Latvijai nereti pārmet aizraušanos ar nerezidentu naudu, tomēr no tās nav jābaidās, bet gan jāseko, lai tā tiek ieguldīta sabalansēti. Tā intervijā Dienas Biznesam norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Kristaps Zakulis. Savukārt jaunajām Eiropas prasībām banku sektoram Latvijas bankas jau lielākoties atbilst, tādēļ nekādu pārejas periodu nebūs.
Cik bankām izmaksāja eiro ieviešana?
Pašas bankas ir nosaukušas 30 milj. Ls. Mēs, protams, klusi cerējām, ka šis skaitlis būs mazāks, jo vairāki tirgus dalībnieki kopēja pieredzi no Igaunijas bankām. Tomēr ir arī sistēmu atšķirības, un nav iespējams, ka atbrauc Igaunijas kolēģis ar trīs gadus veciem špikeriem, un tas arī viss. Tā gluži nesanāca.
Ārvalstu medijos Latvijas ieiešanu eirozonā pavadīja runas, ka tagad caur Latviju eirozonā ieplūdīs netīrā nauda. Ja atmetam jau dzirdētos argumentus par uzraudzību un likviditāti, vai šādas bažas tomēr pastāv?
Mēs no savas puses nekādus papildu pievilcības faktorus neredzam. Nerezidentu bizness Latvijā drīz svinēs savu divdesmitgadi, un tā pirmsākumos par eiro neviens pat nesapņoja. Pēc globālajiem satricinājumiem nerezidentu aktivitāte Latvijā atgriezās jau 2009. gada vidū, kad šeit vēl bija daudz neskaidru jautājumu. Tādēļ tas, vai Latvijā lieto latus vai eiro (turklāt vairāk nekā puse nerezidentu klientu lieto ASV dolārus), mūsu skatījumā nav nekas tāds, kā kādam pilnai laimei būtu pietrūcis. Turklāt tas, ka mēs esam eirozonā, nozīmē, ka spersim arī otru soli un būsim iekšā vienotajā banku uzraudzības mehānismā. Neredzu nevienu iemeslu, kādēļ lai mēs banku uzraudzības jomā sāktu gulēt uz lauriem. Tādēļ es arī šādas spekulācijas nevaru apstiprināt.
Vienlaikus nerezidentu noguldījumu bankās ir gandrīz tikpat daudz kā rezidentu. Vai būs kāds punkts, kad regulators sāks kļūt ļoti uzmanīgs attiecībā uz šo faktu?
Ja mēs paskatītos uz Eiropu, tad Latvija ne pēc finanšu sektora izmēra, ne pēc nerezidentu noguldījumu miljardiem nav samērojama ar aktīvākajiem un pievilcīgākajiem finanšu centriem. Līdz ar to stāsts šajā gadījumā nav pār kādu mistisku sarkano līniju. Vēsturski nerezidentu noguldījumi Latvijā ir svārstījušies no 33% līdz pat 53% no kopējo noguldījumu apmēra. Tādēļ te drīzāk ir jārunā par sabalansētu aktīvu struktūru, kas ir pretī šiem nerezidentu noguldījumiem. Mēs redzam, ka kopš krīzes izpratne par šo aktīvu struktūru ir mainījusies būtiski. Krīze parādīja, ka modelis – paņemt īsermiņa nerezidentu naudu un ieguldīt ilgtermiņā Latvijā – neizturēja pārbaudījumus, kas gāja pāri pasaulei.
Vai ir nerezidentu naudas daļa, kura no likviditātes viedokļa joprojām ir ieguldīta riskanti?
Cītīgi sekojam līdzi, ko bankas ar šo naudu dara. Viens no mūsu instrumentiem, ko lietojam labāka nerezidentu biznesa modeļa regulēšanai, ir prasība par papildu kapitālu, kura var pārsniegt likumā minimāli noteiktos 8%. Mēs vērtējam, cik agresīvi banka nodarbojas ar nerezidentu naudas piesaisti, cik dinamiski notiek izaugsme. Jo izaugsme ir dinamiskāka, jo prasītais papildu kapitāla koeficents ir lielāks. Mums ir bankas, kur ir klāt līdz pat 10% . Savukārt, jo augstāka kapitāla prasība, jo katra nākamā darbība, prasa augstāku kapitāla bāzi. Nevar tā pēkšņi no trīs miljardiem izaugt līdz 300 miljardiem. Līdz ar to Latvijā nerezidentu biznesā kapitāla bāze aug pakāpeniski – atbilstoši tam, ko bankas nopelna.
Kā pašlaik mainās banku tirgus? Vai līdz ar stabilitātes iestāšanos nerezidentu biznesam pievēršas vairāk?
Pirms krīzes mēs redzējām, ka ir tendence darīt jebko, ja vien tas nes pēc iespējas lielāku peļņu. Krīzes ietekmē tika gūta virkne mācību. Tendence, ko mēs redzam, – veidojas divu segmentu finanšu sektors. Tie, kuri strādā ar rezidentiem, savu operacionālo efektivitāti virza uz to, lai varētu strādāt ar lielu klientu skaitu un tas būtu rentabls biznesa modelis. Tas balstās uz kreditēšanu, uz ikdienas pakalpojumu nodrošināšanu. Ir bankas, kas redz, ka viņi savu pieredzi vislabāk var izmantot, strādājot ar nerezidentiem. Būt izcilam uz abiem krēsliem īsti labi nesanāk nevienam. Arī biznesa modeļi ir dažādi, ar atšķirīgiem riskiem un uzsvariem.
Pašlaik Eiropā ir daudz iniciatīvu, kā mainīt banku tirgu, uzraudzību, lai nepieļautu apjomīgu krīžu atkārtošanos. Kas no tā visa svarīgākais ir tieši Latvijas tirgum?
Es uzreiz runāšu piezemētāk par uzraudzību. No mūsu puses svarīgi ir, lai tiktu paveikti visi darbi un novembrī sāk strādāt vienotais uzraudzības mehānisms. Tā ir laba ideja, bet tā ir arī labi jāīsteno. Šajā vienotajā uzraudzībā jāiekļauj vairāk nekā 120 banku un banku grupu no visas eirozonas, kuru aktīvi veido ap 85% no kopējā apmēra, līdz ar to mēs runājam par lielāko daļu tirgus. Ja šis mehānisms sekmīgi sāks darbību, tas rezultēsies uzticības atgūšanā banku sektoram. Galu galā par to, kāds ir patiesais banku stāvoklis, vai ir izveidoti pietiekami uzkrājumi krīzes laika zaudējumiem, ekspertiem joprojām nav vienota viedokļa. Sākot darbināt šo vienoto uzraudzības mehānismu, risinot jautājumus par papildu kapitālu, likviditāti, atbalstu, ja tāds nepieciešams, investoriem radīsies pārliecība par patieso ainu un to, ka eirozonā šie mehānismi strādā vienādi.
Latvijā mēs varbūt mazāk izjūtam tādu jautājumu kā pietiekama kapitāla bāze. Banku biznesā bez kapitāla nekas nenotiek. Mūsu gadījumā, kad skandināvu banku grupas ieliek kapitālu savās meitassabiedrībās, tas šķiet gandrīz vai pašsaprotami. Arī tas, ka vietējie baņķieri peļņu ieliek atpakaļ bankā, ir cits modelis. Savukārt Eiropā lielākie tirgus spēlētāji ir biržās kotētas publiskas akciju sabiedrības, kas kapitālu piesaista caur tirgu. Tādēļ ļoti svarīga ir uzticība. Investori skatās, vai viņiem ieguldīt Amerikā, Āzijā vai Eiropā. Ja investori gūs pārliecību, kas eirozonā notiek ar bankām, tas būs būtisks uzlabojums.
Vai problēmas šajā vienotajā mehānismā neradīs tas, ka lielāko Latvijas banku īpašnieki ir to valstu bankas, kas nemaz nav eirozonā?
Pašreizējais modelis paredz, ka neatkarīgi no akcionāru struktūras bankas pakļaujas uzraudzības struktūrai. Mūsu gadījumā tās ir trīs lielākās bankas – Swedbank, SEB Banka un ABLV.
Kādi ir galvenie darbi, kas jāpagūst līdz novembrim?
Lielākais darbs – jāveic visaptverošs novērtējums. Tas nozīmē, ka tiks vērtēti riski, šo banku darbības modelis, tiks iets cauri bilancēm, tiks veikts kārtējais stresa tests, modelējot arī negatīvus scenārijus un vērtējot, kāda ir banku kapitāla bāze, lai šādus scenārijus izturētu.
Tad būs starpsecinājumi, vai kādai no bankām ir nepieciešama kapitāla bāzes stiprināšana. Pēc tam Eiropas Centrālā banka (ECB) uzsāks šo banku uzraudzību būtiskajos jautājumos – par kapitāla pietiekamību, par likviditāti, par lieliem darījumiem. Tās ir lielās lietas, kas bankai dod mugurkaulu. Tas, protams, notiks ciešā sadarbībā ar nacionālo uzraugu, jo ir virkne jautājumu, kur būs nepieciešams atbalsts uz vietas. Savukārt banku uzvedība, vai tas būtu finanšu tirgos vai patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos, vai naudas atmazgāšanas novēršanas prasību izpildē – tas būs uz nacionālo uzraugu pleciem.
Tādējādi zināma daļa atbildības mums tiek noņemta, bet tajā pašā laikā vietā nāk ciešāka sadarbība ar ECB – vairāk būs jābūt Frankfurtē, vairāk vi- ņiem jāgatavo dažādi materiāli, jāattīsta papildu kompetences. Līdz ar to, cik šajā vienādojumā ies nost, cik nāks klāt un kā tas izpaudīsies resursu patēriņā un personāla jautājumos, mēs precīzi varēsim pateikt tikai pēc gada.
Vai šīs papildu prasības Eiropas bankām nesamazinās to konkurētspēju ar citu reģionu bankām, bet iekšējā tirgū ar nebanku kreditētājiem?
Katrs jauns regulējums kaut ko maksā, un arī šis vienotais uzraudzības mehānisms būs jāfinansē pašam tirgum. Taču ir jautājums, cik liela ietekme ir šiem maksājumiem. Es par šo konkurētspēju gribētu runāt no viena cita aspekta. Drīzāk diskusija ir par to, cik svarīga loma tautsaimniecības attīstībā ir finansējuma pieejamībai. Turklāt tas nav tikai klasiskais banku finansējums. Ir virkne uzņēmumu sākumdarbības fāžu, kad vajadzīgi ļoti specifiski finansējuma un atbalsta instrumenti. Banku kredīts nebūt nav primārais tautsaimniecības attīstības garants. Tie gan rada lielu masu, bet mēs nesen varējām pārliecināties, ka tie var nest ne tikai labumu, bet arī sliktumu. Savukārt starta brīdī krietni svarīgāki ir citi instrumenti, riska kapitāla elementi. Diskusija par to ir sākusies, un es aicinātu to turpināt, nevis, runājot par valsts konkurētspēju, eksportspēju, to visu reducēt līdz vienkāršam rādītājam – kredītportfelis aug, vai neaug.
Vai Latvijas bankas pašlaik ir gatavas ieviest Bāzeles III prasības? Vai arī to vaja- dzētu atlikt, par ko šad un tad dzird no citu Eiropas valstu bankām?
Bāzele III definē ne tikai lielos rādītājus, kuri jāizpilda bankām, bet tur ir arī virkne detalizētāku prasību. Pašlaik mēs veidojam tādu regulējumu, kas paredz arī pārejas periodus. Tomēr, ja atgriežamies pie lielajiem skaitļiem, tad krīzes rezultātā Latvijas banku kapitāla bāze no akcionāru puses jau ir būtiski stiprināta, un šie rādītāji jau pašlaik tiek pildīti ar uzviju. Tādēļ mēs kā regulators turamies pie pozīcijas, ka tam pārejas periodi nav vajadzīgi. Kādēļ? Lai varētu uz dažiem gadiem atslābt, kaut ko samazināt un, kad vajadzēs, šo kapitāla bāzi atkal pacelt? Mūsu vērtējumā šie pārejas periodi vienotajā Eiropas tirgū ir vajadzīgi dažiem citiem, kuri akūtus jautājumus risina tieši šobrīd. Latvijā šādi pārejas periodi dotu tikai nepareizus signālus un pēc būtības strauji neuzlabotu ne kredītu pieiejamību, ne samazinātu to cenas. Jā, diskusijās šad un tad tiek izmantots šis arguments – re kā, Eiropā ir valstis, kas dod pārejas periodus! Bet Eiropā ir arī valstis, kas tos nedod!
Latvijas banku pagājušā gada darbības rezultāti gan vēl tikai būs, bet kā jūs 2013. gadu varat vērtēt?
Te man jāmin konsolidācijas process. Noslēdzās GE Money Bank un UniCredit Bank iziešana no Latvijas tirgus, reorganizēja Latvijas Hipotēku un zemes banku. Kopumā process iet uz to pusi, ka tirgus dalībnieku skaits samazinās, tie paliek lielāki un stiprāki, uz kā rēķina arī vairāk pelna. Tādēļ attiecībā pret 2012. gadu pagājušais noteikti atkal būs rekordpeļņas gads. Tas nozīmē arī to, ka šeit paliek tie spēlētāji, kuri ir nolēmuši cīnīties, audzēt kapitāla bāzi un efektīvi strādāt. Šo tirgus konsolidāciju noteikti paātrināja arī eiro ieviešana, jo tām bankām, kuras šeit īsti negribēja palikt, protams, ērtāk bija tirgu pamest līdz eiro ieviešanai, nevis vēl tērēt līdzekļus visu prasību ieviešanai un pārejai uz citu valūtu.
Ja runājam par kreditēšanu, tad pagājušajā gadā atkal iezīmējas straujš kredītu pieaugums nekustamo īpašumu nozarei. Ja atceramies, kas notika pirms krīzes, vai tas nerada bažas?
Te sava loma ir statistikas jokiem, jo šajā gadījumā bāzes vērtības ir ļoti zemas. Praksē mēs vairs neredzam tos miljardus, kas šai nozarei tika atvēlēti ziedu laikos. Turklāt nekustamā īpašuma tirgū ir dažādi segmenti un ir arī tādi, kas ir ar savu pievilcību, un bankas to ir novērtējušas. Tomēr kopumā arī citiem sektoriem piešķir jaunus kredītus – mēs nevaram teikt, ka viss ir aizgājis tikai vienā virzienā.
Kā ir ar kredītu maksājumu kavējumiem? Vai tā joprojām ir būtiska problēma?
Pēdējos gados šis īpatsvars procentuāli jau virzās no divciparu skaitļa uz vienciparu skaitli – vidējais ir 9,6%. Tīri cilvēciski mēs gribētu redzēt lielākus uzlabojumus mājsaimniecību daļā, lai iedzīvotāju maksātspēja parādās ne tikai iekšzemes pieprasījumā, bet arī kredītu kavējumu statistikā. Pakāpeniski gan šis process notiek, bet ne tik ātri, kā mums gribētos.
