Divu gadu tālākpārdošanas aizlieguma termiņš Citadeles bankas pircējiem ir pilnīgi bezjēdzīgs un finanšu tirgos elementāri apejams. Ar opciju darījumiem var panākt īpašnieku maiņu, arī nepārdodot akcijas
Ar vārdiem «Privatizācijas aģentūra uzskata, ka viņi ir panākuši tādu vienošanos, kādu ir panākuši» Latvijas premjere Laimdota Straujuma pretendē ne tikai uz gada komiskākā citāta autores godu, bet, iespējams, arī vēlas demonstrēt, ka valdībai šo vienošanos nav nekāda sakara. Privatizācijas aģentūra atrodas pilnībā ārpus kontroles, sazin ko un ar ko vienojas, un premjerei atliek tikai noplātīt rokas, pasakot «kā nu ir, tā ir».
Šāda nevarības poza valdības vadītājai ir iracionāla pašos pamatos, it īpaši atceroties Citadeles tirgošanas pēdējo mēnešu vēsturi. Slēgtā valdības sēdē pēkšņi izkristalizējās viens ekskluzīvs pircējs – ASV fonds Ripplewood Holdings. Pēc brīža izrādījās, ka šis fonds tomēr pirks tikai 25% no valstij piederošajām Citadeles akcijām, 50% atvēlot «pasaules līmeņa finanšu cilvēkiem», no kuriem viens, kā rakstīja portāls pietiek.com, izrādījās svaigi notiesāts par nodokļu nemaksāšanu. Kā ziņoja laikraksts Diena, varas partijas Vienotība spices cilvēki, ieskaitot jaunizcepto Eiropas Komisijas viceprezidentu Valdi Dombrovski, šovasar kopā ar šī fonda pārstāvi devās braucienā uz Gruziju. Pilnīgi nejauši, protams, un par Citadeles darījumu ne vārdiņa nerunājot. Pati Citadeles tirgošana izrādījās ļoti konfidenciāla, tāpat kā šīs bankas pārdošanas summa, kas, uz pirkstiem sametot no valdības pārstāvju izteiktajiem pusvārdiem, pašlaik izskatās pēc diezgan pieticīgiem 74 milj. eiro. Tagad kā pēdējais lielākais sasniegums sabiedrībai tiek prezentēts, ka jaunie Citadeles īpašnieki banku nedrīkstēs pārdot veselus divus gadus, lai gan bija gribējuši to piespiedu kārtā paturēt ne ilgāk par vienu gadu.
Vai gan šādā situācijas izklāstā vēl var būt šaubas, ka Latvijas valdība banku gatavojas notirgot starpniekiem, kas to gribētu ātri pārdot tālāk. Ja iepriekš varēja domāt, ka šī darījuma pārskatamība vai citas dīvainības ir saistītas ar neprofesionālu rīcību, tad tagad tas rada konkrētu netīrības sajūtu. Ja «īstais» pircējs nav gatavs iekāroto objektu iegādāties uzreiz, bet ir vajadzīgi starpnieki, tad jājautā, kas mēs esam. Vai banānu republika? Vai arī ir tik ļoti liela vajadzība ļaut kādam pa vidu nopelnīt? Vai varbūt šis darījums ir pārāk aizdomīgs, piemēram, par pārāk zemu cenu un tāpēc ir nepieciešams starpposms? Velkot paralēles ar zagtu automašīnu pārdošanu, starppircējs ir svarīgs, lai automašīnas gala ieguvējs skaitītos labticīgs pircējs, pret kuru personīgi vairs nevar vērsties. Piemēram, Krievijā vairāku uzņēmumu privatizācijā bija vērojama shēma, kad faktiski ieinteresētie pircēji pirmajā piegājienā pie iekārotā kumosa nemaz neķērās. Tā teikt, lai to šmuci iznes tie, kam par šo funkciju ir samaksāts, bet mēs pēc tam būsim labticīgie ieguvēji, pret kuriem vēršanās draud ar finansiāli ļoti sāpīgu investīciju strīdu starptautiskā arbitrāžā. Kā redzams, rīcības matricas jau ir gatavas, atliek tikai pielāgot konkrētai situācijai.
Turklāt divu gadu tālākpārdošanas aizliegums ir tikai simboliska atruna. Kādā veidā to kāds grasās kontrolēt? Finanšu pasaulē ir zināms 101 instruments, kā ar opciju darījumiem panākt to, ka īpašnieki mainās, arī akcijas oficiāli nepārdodot. Tehniski akcijas tiek paturētas, bet neoficiāli var tikt pārdotas praktiski uzreiz, līdz ar to šāda atruna finanšu tirgus darījumos ir bezjēdzīga un praktiski neko nenozīmē.
Turklāt, ja ņem vērā dividendes un bankas nekustamā īpašuma vērtību, Citadeles iegāde potenciālajam pircējam nodrošina tik mīkstu spilvenu, ka būtībā šo banku mierīgi var arī tos divus gadus paturēt. Ideāls darījums bez jebkāda riska.
To, ka zemās cenas dēļ Citadeles pārdošanas darījums būs tās pircējiem ļoti, ļoti izdevīgs, aģentūrai LETA ir atzinis arī Vienotības varas laika dižkonsultants Ģirts Rungainis. Taču, ja vienai pusei darījums ir tik ļoti izdevīgs, tad otrai pusei tas pēc elementāras loģikas sanāk neizdevīgs. Arī Latvijas pensiju fondiem, pie Citadeles netiekot, nāksies turpināt ieguldīt dārgās ārzemju akcijās, tādējādi pludinot naudu projām no valsts.