«Jostas savilkšana» pasākumi neatrisina nekādas problēmas nekonkurētspējīga darba tirgus gadījumā. Grieķijai, Spānijai un citām eirozonas periferiālajām valstīm ir jāveic nodokļu sistēmas reformas, kā arī jāsamazina valsts aparāts un jāmaina neilgtspējīgās pensiju sistēmas.
Tā savā komentārā Financial Times norāda Pensilvānijas Universitātes profesors un finansists Džeremijs Sīgels (jeremy Siegel), uzsverot, ka vienīgais dzīvotspējīgais risinājums eirozonas glābšanai ir eiro devalvācija.
Investori bažījas, ka gadījumā, ja Grieķija pametīs eirozonu un ieviesīs jaunu valūtu, valsts depozīti un parāds tiks pārkonvertēti jaunajā valūtā, kuras vērtība, salīdzinot ar eiro, strauji saruks. Ja Grieķija piekops šādu taktiku, aizsāksies banku problēmas ne tikai Grieķijā, bet arī Portugālē, Spānijā un pat Itālijā, jo noguldītāji baidīsies, ka arī šo valstu valdības varētu rīkoties līdzīgi Grieķijai.
Lai gan Grieķijas un Portugāles bankas ir relatīvi nelielas, salīdzinot ar citām bankām Eiropas Savienībā, bankas Spānijā un Itālijā tādas nav. Tādējādi minētajā situācijā būtu nepieciešami milzīgi aizdevumi no Eiropas Centrālās bankas (ECB), lai izvairītos no finanšu sistēmas sabrukuma, norāda finansists.
Viņš uzsver, ka šādā gadījumā ECB būtu arī jāgarantē depozīti visās eirozonas bankās, kā to darīja ASV Federālā Rezervju sistēma pēc Lehman Brothers sabrukuma 2008. gadā.
Cita problēma ir eirozonas periferiālo valstu parādi, kas likuši ECB un Vācijai pieprasīt «jostu savilkšanas» pasākumus šajās valstīs. Šāda prasība gan sastapusies ar milzu pretestību Grieķijā un citās valstīs. Tomēr, kā uzsver Dž. Sīgels, lielie parādi nav šo valdību lielākās problēmas. Arī ASV, Lielbritānijai un Japānai ir milzīgi parādi un liels budžeta deficīts, tomēr šo valstu banku sistēmas ir stabilas.
Problēma slēpjas tajā, ka šajās valstīs ir konkurēt nespējīgs darba tirgus, jo, pat samazinot tēriņus un palielinot nodokļus, šajās valstī turpinātos lejupslīde.
Dž. Sīgels norāda, ka eirozonas periferiālo valstu darba tirgu problēmu sakne meklējama eiro ieviešanas laikā, kad valstīs strauji sāka ieplūst ārvalstu kapitāls. Tas radīja strauju ekonomisko izaugsmi, kas audzēja darbaspēka izmaksas, krietni pārsniedzot produktivitātes izaugsmi. Darbaspēka izmaksas pieauga galvenokārt tāpēc, ka arodbiedrībām bija viegli salīdzināt ienākumu līmeni pašmāju tirgū ar ienākumiem citās eiro valstīs, piemēram, Vācijā. Kad aizsākās krīze, darbaspēka izmaksas bija pārāk augstas, līdz ar ko sekoja straujš bezdarba līmeņa pieaugums.
Atsevišķi ekonomisti pauduši uzskatu, ka eirozonas periferiālajām valstīm jāveic «iekšējā devalvācija», samazinot minimālās algas apjomu, lai atgūtu darba tirgus konkurētspēju. Taču vēsture rāda, ka būtisks minimālā atalgojuma samazinājums, kas nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi, ir ļoti grūti sasniedzams, norāda finansists.
Pēc Dž. Sīgela domām, vismazāk destruktīvais ceļš Eiropai būtu strauji samazināt eiro vērtību. Tas palīdzētu risināt tirdzniecības deficīta problēmas eirozonas periferiālajās valstīs, noņemot ievērojamu slogu no lejupslīdošajām ekonomikām. Eiro vērtības samazināšana vēl vairāk paaugstinātu Vācijas ārējās tirdzniecības pārpalikumu, bet radītu inflācijas risku tajās nedaudzajās Eiropas valstīs, kurās ir ļoti zems bezdarba līmenis. Ņemot vērā spēcīgo Vācijas darba tirgu, zemāka eiro vērtība, visticamāk, palielinātu strādājošo algas Vācijā, samazinot darbaspēka izmaksu atšķirības Eiropas valstīs. Inflācijas efekts eiro vērtības samazināšanas gadījumā visiem būtu daudz mazāk sāpīgs risinājums par «jostas savilkšanas» pasākumu vai «iekšējās devalvācijas» uzspiešanu periferiālajām eirozonas valstīm.
Eiropas Monetārā savienībā bija cēls, bet slikti pārdomāts plāns, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi un veidotu ciešāku politisko savienību starp Eiropas valstīm. Pašreizējie Vācijas centieni uzspiest konsolidācijas pasākumus periferiālajām valstīm paātrinās eirozonas sabrukumu. Labākais risinājums ECB būtu atteikties no konsolidācijas pasākumu uzspiešanas un piekrist zemākai eiro vērtībai. Arī šāds plāns var neizdoties, taču tas ir pēdējais dzīvotspējīgais risinājums, lai glābtu vienoto valūtu.