Pašreizējās problēmas Portugālē, Īrijā, Itālijā, Grieķijā un Spānijā nostādījušas vairākas Centrālās un Austrumeiropas valstis dilemmas priekšā attiecībā uz pievienošanos eirozonai, kas apsolīta, vai vēl tikai tiks solīta, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), raksta BBC.
Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija ir iesprostotas eiro slazdā, kas savulaik veicināja straujāku izaugsmi, taču tagad pēc krīzes atstāj šīs valstis ar ierobežotām iespējām cīnīties ar lielā parāda problēmām un zemo konkurētspēju.
Ierastie soļi šādu problēmu risināšanai, piemēram, valūtas devalvācija, eirozonas gadījumā nav iespējami, līdz ar to ES jaunās valstis, kas tiekušās pēc eiro, tagad varētu uz vienotās valūtas valstu bloku skatīties skeptiskāk.
Centrālās un Austrumeiropas hedžfondu speciālists Austrijas kompānijā Ithuba Capital Martins Blūms (Martin Blum) norāda, ka, piemēram, Čehijas Republika un Polija, kurās ir ievērojams daudzums eiroskeptisku politiķu, īpaši nevēlas pievienoties eirozonai.
Abas valstis, esot ārpus eirozonas, samērā veiksmīgi pārdzīvoja pēdējo krīzi, pateicoties būtiskam nacionālo valūtu vērtības kritumam, kas palīdzēja saglabāt konkurētspēju eksporta tirgos, skaidro M. Blūms.
Polijai pat izdevās krīzi pārdzīvot bez ekonomiskās lejupslīdes, kas ir ievērojams sasniegums, taču tas lielā mērā sasniegts, pateicoties tēriņu samazināšanas pasākumiem.
Dažās Austrumeiropas valstīs, ieskaitot Baltijas valstis, šāds scenārijs jau ir nokavēts, jo, lai arī šīs valstis vēl nav eirozonā, to nacionālās valūtas ir piesaistītas eiro. Tādējādi Igaunija, kas pievienosies eirozonai 2011. gada 1. janvārī, krīzes laikā piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi 17% apmērā, kamēr Latvijā lejupslīde bija vēl straujāka.
Ungārija, kuras valūta nav piesaistīta eiro no nacionālās valūtas devalvācijas izvairījās citu iemeslu dēļ. Proti, liela daļa valsts iedzīvotāju bija ņēmuši kredītus ārvalstu valūtā, jo tie konkrētajā brīdī bijuši ievērojami lētāki, nekā aizdevumi vietējā valūtā. Rezultātā valdībai lejupslīdes laikā bija jāizšķiras starp lielākas forinta vērtības noturēšanu, kas samazinātu valsts konkurētspēju eksporta tirgos, vai devalvāciju, kas sagrautu valsts banku sistēmu, jo iedzīvotāji nespētu atmaksāt savus ārvalstu valūtu aizņēmumus. Galu galā Ungārija vērsās pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc ārkārtas aizņēmuma.
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) galvenais ekonomists Ēriks Berglofs (Erik Berglof) gan uzskata, ka valstīm būtu jāskatās uz citām konkurētspējas saglabāšanas iespējām, nevis jāpaļaujas uz devalvāciju.
Viņš par piemēru min Rumāniju, kuras valūtas vērtība samazinājās par 20%. Neskatoties uz valūtas devalvāciju, valstī būtiski palielinājās darbaspēka izmaksas, tādējādi zemāku cenu priekšrocības tika gandrīz pilnībā izsmeltas.
Ē. Berglofs skaidro, ka vēl būtiskāka ir viss Centrālās un Austrumeiropas reģions joprojām cieš no milzīgas konverģences plaisas, ko raksturo zemāks dzīves līmenis un sliktāka infrastruktūra. Normālos apstākļos šāda situācija nozīmētu daudz vietas «iedzīšanas» izaugsmei, taču krīze eirozonā, kas ir lielākais Centrālās un Austrumeiropas valstu eksporta tirgus, šādas iespējas ierobežo.
ERAB rekomendē izmantot Čehijas Republikas finansēšanas modeli, proti, valstīm finansēt pašām sevi – savā valūtā, izmantojot savus iekšzemes uzkrājumus un pašmāju kapitāla tirgus. Piekopjot šādu taktiku, Čehija ievērojami mazāk cietusi no krīzes finanšu aspektiem.
ERAB ekonomists gan uzsver, ka tas nenozīmē, ka valstīm būtu jāatsakās no pievienošanās eirozonai. «Tas ir būtisks solis ceļā uz eiro,» tā viņš.