Francijas prezidents Nikolā Sarkozī piekritis Vācijas priekšlikumiem mainīt eirozonas līgumus. Proti, Eiropas vadošajām iestādēm būtu tiesības iejaukties eirozonas valstu nacionālajos budžetos, ziņo Reuters.
«Ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli mēs drīz pasniegsim līgumu grozījumu priekšlikumus, kas novērstu valstu atšķirību veidošanos budžeta, ekonomikas un fiskālajās jomās. Mēs darīsim visu, lai ne tikai aizsargātu Eiropu, bet arī to konsolidētu,» norāda N. Sarkozī.
A. Merkele jau nākusi klajā ar domu, ka vajadzētu ieviest daudz stingrākus noteikumus pret tām valstīm, kas pašas saviem spēkiem nespēj tikt galā ar budžeta problēmām. Šādas valstis uz laiku var zaudēt savu spēju lemt par savu budžetu, šīs pilnvaras nododot augtākām Eiropas institūcijām.
«Parādu krīzes radītā viļņošanās ir devusi vielu pārdomām par ES un eirozonas nākotni un apliecinājusi, ka steidzami nepieciešamas reformas. Nav šaubu, ka Vācijas un Francijas nodomos nav atmest iesākto integrācijas procesu, tomēr tās kļūs arvien stingrākas savu pozīciju realizācijā, lai neļautu idejai sagrūt. Un viena no iezīmēm, ko varam sagaidīt, būs asāka pretreakcija uz dalībvalstu iebildumiem politiskajām reformām, kā arī pret eiroskeptisko noskaņojumu kopumā. Līdz ar to var prognozēt, ka jau tuvākajā laikā iesāksies darbs ar mērķi izstrādāt mehānismus, kas paredzēs kritērijus, kuru neievērošanas gadījumā valstis nonāks uzraudzības režīmā, ar iespēju tikt izslēgtām no eirozonas. Tā teikt, ja valsts nespēj izpildīt kritērijus, tā tiek pakļauta izslēgšanas procesa iespējamībai vai uz laiku nodot fiskālo jautājumu uzraudzību ES institūcijām. Iespējams tiks paredzēta iespēja valstīm pašām iniciēt izstāšanos,» esošo situāciju komentē SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Gaidāmās politiskās reformas ES būs liels pārbaudījums skeptiskākajām dalībvalstīm, jo paredzēs daudzu līdz šim par suverenitātes simboliem uzskatītu jautājumu lemšanu un lielāku pilnvaru nodošanu ES institūcijām. «Latvijai jārēķinās, ka tad, kad tā būs spējīga izpildīt Māstrihtas kritērijus un iestāties eirozonā, varētu tikt pieprasīti arī politiska plāna kritēriji, piemēram tādi, kas paredzētu politiskās lojalitātes apliecinājumus. Piemēram, situācijās, kad uz kārts tiek likta visas zonas intereses, pār tām nedrīkst prevalēt iekšējās politiskās intereses. Nevar izslēgt, ka atsevišķas valstis, kurās dominēs eiroskeptisks noskaņojums, kas parādu krīzes dēļ noteikti augs, varētu lemt arī par izstāšanos no vienotās valūtas zonas. Tādēļ parādu krīzes iekustinātais process vedīs pie reformām un pārmaiņām, kas var nebūt patīkamas, bet ne idejas par vienotās valūtas zonas sabrukuma. Vienotības ideja nezudīs, tikai ir liels jautājums, cik demokrātiska tā nākotnē būs, jo īpaši no mazo valstu skatupunkta,» piebilst D. Gašpuitis.