Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

Inflācija eirozonā augustā ir pakāpusies līdz augstākajai atzīmei teju 10 gados, liecina Eurostat apkopotā informācija.

Vēl mēnesi iepriekš monetārā reģiona gada inflācija atradās pie 2,2% atzīmes. Savukārt nemaz ne tika sen - pagājušā gada beigu daļā – monetārais reģions atradās cenu sarukuma stadijā.

Kopumā inflācija eirozonā vasaras pēdējā mēnesī izrādījās augusi straujāk nekā analītiķu vidēji pirms tam prognozētie 2,7%. Lielais jautājums, protams, ir – cik noturīgs būs šāds patēriņa cenu spiediens. Pēdējā laikā ietekmīgākās centrālās bankas pielikušas daudz pūles skaidrojot, ka inflācijas lēciens būs pārejoša parādība. Tam sliekušies piekrist arī lielākā daļa ekonomisti. Tomēr, inflācijai esot augstākai, šajos pieņēmumos var parādīties robi (tā ir arī munīcija tiem, kas tam gluži nepiekrīt).

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Inflācija Latvijas iedzīvotāju labklājību samazina daudz straujāk nekā procentu likmju kāpums, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Klāvs Zutis un Krista Kalnbērziņa.

Ja procentu likmju pieauguma dēļ finansiāli ievainojamo mājsaimniecību īpatsvars pieaug par tuvu diviem procentpunktiem, tad izdevumu sadārdzinājuma dēļ šādu mājsaimniecību skaits pieaug par teju 10 procentpunktiem, norāda ekonomisti. Tātad pat pašiem kredītņēmējiem ieguvums no inflācijas samazinājuma būs daudz lielāks nekā zaudējumi par papildu izdevumiem augstāku procentu likmju dēļ.

Eiropas Centrālā banka (ECB) turpina palielināt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, tādējādi cieš arī ekonomikas izaugsme, atzīst Latvijas Bankas ekonomisti. Šobrīd tas izpaužas augstās procentu likmēs, kas aizņemšanos padara neizdevīgāku, taču uzkrāšanu pievilcīgāku. Tādējādi samazinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, samazinās naudas aprite ekonomikā un arī inflācija. ECB mērķis ir sasniegt 2% inflāciju vidējā termiņā, tomēr septembrī tā eirozonā bija 4,3%, un jaunākās prognozes paredz, ka vēl līdz pat 2025.gadam inflācija būs virs mērķa līmeņa.

Koronovīrusa ietekmi uz ekonomikas datiem redzēsim arvien vairāk.

Eirozonas gada inflācija februārī sarukusi līdz 1,2%, kas ir vismazāk trīs mēnešos, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi.

Pirms tam trīs mēnešus pēc kārtas reģiona inflācija bija pieaugusi.

Šobrīd visai ticams izskatās scenārijs, ka inflācija turpina sarukt. Liela ietekme uz tās uzvedību ir energoresursu cenai. Koronavīrusa izplatība, pieveroties Ķīnas ekonomikai, nozīmējusi krasu naftas cenas kritumu. Jāteic gan, ka arī eirozonas pamatinflācija (tā izslēdz svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi) jau tāpat ilgi ir spītīgi zema un februārī atradās pie 1,2%.

Eirozonas gada inflācija 2021. gada beigās uzņēmusi tempus un pieaugusi jau līdz 5%. Tirgus dalībnieki pirms tam gaidīja, ka decembra inflācija eirozonā tiks nomērīta 4,8% apmērā. Novembrī eirozonas inflācija atradās pie 4,9% atzīmes.

Līdz ar to redzams, ka inflācija joprojām nav nemaz tik “pārejoša”, kā to jau visai ilgi raksturojuši gan centrālie baņķieri, gan daudzi politiķi. Joprojām gan ir lielas cerības uz to, ka šogad patēriņa cenu pieaugums tomēr sabremzēsies.

Bez kādiem ļoti lieliem pārsteigumiem lielākā ietekme uz šādu cenu kāpumu ir enerģijas cenām. Enerģija monetārajā reģionā gada laikā sadārdzinājusies par 26%. Savukārt pārtikas, alkohola un tabakas izstrādājumu cena gada laikā pakāpusies par 3,2%. Eirozonas pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgo pārtikas un enerģijas cenu ietekmi, decembrī atradusies pie 2,6% atzīmes.

Inflācijas augstākais punkts Latvijā varētu tikt sasniegts rudenī, prognozē banku analītiķi, komentējot piektdien publiskotos datus par patēriņa cenu izmaiņām jūnijā.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda, ka tik augsta inflācija nav bijusi kopš 90-to gadu sākuma, kad ekonomika izdzīvoja vērienīgus pārmaiņu laikus. Arī pārējās eirozonas valstīs inflācijas līmenis, kaut zemāks nekā Baltijas valstīs, ir sasniedzis daudzu pēdējo desmitgadu augstāko līmeni.

"Šobrīd var novērot visai atšķirīgas inflācijas tendenču prognozes. Tas ir saprotams, jo nenoteiktība ir ļoti augsta. Visticamāk, ka augstākais inflācijas punkts tiks piedzīvots rudenī. Nākamgad temps palēnināsies, kas nozīmē, ka sasniegtais cenu līmenis turpinās augt, bet lēnāk. To noteiks ekonomikas izaugsmes vājināšanās un tam sekojošās izmaiņas patēriņā un primāri enerģijas un pārtikas cenu dinamika," teica D.Gašpuitis.

Latvijā, tāpat kā eirozonā kopumā, šogad būs augstāka inflācija un lēnāka ekonomikas izaugsme, intervijā atzina Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, komentējot Eiropas Centrālās bankas (ECB) koriģētās ekonomikas prognozes.

"ECB prognozēs mēs redzam divas lietas. Pirmā - inflācija tuvākajā laikā būs augstāka, nekā bija plānots, un augstāka inflācija saglabāsies ilgāk, nekā bija prognozēts iepriekš. Tāpat tam būs negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Otra - kopumā tiek sagaidīts, ka ekonomikas izaugsme eirozonā joprojām būs pietiekami robusta, kas Latvijai ir ļoti svarīgi, jo eirozona ir Latvijas galvenais tirdzniecības partneris," norādīja Kazāks.

Viņš arī atzīmēja, ka Latvijas Banka pašlaik vērtē vairākus ekonomikas attīstības scenārijus un jaunās prognozes paziņos 30.martā.

"Tāpat kā eirozonas prognozēs, būs divas galvenās izmaiņas. Inflācija būs augstāka, nekā prognozēts iepriekš. Galvenie iemesli ir divi - Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā pasaulē ir augstākas energoresursu cenas, un šī paša iemesla dēļ pasaulē ir augstākas pārtikas cenas, jo gan Krievija, gan Ukraina ir būtiski pārtikas ražotāji. Ukrainā, visdrīzāk, kara dēļ kaut ko neiesēs un kaut ko nenovāks, bet Krievija pārtiku var izmantot arī kā ģeopolitisku ieroci un ierobežot eksporta apmērus. Arī tirdzniecības saites ar Krieviju pēc būtības tiks aprautas un Latvijas ekonomiku ietekmēs negatīvi," sacīja Kazāks.

Eirozonas inflācija jūnijā patiešām nedaudz atkāpusies, apstiprinājuši Eurostat dati. Proti, pagājušajā mēnesī patēriņa cenas, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn, pieauga par 1,9%.

Vēl mēnesi pirms tam eirozonas inflācija atzīmējās pie apaļās 2% atzīmes. Tādējādi jūnijā fiksēta pirmā inflācijas palēnināšanās kopš pagājušā gada septembra.

Reģiona cenu stabilitātes sargi no Eiropas Centrālās bankas (ECB) runā par to, ka inflācijai pēc zināmas patrakošanas vajadzētu nomierināties. Pagaidām lielāka daļa tam tic, un arī ekonomisti pārsvarā runā līdzīgi - ka inflācijas spiedienam nākamgad vajadzētu mazināties. Ir gan arī zināmi izņēmumi. Piemēram, Deutsche Bank ekonomisti brīdinājuši, ka inflācija var vien maldīgi izskatīties kā tāda problēma, kas atkāpsies, lai gan nākamajos gados tas varot novest pie krīzes. Bankas pārstāvji liek noprast, ka augstākas inflācijas materializēšanās var prasīt ilgāku laiku, bet, sabiedrībā materializējoties augstāku cenu gaidām, tas notikšot.

Latvijas Banka (LB) saglabājusi nemainīgu šā gada Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes prognozi un lēš, ka tautsaimniecības kāpums šogad būs 2%. Savukārt šā gada inflācijas prognoze samazināta līdz 0,7%.

Iepriekšējās LB prognozes tika publiskotas janvāra vidū. Ievērojot ģeopolitiskās situācijas attīstību, problēmas Krievijas ekonomikā un eirozonas izaugsmes vājumu, janvāra vidū prognoze 2015.gadam tika pazemināta no 2,7% uz 2%. Šā gada 1.ceturkšņa dati un operatīvā statistika par 2.ceturksni liecina, ka LB redzējums par tautsaimniecības šā gada attīstību ir bijis pareizs, šodien preses konferencē sacīja LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Tāpēc LB izaugsmes prognoze 2015.gadam tiek atstāta nemainīga - 2% apmērā.

2016.gadā, pakāpeniski uzlabojoties situācijai ārējā vidē, IKP varētu augt nedaudz straujāk nekā šogad, proti, ap 3%, tomēr ar izaugsmi saistītie riski - gan negatīvie, gan pozitīvie - saglabājas augsti, atzina LB prezidents.

“Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos”. Parasti šo izteikumu piedēvē Konfūcijam, bet vai viņš tiešām tā ir teicis, mēs nekad neuzzināsim. Tomēr mēs esam uzzinājuši, kā tas ir – dzīvot pārmaiņu laikos, kad cilvēce vienu pēc otras piedzīvo vēl nebijušas krīzes, ko atnes līdzi Covid-19 epidēmija, Krievijas Federācijas izraisītais karš Ukrainā, enerģētikas un loģistikas traucējumi, kā arī inflācijas kāpums.

Par to, kā šī situācija ietekmē banku sektoru, un kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē finanšu tirgos, aprunājāmies ar Sandi Kapitonovu, LPB Bank Resursu departamenta vadītāju.

Kāda ir pašreizējā situācija finanšu tirgos, un vai ir iezīmējušās skaidrākas nākotnes tendences?

Finanšu tirgū galvenā problēma vēl joprojām ir inflācija, arī šogad šī problēma ir tikpat aktuāla kā pagājušogad. Šogad var novērot, ka attīstītajās valstīs inflācija samazinās, bet tik un tā ir pietiekami augsta. Latvijas gada inflācija vēl joprojām ir augstāka nekā citās eirozonas valstīs, un tā radusies galvenokārt augošo energoresursu un ārējo apstākļu ietekmē.

Eirozonas vidējais inflācijas līmenis aprīlī šogad bija 7%, kas ir būtiski mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem, kad šis rādītājs bija tuvu 9%. Gāzes cenas, kas bija galvenais iemesls cenu lēcienam pērn, jau vairākus mēnešus pēc kārtas uzrāda lejupejošu tendenci un ir sasniegušas pirmskara līmeni Eiropā. Tomēr inflācijas samazināšanās, pateicoties ārējo apstākļu ietekmei, Latvijā, visticamāk, būs novērojama tikai šī gada vidū, jo energoresursu un citu ārējo apstākļu ietekme, kas sevišķi saistīta ar cenu samazināšanos, bieži vien tiek novērota novēloti. Nav izslēgts, ka gan Eiropā un tai skatā arī Latvijā, paaugstināta inflācija nepazudīs, un ziemas periodā var atkal uzrādīt pieaugumu, taču vairs ne tik strauju, kā tas bija 2021. gadā.

Šā gada septembrī eirozonas gada inflācija sasniedza 0,3%, kas ir zemākais līmenis kopš 2009. gada oktobra, liecina Eurostat dati.

Augustā inflācija bija 0,4%, bet pērnā gada septembrī – 1,1%. Mēneša inflācija šā gada septembrī bijusi 0,4%.

Eiropas Savienībā gada inflācija septembrī sasniedza 0,4%, kas ir mazāk nekā augustā, kad tā bija 0,5%. Pērnā gada septembrī inflācija bija 1,3%. Mēneša inflācija šā gada septembrī bija 0,3%.

Septembrī lielākā gada deflācija reģistrēta Bulgārijā – 1,4%, Grieķijā – 1,1% un Ungārijā – 0,5%, bet lielākā inflācija vērojama Rumānijā – 1,8%, Somijā – 1,5% un Austrijā – 1,4%. Latvijā gada inflācija septembrī bija 1,2%, kas ir ceturtais augstākais rādītājs starp ES valstīm.

Salīdzinot ar augustu, gada inflācija samazinājusies 17 ES dalībvalstīs, palikusi nemainīga divās valstīs, bet pieaugusi deviņās.

Lielā daļā pasaules uz pandēmijas ierobežojumu, lielā pieprasījuma, piegāžu problēmu, izejvielu deficīta un citu faktoru fona galvu pacēlusi inflācija. Piemēram, septembrī eirozonas gada inflācija palielinājusies straujāk līdz 3,4% - visvairāk 13 gadu laikā.

Savukārt, piemēram, Vācijā inflācija sasniegusi 4,1% atzīmi, kas ir visvairāk 29 gados.

Katrā ziņā, piemēram, augstajām enerģijas cenām pagaidām īsti neredzot beigas, šī ziema daudzām sabiedrībām, visticamāk, saistīties ar visai lieliem izaicinājumiem. Viens ir tas, ka cenas un rēķini, visticamāk, augs. Tāpat vēl viens apstāklis, ka līdz ar jauniem pandēmijas ierobežojumiem, piegāžu traucējumiem, darbinieku iztrūkumu, potenciāli mazasinīgāku ekonomikas izaugsmi un arī kādiem izejvielu iztrūkumiem daļa pasaules var tik nolikta arī kādu preču vai pakalpojumu deficīta priekšā (svaigs piemērs tam ir Apvienotās Karalistes degvielas krīze).

Lielbritānijā turpinās paniska degvielas pirkšana 

Lielbritānijā pirmdien iedzīvotāji turpina paniski iegādāties degvielu un mediji ziņo, ka valdība...

Tādējādi tuvojoties Ziemassvētku iepirkšanās sezonai, nav izslēgts, ka pat industriāli attīstītās valstīs veikalu plaukti būs tukšāki nekā tradicionāli ierasts. Dažādās pasaules malās ražojošie uzņēmumi ziņo par to, ka, neskatoties uz lielo pieprasījumu, tie samazina savas produkcijas tempus. Līdzīga situācija vērojama arī, piemēram, būvniekiem, kuriem daudzas lietas jāpērk dārgāk un uz tām jāgaida ilgāk. Aktuāli spriedumi par enerģijas krīzi ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā.

Cenu spiediens uz dārgo materiālu un piegāžu problēmu fona jau ir izrādījies noturīgāks, nekā tika uzskatīts agrāk (piemēram, gada pirmajā pusē). Daudz arī tiek runāts par to, ka augstāka inflācija pasaulē varētu nemaz nebūt tik pārejoša. Kopumā gan pamata pieņēmums joprojām paliek tas, ka inflācijai pēc patrakošanas pandēmijas laikā vajadzētu tomēr atkāpties, ko noteiks, piemēram, aktuālo piegāžu ķēžu izaicinājumu risināšanās. Inflācijas spiedienam esot paaugstinātam ilgāk, arvien grūtāk arī ir attaisnot centrālo banku stimulus un valdību papildu naudas grūšanu ekonomikā. Vēl no citas puses – arī ekonomikas izaugsmes gaidas drīzāk nu tiek koriģētas uz leju. Tādējādi arvien skaļāk tiek piesaukts stagflācijas scenārija risks.

Draudi sociālajai stabilitātei

Pie lielākiem izaicinājumiem un jau tā bieži vien ne pārāk apmierinātām sabiedrībām var palielināties riski sociālajai stabilitātei. Spriedze var pāraugt konfliktos gan vienas valsts ietvaros, gan arī starp valstīm – var spekulēt, ka ekonomisko rādītāju atšķirības pastiprinās pārrobežu spriedzi un novedīs pie papildu tirdzniecības tarifiem, ieguldījumu sankcijām utt. Arī, piemēram, Financial Times eksperti spriež, ka Eiropas enerģijas krīze un augstākas inflācijas spiediens var būt gluži kā degviela, lai no jauna iededzinātu dažnedažādus Eiropas valstu strīdus.

Ļoti slikts būtu scenārijs, ja notiekošais raisītu vēl arī kāda veida pārtikas krīzi. Eiropa pamatā pārtiku var nodrošināt sev pati, un tā kā kopums ir pārtikusi. Tas nozīmē, ka te uz galdiem, visticamāk, tāpat būs, ko likt. Pavisam sliktā gadījumā nav arī izslēgti kādi kara laikam raksturīgi lēmumi, piemēram, pārtika var tikt izsniegta noteiktās devās, tiek noteiktas kādas tās cenu kontroles un tā tiek krāta, lai vispirms apmierinātu savas valsts iedzīvotāju vajadzības. Lielāka iespējamība šādam scenārijam ir attīstības valstīs (cenu kāpums īpaši sāpīgs būs jau tā nabadzīgajiem).

12 mēnešos pasaulē pārtikas cena ir pieaugusi par trešo daļu, ja vērtē Apvienoto Nāciju datus. Attīstības valstīs krietni lielāku daļu no ienākumiem jāatvelta pārtikas iegādei. Katrā ziņā plašāka pārtikas krīze nebūtu joks – dažkārt tas pats pirms 10 gadiem piedzīvotais tā saucamais Arābu pavasaris tiek sasaistīts tieši ar pārtikas cenu palielināšanos. Līdz ar šo visu bija vērojams cilvēku migrācija uz Eiropu, kas nu atkal var pastiprināties. Situāciju pārtikas inflācijas frontē vienmēr var saasināt arī laika apstākļi.

Inflācija virs 10%

Tradicionāli cenu nestabilitāte, kas teju vienā mirklī var saēst iedzīvotāju bagātību, izteiktāk sevi izpauž jau pieminētajos attīstības valstu tirgos. Jau tagad redzams, ka tajos patēriņa cenu pieaugums ir visai straujš, kas šādu valstu centrālajām bankām liek pieņemt sāpīgus lēmumus par likmju paaugstināšanu. Tieši stingrāka monetārā politika ir atbilde uz inflācijas pieaugumu. Tiesa gan, augstākas procentu likmes pūš pretī ekonomikas izaugsmei, ko ir saprotams, ka visi līdz ar joprojām aktuālo pandēmiju grib nosargāt. Situācija pietiekami sarežģīta.

Runājot par attīstības valstīm, var izcelt tādu lielu un Eiropai tuvu ekonomiku kā Turcija. Tur septembrī gada inflācija nupat pieaugusi līdz 19,6%, kas ir aptuveni četras reizes augstāks rādītājs, nekā to grib redzēt šīs valsts centrālā banka. Jāteic gan, ka Turcijas gadījums ir visai specifisks. Tur liela ietekme pār centrālās bankas darbībām ir šīs valsts līderim Tajipam Erdoganam, kurš, pretēji vispārpieņemtajam, paudis uzskatu, ka tieši augstākas procentu likmes izraisa inflāciju, nevis to palīdz to samazināt. Rezultātā Turcijas centrālā banka savu galveno valūtas refinansēšanas procentlikmi pat pagājušajā mēnesī samazināja.

Rezultātā arī eiro cenai Turcijas lirās šogad izdevies pieaugt gandrīz par 15%, bet 10 gadu skatījumā tie ir jau 320%. Inflācija iespaidīgus 9,7% sasniegusi arī tādā gigantiskā tautsaimniecībā kā Brazīlija. Virs 10% tā jau atrodas, piemēram, Ukrainā. Savukārt Krievijā tā augustā atradusies pie 6,7% atzīmes.

Latvijā inflācija septembrī palielinājusies līdz 4,6%, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi. Lietuvā tā jau atradās pie 6,3% un Igaunijā – pie 6,4%. Vēl aprīlī gada inflācija Igaunijā atradās pie 1,6% atzīmes.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome drīz sāks mazināt procentu likmes, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas prezidents un ECB Padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Pagājušajā nedēļā ECB Padome apsprieda eirozonas ekonomikas attīstības prognozes un nolēma atstāt eiro procentu likmes nemainīgas 4% līmenī.

Kazāks norāda, ka eirozonā inflācija kļūst arvien lēnāka un tuvojas 2% mērķim. Vienlaikus vārgums ekonomikā ir ievilcies, un arī šogad strauju izaugsmi neredzēsim. Lai gan darba tirgū redzams neliels atslābums, darba tirgus joprojām ir spēcīgs un bezdarbs ir vēsturiski zemos līmeņos, savukārt algu kāpums ir straujāks par cenu kāpumu, un iedzīvotāju pirktspēja pamazām atgūstas no inflācijas šoka.

Februārī inflācija eirozonā atkāpās līdz 2,6%, bet Latvijā tā bija vien 0,6%, atzīmē Kazāks. Dabasgāzes cenas gada sākumā ir būtiski zemākas par prognozēto, un ir viens no iemesliem, kāpēc inflācijas prognoze eirozonai šim gadam tika samazināta uz 2,3%. Tas nozīmē, ka jau gada otrajā pusē inflācija eirozonā varētu pietuvoties 2%. Prognoze 2025.gadam un 2026.gadam ir attiecīgi 2% un 1,9%. Ja prognoze piepildīsies, tad inflācijas mērķis - eirozonā vidējā termiņā simetriski ap 2% - būs sasniegts aptuveni trīs gadu laikā, kas ir pieņemams laika posms vidējam termiņam, skaidro Kazāks.

2017. gads eirozonā nesis ļoti iepriecinošas vēsmas. Izaugsme visa gada garumā pozitīvi pārsteidza. Straujāka globālā izaugsme kāpināja pieprasījumu pēc Eiropas uzņēmumu saražotā, būtiski uzlabojās situācija darba tirgū, bezdarbs turpināja samazināties visa gada garumā.

Turklāt aizvien spēcīgāku izaugsmi redzam ne tikai pāris veiksmīgākajās eirozonas valstīs, bet situācija gada laikā būtiski uzlabojusies visā eirozonā.

Tomēr uz visu šo labo ziņu fona bažas rada inflācija. Tā vietā, lai tā sekotu līdzi ekonomikas izaugsmes tempiem, kā varētu gaidīt, tā turpina būt zema. Kādi tam iemesli un vai nesenais izaugsmes tempu kāpums ietver sevī pazīmes, ka drīzumā inflācija tomēr atsāks pieaugt?

Izaugsmi eirozonā sekmējusi atbalstošā monetārā politika, kas pēdējos trīs gadus aktīvi nodrošinājusi ilgāka termiņa un lētu finansējumu. Tāpat eiro zonai aizvien vairāk palīdzējusi arī ārējā vide un globālā ekonomika, kas pēc pāris zemas izaugsmes gadiem atsākusi strauji augt. Par to, ka situācija uzlabojusies, liecina dažādu aptauju dati. Tie rāda, ka uzņēmēju un patērētāju optimisms par eiro zonas ekonomikā notiekošo ir augstāks nekā pirmskrīzes gados.

Eirozonas gada inflācija gandrīz noslīdējusi līdz nullei. Proti, maijā monetārajā reģionā patēriņa cenas gada skatījumā palielinājušās vien par 0,1%, liecina Eurostat apkopotie dati.

Pandēmijas ekonomikas izaicinājumi var nozīmēt, ka īstermiņā, iespējams, piedzīvosim arī deflāciju. To gan visiem spēkiem, šķiet, negrasās pieļaut Eiropas Centrālā banka (ECB), kura inflāciju tradicionāli grib redzēt 2% atzīmes tuvumā.

Grafiks: Eirozonas gada inflācija

Šā gada 4. jūnijā notiks ikmēneša Eiropas galveno baņķieru sanāksme. Ir spekulācijas, ka šā brīža inflācijas neesamība ļaus iesaistīties pat vēl apjomīgākos monetārajos eksperimentos. Piemēram, "Bloomberg" veiktajā ekonomistu aptaujā pirms šīs sapulces tiek lēsts, ka ECB savu aktīvu uzpirkšanu (jeb kvantitatīvo mīkstināšanu vai arī likviditātes drukāšanu) palielinās vēl par 500 miljardiem eiro. Ja tā būs, tad tas šā gada ECB visus izsludinātos drukāšanas plānus palielinās jau līdz 1,6 triljoniem eiro.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) padome sēdē ceturtdien nolēma vēl samazināt negatīvo noguldījumu iespējas uz nakti likmi un no 1.novembra atsākt aktīvu uzpirkšanas programmu.

Noguldījumu iespējas uz nakti likmi, kas līdz šim bija -0,40%, nolemts samazināt līdz -0,50%.

Abas pārējās svarīgākās procentlikmes - bāzes procentlikmi un aizdevumu iespējas uz nakti likmi - ECB nolēma nemainīt. Līdz ar to bāzes procentlikme tiek saglabāta 0% līmenī, bet aizdevumu iespējas uz nakti likme paliks 0,25% līmenī.

1.novembrī atsāksies aktīvu uzpirkšanas programma, mēnesī uzpērkot aktīvus par 20 miljardiem eiro.

Centrālās bankas paziņojumā norādīts, ka aktīvu uzpirkšanas programma tiks turpināta, «cik ilgi vien tas būs nepieciešams», kā arī procentu likmes «pašreizējā vai zemākā līmeni tiks saglabātas, līdz inflācijas prognozes stabili atbildīs līmenim, kas ir pietiekami tuvu» ECB noteiktajam patēriņa cenu pieauguma mērķlīmenim nedaudz zem 2%.

Jūnijā eirozonas gada inflācija saglabājās esošajā līmenī – 0,5%, liecina Eurostat dati. Pirms gada inflācija bija 1,6%.

Mēneša inflācija eirozonā bija 0,1%.

ES inflācija palielinājās no 0,6% maijā līdz 0,7% jūnijā. Pirms gada tā bija 1,7%. Savukārt mēneša inflācija reģionā bija 0,1%.

Jūnijā lielākā gada deflācija reģistrēta Bulgārijā – 1,8%, Grieķijā – 1,5% un Portugālē – 0,2%, savukārt augstākā inflācija bijusi Lielbritānijā – 1,9%, Austrijā – 1,7% un Luksemburgā – 1,2%. Mēneša laikā inflācija samazinājusies desmit valstīs, palikusi stabila četrās, bet pieaugusi – 14 valstīs.

Latvijā jūnija gada inflācija bija 0,8%, kas ir astotā augstākā starp ES valstīm.

Ilgstoši augsta inflācija būs problēma pilnīgi visiem, intervijā uzsvēra Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

"Augsta un it īpaši ilgstoši augsta inflācija būs problēma pilnīgi visiem! Ja uzņēmumi pašlaik nepamatoti ceļ cenas, tas nozīmē, ka nākotnē viņus gaida vismaz līdzvērtīgs algu kāpums, un tas būtiski mazinās viņu konkurētspēju un nākotnē sacensties ar citu valstu uzņēmumiem būs krietni grūtāk," teica Kazāks.

Vienlaikus viņš norādīja, ka atbilstoši Latvijas Bankas prognozēm šogad inflācijas dinamikā Latvijā būs redzams lūzuma brīdis - inflācijas temps būtiski samazināsies, it īpaši gada otrajā pusē, un gada inflācija atgriezīsies viencipara skaitļa teritorijā. Gada beigās inflācija Latvijā būs tuvāk 4-5%. "Inflācija ļoti strauji uzšāvās augšā un tagad arī strauji iet lejup," piebilda Kazāks.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) vadītājs Mario Dragi patlaban saskaras ar deflācijas draudiem, turklāt ir palikušas ļoti maz iespējas, kā ar to cīnīties, raksta Bloomberg.

Patēriņa cenas eirozonā pieaug lēnākajā tempā pēdējo četru gadu laikā, turpinot būt ievērojami zem ECB noteiktā mērķa 2% līmenī. Patlaban ECB vadītājam ir izvēle samazināt bāzes procentu likmi, kas jau tā ir tuvu nullei, palielināt likviditāti tirgū, kas var cenas arī nepalielināt vai arī ignorēt pašas ECB noteikto cenu stabilitātes definīciju, norāda JPMorgan Chase&Co un BNP Paribas eksperti.

Inflācijas palēnināšanās var veicināt negatīvas spirāles veidošanos, kas pamatīgi bremzē eiro reģiona atveseļošanos. Kaut arī eirozonas ekonomika otrajā ceturksnī pārtrauca sešus ceturkšņus ilgušo recesiju, tajā aizvien ir rekordaugsts bezdarba līmenis un sarūk banku kreditēšanas apjomi.

Šā gada martā eirozonas gada inflācija sarukusi līdz 0,5%, salīdzinot ar 0,7% februārī, liecina Eurostat dati.

Mēneša inflācija martā bija 0,9%.

Eiropas Savienības gada inflācija martā bija 0,6%, kas ir mazāk nekā 0,8% iepriekšējā mēnesī. Mēneša inflācija martā bijusi 0,7%.

Martā gada deflācija novērota astoņās valstīs – Bulgārijā – 2%, Grieķijā – 1,5%, Kiprā – 0,9%, Portugālē un Zviedrijā – 0,4%, Spānijā un Slovākijā – 0,2% un Horvātijā – 0,1%. Augstākā gada inflācija reģistrēta Lielbritānijā – 1,6%, Maltā un Austrijā – 1,4%.

Latvijā martā gada inflācija bija 0,3%, kas ir ceturtais mazākais rādītājs ES. Zemāka inflācija bijusi Nīderlandē – 0,1%, kā arī Dānijā un Ungārijā – 0,2%.

Daudzviet Eiropā jau deflācija; dažos pasaules reģionos gada inflācija ir tuvu 10, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Šīs nedēļas ekonomikas dati apstiprinājuši, ka septembrī gada inflācija eiro monetārajā reģionā bijusi vien dažas iedaļas virs apaļās nulles – pie 0,3% atzīmes, kas ir zemākais līmenis piecu gadu laikā. Līdz ar to finanšu tirgi turpina satraukties par scenāriju, kad viens no pasaules ekonomikai vissvarīgākajiem reģioniem ieslīdēs deflācijā, par ko liek domāt arī faktiski nemitīgā izejvielu cenu samazināšanās. Daži pat Eiropai cenu tendenču ziņā piesauc ko līdzīgu ASV Lielajai depresijai pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu laikā.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķis ir reģiona inflācija 2% apmērā. Tādējādi ir sagaidāms, ka Eiropas galvenie baņķieri turpinās īstenot dažādus nestandarta palīdzības pasākumus tautsaimniecībai, jo ārkārtīgi zemas inflācijas apstākļos tie ir attaisnojami. Nav izslēgts, ka ECB galu galā lems uzpirkt valdību obligācijas, kam gan galvenais opozicionārs ir ietekmīgā Vācija.

Pandēmijai eirozonā nu komplektā nāk arī deflācija. Patēriņa cenas monetārajā reģionā septembrī gada skatījumā sarukušas par 0,3%, liecina Eurostat provizoriskie dati. Mēnesi iepriekš eirozonas gada inflācija atradās pie -0,2%.

Visvairāk – par 8,2% - gada skatījuma saplakušas enerģijas cenas. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgās enerģijas, pārtikas, tabakas un alkohola cenas, eirozonā septembrī atradās pie 0,2%.

Avots: Tradingeconomics.com

Kopumā – reģionam pietuvojusies deflācijas problēma. No modernajām ekonomikas teorijām izriet, ka ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi, gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma. Attiecīgi no šāda scenārija par visu cenu cenšas izvairīties monetārās stabilitātes sargi – centrālās bankas. Tādēļ arī bezprecedenta eksperimenti ar negatīvajām likmēm un milzu drukāšanas darbiem, kas ietver valstu, uzņēmumu un pārnacionālu fondu parādzīmju izpirkšanu.

Eiropas Komisijas (EK) ziemas prognoze norāda uz to, ka vispārējās izaugsmes perspektīvas kopš rudens nav stipri mainījušās, bet – galvenokārt ārējo faktoru ietekmē – ir pieaudzis risks, ka izaugsme neatbildīs prognozēm, informē EK.

Sagaidāms, ka izaugsme eirozonā šogad palielināsies līdz 1,7 % (pagājušajā gadā – 1,6 %) un 2017. gadā sasniegs 1,9 %. Tiek prognozēts, ka ES ekonomikas izaugsme šogad saglabāsies stabila 1,9 % līmenī un nākošgad pieaugs līdz 2%.

Sagaidāms, ka atsevišķi faktori, kas veicina izaugsmi, izpaudīsies spēcīgāk un ilgāk, nekā tika paredzēts iepriekš. Šie faktori ir zemās naftas cenas, labvēlīgi finansēšanas nosacījumi un zemais eiro valūtas kurss. Vienlaikus ekonomikas riski kļūst izteiktāki un parādās jauni izaicinājumi: lēnāka izaugsme Ķīnā un citās attīstības ekonomikās, vāja globālā tirdzniecība, kā arī ģeopolitiskā un ar politiku saistītā nenoteiktība.

Tautsaimniecība Latvijā 2022. gadā augs, jo būs augsts pieprasījums no ārvalstu tirgiem, turklāt Latvijā būs pieejami ES struktūrfondu līdzekļi, tomēr par bīstamāko klupšanas akmeni uzņēmēji uzskata izmaksas audzējošu augstāku inflāciju nekā citās eirozonas valstīs, kas kaitē konkurētspēja.

Fragments no raksta

Par to, ka Latvijas tautsaimniecība rāpsies ārā no Covid-19 radītās bedres, ir pārliecināts ekonomists, SIA Primekss īpašnieks Jānis Ošlejs. Viņaprāt, nav tik svarīgi, vai, rēķinot (prognozējot) IKP pieaugumu, var pilnībā izslēgt inflācijas ietekmi, piemēram, vai konkrētā prece (izejviela) ietilpst aprēķina grozā vai ne.

“IKP aprēķina formula = saražotās preces un pakalpojumi + eksports - imports. Un, piemēram, jo dārgāki kļūst importētie energoresursi (gāze, degviela), jo mazāks kļūst mūsu IKP. Un ar to, ar ko, piemēram, koksnes izstrādājumi (un ne tikai), vinnējam – iegūstam lielākus ienākumus no to eksporta, sedzam tos papildu izdevumus, ko samaksājam par tiem pašiem importētajiem energoresursiem,” stāsta J. Ošlejs. Viņš norāda, ka pārdošanas cenas pieaug ne tikai Latvijā ražotajām precēm (un pakalpojumiem), bet arī citās valstīs ražotajām precēm un pakalpojumiem. “Ko iegūstam eksportā, to pazaudējam importā,” secina J. Ošlejs.