Pirms pāris dienām Bloomberg TV rādīja reportāžu par Baltiju, kur žurnālists ar vilcienu bija apbraukājis Baltijas galvaspilsētas no Tallinas līdz Viļņai (pats fakts braukt ar vilcienu jau vien ir ko vērts, bet tas lai šoreiz paliek).
Viss sākās ar Igauniju, kur super pozitīvā gaisotnē tika runāts par eiro ieviešanu, milzīgajām investīciju iespējam un izglītoto darbaspēku, kurš runā krieviski un prasa zemas algas. Kā apliecinājums tam, cik pievilcīga ir Igaunija investīcijām, reportieris devās uz hi-tech vēja ģeneratoru ražošanas rūpnīcu ārpus Tallinas, kur tās vadītājs atbildēja uz žurnālista attapīgi uzdoto jautājumu – «Kas dara Igauniju tik pievilcīgu vietu ārvalstu investīcijām?» - un paskaidroja, ka jau tuvākajā laikā plāno pieņemt darbā 100 jaunus darbiniekus. Aptaujātie investīciju speciālisti nosauca Igauniju par investīciju vietu Nr. 1 Baltijā un cilvēki uz ielām apliecināja savas lielās gaidas eiro ieviešanai. Saule spīdēja, Tallinas dakstiņu jumti laistījās, cilvēki uz ielām smaidīja un, turklāt, runāja ļoti labā angļu valodā.
Viļņā galvenās runas bija par to, kā valsts plāno uzlabot ieņēmumus no daudziem ļoti vērtīgiem valsts uzņēmumiem, lai ar šo ieņēmumu pieaugumu atliktu nodokļu celšanu. Tika runāts par plāniem konsolidēt mežu nozari, radot ievērojamas konkurētspējas priekšrocības un efektivitātes uzlabojumus. Tika runāts par vērtīgo valsts uzņēmumu privatizāciju un nepieciešamību uzlabot to pārvaldi (dzirdot vārdu salikumu vērtīgs, slikti pārvaldīts un privatizējams, noteiktai ārvalstu investoru grupai parasti noskan klikšķis).
Tad nāca Latvijas kārta. Reportāža sākās ar Centrālās stacijas skatu, kur fonā, nez kāpēc, skanēja informācijas paziņojumi lietuviski. Tika rādītas nepabeigtas mājas un pļavas, atņemto mašīnu rindas, kas skaitāmas tūkstošos (interesanti, ka pēc reportāžas varēja spriest, ka, līdzīgi kā Kubā, arī Latvijā ir iecienītas vecās amerikāņu mašīnas). Reportāžu turpināja informācija par skolu slēgšanu, algu griešanu par 50%, skati no Rīgas zupas virtuvēm un bezpajumtnieku pulcēšanās vietām. Ne viens vārds netika minēts par mūsu sasniegumiem, biznesa iespējām, investīciju klimatu un valsts pārvaldes reformām vai citām lietām.
Varam tikai minēt, ko pēc šādu un līdzīga stila reportāžu kadriem par mums domā mūsu esošie un potenciālie sadarbības partneri ārzemēs. Es nekad neticēšu, ka mūsu situācija būtu sevišķi sliktāka par Lietuvu un, lai arī igauņi ir priekšā, šie sasniegumi nav noteikti ne gaismas gados, ne desmitgadēs mērāmi. Vai kaimiņos nesamazināja algas, nav rekordaugsts bezdarbs, zupas virtuves un bezpajumtnieki?
Patiesība ir pavisam vienkārša. Igauņi ir malači, viņi prot sevi pasniegt un saprot, ka valsts tēls ir svarīgs un tas ir «jārada». Arī leiši par to piedomā un prot izraisīt par sevi interesi (kas gan ārvalstu investoru ausīm var izklausīties labāk par privatizāciju?). Bet mēs – mums viss slikti. Gaisma it kā kaut kur tuneļa galā ir, bet vai tas nav vienkārši nākamais vilciens vēlēšanu izskatā, neviens vēl nezina.
Ko nozīmē Latvijas tēls biznesam?
- Grūtāk atrast sadarbības partnerus;
- Neuzticība;
- Tiek prasīta priekšapmaksa par precēm;
- Spiediens iegūt zemāku cenu;
- Augstākās procentu likmes;
- Grūtāk iziet tirgos ar savu zīmolu utt.
Citiem vārdiem sakot, valsts reputācija ietekmē arī konkrētā biznesa reputāciju un gala rezultātā gan ieņēmumus, gan arī nodokļus pašai valstij. Neuzticība valstij rada daļēju neuzticību biznesam, par ko praksē uzņēmumiem jāmaksā daudzos un dažādos veidos. Igauņi to zina. Mēs to nezinām.
Ko darīt?
Jāsaprot, ka Latvijas tēls ir jārada un jāveido, nevis savā naivumā jāgaida, ka tas radīsies pats no sevis. Mums ir sasniegumi, pozitīvi stāsti, inovatīvas rūpnīcas, skaistas vietas un cilvēki, kas runā angliski.
Kurš šodien «rada» Latvijas tēlu? Es nezinu, bet šis sižets a noteikti nebija Latvijas tēla radīšanas augstākais sasniegums.
Lasi manu blogu arī harijssvarcs.lv.
.jpg)
