Jautājums kas patlaban bažīgus dara visus, sākot no pasaules vadošo Centrālo banku vadītajiem līdz patērētājiem – kad norims patēriņa cenu kāpums? Septembrī inflācijas cipari ASV un eirozonā kārtējo reizi izrādījās augstāki, nekā daudzi bija prognozējuši.
Ja ASV inflācijas dinamikā vismaz var saskatīt pirmās stabilizācijas pazīmes, eirozonas inflācija turpina “pārsist” rekordus. Rudens sakumā patēriņa cenas eirozonā palielinājās par 10 % gada griezumā, turklāt valstu līmenī cenu kāpumu patērētāji izjuta dažādi – cenas pieauga no 6.2 % Francijā līdz vairāk kā 20 % Baltijas valstīs.
Spēcīgāks nekā prognozēts patēriņa cenu kāpums lika arī Centrālajam bankām pēdējo mēnešu laikā pastiprināt pūles cīņā pret inflāciju. Pirms dažiem mēnešiem tika sagaidīts, ka Centrālo banku noteiktās procentu likmes nekāps augstāk par 1.5 – 2.0 % eirozonā un 3.5 % ASV. Spriežot pēc pēdējām finanšu tirgus indikācijām, bāzes procentu likmju augstāko līmeni eirozonā patlaban redz tuvāk 3 %, savukārt ASV 4.75 - 5.0 % diapazonā. Tas nozīmē, ka arī valdībām, uzņēmumiem un patērētājiem aizņemties kļūs vēl dārgāk, un sistēmisku negadījumu riski finanšu tirgos palielināsies.
Kāpēc globālā inflācija turas tik augsta?
Viens no inflācijas avotiem pašsaprotami ir resursu sadārdzinājums, kas joprojām turpina sūkties cauri preču un pakalpojumu cenām. Eiropā to pastiprināja arī reģionālais gāzes un elektrības cenu sadārdzinājums. Taču ne mazāk svarīgs nekomfortabli augstas inflācijas avots ir noturīgs pieprasījums. Algām netiekot līdzi cenu kāpumam, patērētāji sākuši krāt mazāk, aktīvāk tērēt pandēmijas laiku ietaupījumus, ASV - arī aizņemties vairāk.
Pieprasījuma virzīta inflācija vistiešāk skar ASV, kur gandrīz divas trešdaļas no patēriņa cenu kāpuma nosaka no resursu cenām tiešā veidā neatkarīgas preču un pakalpojumu kategorijas jeb pamatinflācija. Tai pašā laikā pēc-pandēmijas patēriņa buma izraisītie vētrainie cenu pieaugumi ASV, kā piemēram, lietotām automašīnām jau sāk iet pretējā virzienā. Nākamgad pamatinflācijas bremzēšanas virzienā varētu sākt “strādāt” arī Federālās rezervju sistēmas orķestrēts atslābums ASV mājokļu tirgū – īres maksu kāpums patlaban nodrošina ceturtdaļu no 8.2 % inflācijas, kas reģistrēta ASV.
Eirozona sāk kapitulēt inflācijas priekšā
Uz augošo izmaksu fona eirozonas pašreizējais iedzīvotāju noskaņojums ir pesimistiskākais kopš šādu novērojumu uzsākšanas 80. gadu vidū. Bet par spīti negatīvismam un mazākai iedzīvotāju pirktspējai tirdzniecības apgrozījums naudas izteiksmē turpināja kāpt arī eirozonā. Tas ļāva uzņēmumiem pārlikt augošās izmaksas uz patērētājiem, sadārdzinot preces un pakalpojumus, kuriem ar resursu inflāciju nav tieša sakara. Pamatinflācija eirozonā septembrī uzrādīja rekordaugstu 4.8 % pieaugumu.
Kopš atkopšanās no pandēmijas patēriņa cenas un nākotnes inflācijas prognozes gāja tikai vienā virzienā – uz augšu. Pārskatāmā nākotnē inflācijas bilde varētu kļūt raibāka. Apsteidzošie indikatori rāda, ka eirozonas patērētājs sāk kapitulēt inflācijas priekšā – iegādāto preču apjomi sāk lēnām iet uz leju, jaunie pasūtījumi ražošanas un pakalpojumu sektoros krīt, uzņēmumos aug nepārdoto preču krājumi.
Gāzes cena krīt, taču cenu riski joprojām lieli
Resursu tirgos situācija ir tālu no viennozīmīgas, bet arī šeit bažas par pieprasījuma atslābumu pasaules mērogā palīdzēja daļēji atsvērt ar ierobežoto piedāvājumu saistītus riskus. Kaut arī joprojām augstākas nekā pērnā gada nogalē, pārtikas un naftas cenas pasaules tirgos nostabilizējās pie pirmskara līmeņiem. Tai paša laikā OPEC mākslīga piedāvājuma ierobežošana un citi piedāvājuma apsvērumi, kā arī dārgāku kurināmo aizvietošana ar naftu varētu uzturēt naftas cenas paaugstinātos līmeņos arī turpmāk. Arī fragmentētajā Eiropas gāzes tirgū, kur cenas samazinājās vairāk kā uz pusi no augusta rekordlīmeņiem, cenu riski paliek lielāki nekā citviet. Cenas joprojām ir vismaz 5 reizēs augstākas nekā pērnā gada vasarā, kad aizsākas gāzes cenu augšupeja.
Tuvāko mēnešu laikā ekonomisti un centrālie baņķieri turpinās lūkoties pēc pagrieziena inflācijas dinamikā. Pirmie ticamie inflācijas bremzēšanas signāli ļaus mīkstināt arī Centrālo banku retoriku attiecībā uz monetāro kursu.
