas reputācija esot nedaudz pārspīlēta. «Ja būtu jāsalīdzina IT nozares panākumi Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, tad īsti neredzu neko tādu, kas man ļautu Igauniju īpaši izcelt,» uzskata J. Vilders un kaimiņvalsts labo slavu skaidro ar Igauņu tendenci sevi slavēt par katru mazāko panākumu. Diemžēl Latvija un Lietuva tik veiksmīgi sevi nav parādījusi, kaut arī, objektīvi raugoties, tās ne ar ko sliktākas IT jomā neesot, uzsvēra DPA vadītājs.

Valka pārvērtusies par alkohola tirdzniecības galvaspilsētu; igauņi un somi mūsu valstī turpina ierasties lētāka alkohola meklējumos.

Jāteic, ka igauņi naski ir iesaistījušies arī šī biznesa attīstībā Latvijā. Tā, piemēram, igauņiem piederošā kompānija SIA ET Invest 2015. gadā izveidoja veikalu Alko 1000 Market Valkā, Apē, Ainažos un Grenctālē. «Sākumā veikals bija pavisam neliels, taču šo gadu laikā esam ievērojami paplašinājuši telpas. Nekad iepriekš nebijām domājuši, ka šis bizness Valkā būs tik sekmīgs. Paplašinot veikalu, mums šķita, ka visiem dzērieniem būs vairāk vietas, taču tagad, kad esam krietni lielākās telpās, joprojām šķiet, ka arī tagad vietas ir pārāk maz. Bizness patiesi attīstās,» stāsta Mēliss Reiljans (Meelis Reiljan), Alko 1000 Market komunikācijas menedžeris.

Neskatoties uz igauņu izslavēto lokālo patriotismu, pēdējā laikā salīdzinoši zemāku cenu dēļ kaimiņpilsētas iedzīvotāji labprāt iepērkas Valkā, vēsta reģionālais laikraksts Ziemeļlatvija.

To, ka Valkas veikalos, īpaši brīvdienās, ir vairāk igauņu pircēju, nevarot nepamanīt. Tas atdzīvinot pilsētas dzīvi un tirgotājiem dodot iespēju atsperties un nākotnē raudzīties optimistiski, raksta medijs.

Sarunā ar zivju tirgotājiem no Lapmežciema, kas regulāri brauc tirgoties pie lielveikala Walk, atklājies, ka viņiem ir izdevīgi mērot tik tālu ceļu un tirgoties pierobežā. Izrādās, ka lielāko daļu visnotaļ dārgās kūpinātu zivju produkcijas nopērk igauņi, jo viņiem, salīdzinot ar latviešiem, neesot tik izkoptu zivju kūpināšanas tradīciju.

Tāpat igauņi Valkā iegādājas lētāku alkoholu, puķu stādus, kulinārijas izstrādājumus un kūkas, arī gaļu. Ne mazums igauņu pircēju «spieto» arī Valkas lielākajā lietotu apģērbu veikalā RDA. Vienīgais, ar ko igauņi «izgriež pogas» latviešu veikaliem, ir tas, ka kaimiņpilsētas tirgotavās ir nopērkama uz pusi lētāka kafija.

Somi un igauņi pastiprināti sākuši iegādāties alkoholu Valkas un Ainažu jaunatvērtajos alkohola tirdzniecības veikalos.

Kā atzina Salacgrīvas novada domes Informācijas nodaļas vadītāja Ilga Tiesnese, kopš robežkontroles punktā Ainaži ir atvērts alkohola tirdzniecības veikals Alko, Ainažos alkohola pircēju skaits ir pieaudzis.

Veikala klienti pārsvarā ir somi un igauņi. Citos veikalos rindas neveidojas un pastiprināta alkohola pirkšana nav novērota.

«Igauņi labprāt iepērkas Ainažu un Salacgrīvas veikalos Top un Maxima, jo pārtika mums ir lētāka, nerunājot par alkoholu,» piebilda Tiesnese.

Arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Armands Vents Krauklis (Vidzemes partija) atzinis, ka ievērojami palielinājies pircēju skaits no Igaunijas un Somijas, kuri Valkā iegādājas alkoholiskos dzērienus. Jau tad, kad tapa zināms par akcīzes nodokļa palielināšanos Igaunijā, Valkā tika atvērti vēl divi alkohola tirdzniecības veikali, viens Igaunijas un otrs vietējā investora. Pašlaik tiek būvēta vēl viena šāda tirdzniecības vieta, kuras mērķauditorija galvenokārt ir somu tūristi.

Īstenojot enerģētikas projektus kopīgi, trīs Baltijas valstis būtiski ietaupītu gan līdzekļus, gan laiku, samazinātu riskus un nostiprinātu savu drošību - šādu viedokli portālam Delfi.lt paudis uzņēmuma Lietuvos energija ģenerāldirektors Daļus Misjūns, kas būs viens no galvenajiem runātājiem ceturtdien un piektdien Palangā paredzētajā Baltijas valstu biznesa līderu konferencē Lūzuma punkts.

Kopā ar Eesti Energia valdes priekšsēdētāju Sandoru Līvi viņš šai forumā runās par Baltijas valstu enerģētisko neatkarību.

Lai gan līdz šim katra valsts par šo mērķi lielākoties cīnījusies saviem spēkiem, Misjūns uzskata, ka ir daudz iemeslu, kādēļ to vajadzētu uztvert kā kopīgu reģionālu izaicinājumu, bet vienlaikus ir būtiski, lai svarīgākie infrastruktūras objekti ģeogrāfiski atrastos dažādās vietās.

Enerģētikas infrastruktūra mūsu valstis saista ne mazāk kā kopīgā vēsture. Gandrīz visās enerģētikas nozarēs mūsu sistēmas ir integrētas - elektrotīkls, gāzesvads. Resursu ziņā arī esam līdzīgā situācijā. Tātad ir gan loģisks, gan tehnisks pamats uzlūkot enerģētisko neatkarību kā reģiona attīstības jautājumu. Protams, ja ir vēlēšanās, to var nodrošināt arī nacionālajā līmenī, bet tas būtu krietni dārgāk, viņš norādījis.