Igauņi ārzemju «laimes lāča slimību» šķiet izslimojuši un savas nacionālās aviokompānijas Estonian Air glābšanā potenciālu saskata vietējos uzņēmējos
«Igaunijas valdība atdos Estonian Air igauņu investoram par velti un vēl norakstīs 90 miljonus eiro lielos parādus. Iedomājos vētru, ko šāda rīcība izsauktu Latvijā,» sociālā tīkla Twitter vietnē rakstīja Juris Pūce, kurš pēdējās Saeimas vēlēšanās startēja kā partijas Latvijas attīstībai premjera kandidāts. Ar šo piezīmi pietika, lai izceltos mikrovētra starp Twitter lietotājiem. Uzreiz pacēlās kritiskas balsis, kas sacīja, ka mums šādu investoru gan neesot. Un pat ja daži esot, tad tie visi esot jau finansējuši to vai šito, pieskaitāmi oranžām, zaļām vai zilām krāsām, ir ar bārdu vai ar ģeopolitiski nepareiziem radu rakstiem un tāpēc vien atzīstami par nepiemērotiem. Turklāt Latvijas un Igaunijas situācijas kaut vai aviācijā taču nemaz neesot salīdzināmas.
Gribas oponēt – lai gan Igaunijas aviokompānija Estonian Air ir krietni mazāka un savulaik nav piedzīvojusi tik strauju attīstību kā Latvijas airBaltic, pēdējo gadu problēmas, ar ko abām aviokompānijām ir bijis jātiek galā, ir diezgan līdzīgas. Abās aviokompānijās tika ieguldīta valsts nauda. Tā kā brīvā tirgū strādājošus uzņēmumos pēc ES likumdošanas no valsts līdzekļiem finansēt nav atļauts, Eiropas Komisija uzsāka izmeklēšanu. Var teikt, ka mums paveicās, jo Eiropas Komisija šoreiz paskatījās caur pirkstiem un nelika valsts ieguldījumus atmaksāt, kas parasti šādos gadījumos nozīmē aviokompānijas sagraušanu. Tomēr pamatproblēma jau tādējādi netika atrisināta. Aviācija nav lēts bizness, un attīstība bez naudas nav iespējama. Ja valsts naudu ieguldīt nedrīkst, tad to var darīt tikai privātais investors. Latvijā privāto investoru airBaltic jau gadus trīs nesekmīgi meklē konsultants Prudentia, par to saņemot iknedēļas atlīdzību. Arī igauņi izmeklējās ārzemēs gan pēc stratēģiskiem, gan privātiem investoriem Estonian Air un tagad ir novērtējuši savas valsts investora piedāvājumu.
Nav iespējams šobrīd apgalvot, ka šīs ir universālas brīnumzāles arī airBaltic gadījumā. Tā ir tikai viena no opcijām, ko ar problemātiskiem valsts aktīviem kopumā var darīt, protams, ar atrunu, ka potenciālais ieguvējs kompāniju attīsta, nevis iegādājas, lai to aši slēgtu. Tas, kas satriec, ir attieksme pret vietējiem Latvijas uzņēmējiem un investoriem kopumā. To labi ilustrē nesenā pieredze ar banku Citadele. Premjere Laimdota Straujuma publiski īpaši uzsvēra to, ka neviens vietējā investora starp bankas pircējiem neesot. Man gan šķiet, ka ar to nebūtu jālepojas. Jāsaka arī, ka Citadeles gadījumā bija izdarīts viss, lai vietējie investori, vienalga, vai runa ir par privātiem uzņēmējiem, pensiju fondiem vai pat Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, šīs bankas akcijas nevarētu iegādāties. Lai viņi to varētu, būtu nepieciešama akciju pārdošana biržā vai vismaz atklāta izsole, bet nekas tāds taču nenotika. Sabiedrībai tik vien tika paskaidrots, ka ir pienācis pēdējais brīdis banku pārdot, tāpēc tā jāpārdod tieši šim investoram. Cena? Kā norāda nu jau bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, tā, visticamāk, nebūšot pat izskanējušie 74 miljoni eiro. Un vispār Latvijas priekšrocības sarunās ar investoriem būtu bijušas lielākas, ja nebūtu viss tik ilgi novilkts, bet ko nu vairs... Tā kā Citadeles gada peļņa jau vien tiek lēsta uz kādiem 40 miljoniem eiro, tad pārfrāzējot var teikt, ka tiek nopirkts maks par naudu, kas šajā makā ir iekšā. Jācer tikai, ka airBaltic jautājums tiks atrisināts pirms šāda «pēdējā brīža».
Nav tiesa, ka mums nav spēcīgu uzņēmēju un veiksmīgu piemēru pat ārvalstu tirgu iekarošanā. Es minēšu tikai dažus – Latvijas inieris ir ar vietējo kapitālu attīstīts uzņēmums ar ražotnēm ne tikai Baltijā, bet arī Somijā, līdzīgi ir ar Sakret. Mūsu zāļu ražotāji ir investējuši arī ārzemēs. Tādi uzņēmēju vārdi kā Uldis Pīlēns vai Guntis Rāvis komentārus neprasa. Taču, neskatoties uz to, prāta infekcija, kuru sauc «ārzemēs viss ir labāks un mums nekā nav» šejienes sabiedrībā joprojām vēršas plašumā. Ārzemnieki nav glābēji, mūsu labklājība ir mūsu pašu rokās – igauņi to ir sapratuši, kad sapratīsim mēs?
