2008.gada rudenī sākās globāla mēroga finanšu krīze, kā rezultātā Latvijas ekonomika pieredzēja kritumu vairāk nekā par vienu piektdaļu jeb 20%. Šī krīze Latvijā bija unikāla divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, apjoma ziņā tas bija nepieredzēts aktivitātes kritums attīstītajās valstīs pēdējos gadu desmitos. Otrkārt, tā bija pirmā reize, kad Latvija uzskatāmi pieredzēja ekonomikas cikliskumu, proti, izaugsmei seko lejupslīde. Liela daļa notikumu norisinājās pirmo reizi neatkarīgās Latvijas vēsturē; juridiskās normas valsts radīja procesa gaitā. Būtiskākais no lēmumiem finanšu jomā bija Parex bankas glābšana.
Laikam ejot, arvien vairāk sāka izskanēt informācija par «valsts atbalstu». Eiropas likumdošanā šim terminam ir ļoti specifiska nozīme – tās ir valsts subsīdijas uzņēmumiem.
Valsts kopumā dažādu garantiju, ieguldījumu un aizdevumu veidā Parex bankā kopumā iepludināja apmēram 1,6 miljardus eiro. Tādējādi krīzes laikā Parex bija negodīga priekšrocība salīdzinājumā ar citām bankām, kuru akcionāriem nebija pieejamas valsts dziļās kabatas. Lai kompensētu šo priekšrocību, pašai Parex bankai bija jāpiedāvā risinājumi, kurus ES izvērtēja un šobrīd ir atzinusi par pieņemamiem. Parex restrukturizācijas plāna pamata apņemšanās paredzēja banku sadalīt divās daļās un «labo daļu» jeb banku Citadele pārdot privātiem investoriem.
Lai ierobežotu apzinātu vai neapzinātu maldināšanu, der atgādināt, ka, pirmkārt, sākotnējais Parex restrukturizācijas plāns paredzēja virkni ar ierobežojumiem un termiņiem, līdz kuriem bija jāpārdod daļa no Citadeles bankas aktīviem (NVS kredītportfelis, Aktīvu pārvaldes bizness). Tieši Citadeles bankas daļu pārdošanu var uzskatīt par vienu no būtiskākajiem šīs restrukturizācijas aspektiem. Neskatoties uz to, pārdošanas termiņi un citi nosacījumi pēc Latvijas iniciatīvas ir pārskatīti jau vairākkārtēji. Attiecīgi šobrīd nospraustais Citadeles bankas pārdošanas termiņš līdz 2014.gada beigām var tikt uzskatīts par galējo.
Otrkārt, tā kā Latvija ir ES dalībvalsts, tai ir jāievēro ES likumdošana. Sniedzot atbalstu Parex, bija jārēķinās ar sekām. Tagad, atsakoties izpildīt uzņemtās saistības, ES var vērsties pret Latvijas valsti, piemēram, ierobežojot ES atbalsta maksājumus Latvijai. Manuprāt, ir nelietderīgi pat sākt apspriest samērīgumu starp ES maksājumu aizkavēšanos vai pilnīgu pārtraukšanu ar pienākumu pārdot Citadeles bankas akcijas un iespējamo labumu, ko tas dos Latvijas tautsaimniecībai.
Citadeles bankas pārdošanas process jau reiz bija aktuāls 2011. gadā, kad to mēģināja īstenot investīciju banka Nomura. Toreiz varēja saprast, ka tika saņemti tikai daži piedāvājumi ar neapmierinošu cenas līmeni.
Šobrīd tirgus situācija ir būtiski labāka, un, cik var secināt no pieejamajiem komentāriem, interese ir būtiski lielāka. Ņemot vērā, ka Latvijai ir pienākums pārdot tai piederošās bankas akcijas, šāda sakritība ir ļoti pozitīva.
Veicot nelielu izpēti, var provizoriski secināt, ka publiski izskanējušais maksimāli piedāvātais cenas līmenis atbilst esošajai tirgus konjunktūrai. Viens no visvienkāršākajiem veidiem, kā novērtēt banku, ir izmantot tās pašu kapitāla lielumu. 140 miljoni eiro faktiski atbilst šī brīža Citadeles pašu kapitāla līmenim. Daļa lielo Eiropas banku publiskajos tirgos tiek vērtētas zemāk: Unicredit vērtība pret pašu kapitālu veido koeficientu 0,8, tikpat liels koeficients tiek piemērots bankai Natixis, RBS koeficients ir 0,6. Cenas koeficients Austrumeiropas bankām svārstās 1–1,3 no pašu kapitāla vērtības. Tikai Skandināvu bankas šobrīd sasniedz cenu līmeni, kas ir 1,4 līdz 1,6 reizes augstāks nekā to pašu kapitāls. Ņemot vērā, ka Citadele banka ir ilgstoši bijusi spiesta darboties ar ierobežojumiem un tirgū ir zināms – šī ir piespiedu pārdošana, cenu 140 miljonu eiro līmenī var uzskatīt par lielisku rezultātu.
Diemžēl veiksmīgā procesa līdzšinējā virzība ir kļuvusi par ķīlnieku politiķu vēlmei būvēt politisko kapitālu pirms rudens vēlēšanām. Pirmkārt, investoriem var rasties bažas, ka viņiem tiks izvirzītas līdz šim nezināmas prasības. Otrkārt, nespēja nodrošināt procesa konfidencialitāti negatīvi ietekmē sarunu vešanas procesu. Treškārt, publiskojot cenu, vadošajam pretendentam tas dod lielisku iespēju pārskatīt savu piedāvājumu… uz leju. Visticamāk, negūtā peļņa Latvijas valstij mērāma miljonos eiro. Un ieguvumi Latvijas valstij? Šobrīd nespēju saskatīt nevienu, izņemot politisko kapitālu atsevišķiem politiķiem.