Iekšējā devalvācija Latvijā ir izslimota, bet tas nenozīmē, ka mēs būtu kļuvuši imūni pret globālo kaiti vārdā Gigantiski Valstu Parādi; rūgtenās zāles pret to rīs visi

Latvijas tauta un ekonomika savu rūgto taupības un valūtas iekšējās devalvācijas zāļu kausu ir izdzērusi. Iejūtīgie starptautiskie apmeklētāji, kas nāk aplūkot atspirgstošo neseno sirdzēju, izsaka komplimentus par sārtajiem vaidziņiem un runā par Latvijas krīzes «mācībām». Pēdiņās vietējā mācībstunda liekama tāpēc, ka neviens to negrasās atkārtot, jo tik rūgtas zāles nevienas Rietumu zemes elektorāts nenorītu, tomēr ar samilzušajiem Rietumvalstu parādiem jādara kaut kas būs. Latvijā tas bija iespējams ap- stākļu sakritību virknes dēļ, kas gan ir cits stāsts, ko šeit nepīšu klāt.

Kā jau norāda termins «iekšējā devalvācija», pirmskrīzes kredītu dzīrēs šeit bija sagāzts pārāk daudz naudas, un lata vērtībai bija jākrītas, tikai devalvācija tika vadīta tā, ka nekriās pašas valūtas vērtība, bet gan tika strauji bremzēti valsts ierastie tēriņi un ievērojami kritās iedzīvotāju rocība un spēja tērēt. Paralēli savilktās jostas taktikai Latvijā risinājums tam tika rasts ar vienvirziena aviobiļešu pirkšanu uz labvēlīgākiem darba tirgiem. Šo scenāriju gluži fiziski nevar atļauties visi, un jebkurā gadījumā šāda veida taupība Rietumu valstsvīriem būtu politiska pašnāvība. Varam nešaubīties, ka tāda nenotiks.

Arī «Argentīnas ceļš» – valdības defolts – ne velti analītiķu pārdomās tiek dēvēts vienas valsts vārdā, jo laiku pa laikam vienkārši nesamaksāt kreditoriem ir savdabība un īpatnība, ne plaši pārņemama prakse. ASV nedefoltēs, Japāna arī ne, un Grieķijas līdzšinējā «izmuļļināšana» cauri finanšu dūkstij ir Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas signāls, ka nekas tāds netiks pieļauts arī valsts parāda māktajā Francijā vai jebkur citur eirozonā.

Inflāciju tādā līmenī, kas aizņemto naudas masu samērotu ar tās reālo segumu attiecīgajā ekonomikā, arī neviens Rietumu valstsvīrs nepieļaus. Bet kas tad notiks ar globālās finanšu krīzes iznākumā sataisītajiem neprātīgi lielajiem Rietumvalstu parādiem, ja vienīgais redzamais risinājums ir šādā vai tādā ietērpā pasniegta inflācija? Atbilde, protams, ir «inflācija», tikai ceturtajā iespējamajā veidā, ko es šeit nodēvēšu par izsmērēto inflāciju – plānā un aptverošā fiskālās un monetārās politikas rīku kārtiņā, tā ka vienkāršajam vēlētājam tā pat ir grūti nolasāma kā inflācija. Angliski šī stratēģija tiek saukta par financial repression, finanšu apspiešanu, ar tiešu un netiešu politiskās ietekmes rīku palīdzību turot procentlikmes – sevišķi valdību obligāciju procentlikmes – mākslīgi zemu.

Iznākumā valdošā koalīcija nepiedzīvo nekādus satricinājumus, un nākamā tāpat, un valsts parāds dažu desmitu gadu laikā ir ja ne gluži izčibējis, tad pamatīgi sarucis gan. Uz kā rēķina? Zemo procentlikmju dēļ tas notiek uz krājēju rēķina, ieskaitot pensiju uzkrājumus, kas globāli kļūst aizvien mazāk ienesīgi. Arī DB ir rakstījis (06.10.2014.), ka apspiesto procentlikmju dēļ saulainās vecumdienas, piemēram, korporatīvie pensiju fondi ASV, aizvien aktīvāk noveļ uz pašu nākotnes pensionāru atbildību.

Finanšu apspiešana nav nekas jauns. Ar tās palīdzību Rietumvalstis apmēram 30 gadu laikā norēķinājās par saviem Otrā pasaules kara parādiem. Kad nu šis «joks» bija praktiski jau noticis, ekonomisti tam 70. gadu sākumā izdomāja arī vārdu – finanšu apspiešana. Izdomāja un aizmirsa, jo līdz ar pašu parādību tas strauji zaudēja aktualitāti. Nu līdz ar pēdējo finanšu krīzi un astronomiskajiem valstu parādiem tas ir atpakaļ, un ar šo realitāti mums būs jāsadzīvo.

Savu lokālo taupības rūgto kausu esam izdzēruši. It kā varētu cerēt uz kaut ko saldāku, tomēr nē – nu kopā ar pārējām Rietumu valstīm būs ja ne vairs Taupības Rūgtais, tad Ilgais Negaršīgais gan. Morāle tam ir samērā vienkārša – kā mazai valstij mums savi mēsli būs jāvāc pašiem, tāpēc labāk ir tos netaisīt. Jo sevišķi tāpēc, ka vispār jau mēsli būs šā vai tā, jo tos agrāk vai vēlāk sataisīs lielie zēni, un tad tos nāksies šķūrēt kopā. Praktiskie secinājumi arī nav mazāk skarbi – jāturas pie iespējami labas veselības un aktīvi jādomā par savas pensijas t.s. trešo līmeni. Senais teiciens, ka «nauda taisa naudu» pārskatāmā nākotnē gluži tik mehāniski vis nedarbosies.