Uzturēšanās atļaujas izsniegšanas aizliegumu bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam varbūt nevarētu uzskatīt par kaut ko pārsteidzošu, bet iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (V) argumentāciju šādam solim gan. Lužkova attieksme pret šo valsti esot naidīga, un vispār - viņš nemīl Latviju. Interesanti būtu zināt, kuram tas bija noslēpums vismaz pēdējos 20 gadus.
Jā, Lužkovs ir izteicies par Latviju kā fašistisku valsti, paspējot to salīdzināt ar Kambodžu. Un tieši Lužkovs bija cilvēks, ar kura svētību savulaik tika noteikts Latvijas produktu embargo Maskavas veikalos. Tikai šie notikumi ir norisinājušies nevis dažās pēdējās viņa valdīšanas dienās Krievijas galvaspilsētā, bet gan vairāku gadu laikā. Šajā kontekstā jāatgādina, ka, būdams mērs, Lužkovs vairākas reizes ir viesojies Latvijā, tostarp pēdējo reizi pagājušā gada vasarā, kad iekšlietu ministre bija Mūrniece. Tieši šīs pēdējās vizītes laikā viņš svinīgi atklāja Amo Plant ražošanas cehu Jelgavā, tikās ar šīs pilsētas mēru Andri Rāviņu (kurš pārstāv koalīcijā ietilpstošo ZZS), kā arī Rīgas domes vadību. Šeit rodas pamatots jautājums - kāpēc Lužkovs toreiz tika ielaists Latvijā?
Kritiku diez ko neiztur arī norāde, ka Maskavas eksmērs vēloties Latviju izmantot kā placdarmu brīvai ceļošanai Šengenas zonā. Pirmkārt, tas nav nekas nosodāms vai Latvijai kā valstij bīstams. Otrkārt, Šengenas zonā ietilpst arī Lietuva, Vācija, Austrija, Francija un daudzas citas Eiropas valstis, kurās Lužkovam tā arī nav liegta ieceļošana. Šeit drīzāk jautājums ir par kaut ko citu. Nav noslēpums, ka, tuvojoties pagājušā gada nogalei, sakrita divi visnotaļ interesanti pasākumi. Viens no tiem bija Lužkova krišana Kremļa nežēlastībā, kas viņam maksāja mēra amatu. Otrs - Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vadītās delegācijas vizīte Maskavā, kuras laikā notika tikšanās gan ar šīs lielvalsts prezidentu Dmitriju Medvedevu, gan arī premjeru Vladimiru Putinu, kas, starp citu, tiek uzskatīts par ietekmīgāko personu Krievijā. Nav izslēgts, ka tā visa kontekstā Latvijai vienkārši ir palūgts parūpēties, lai Lužkovs šeit nepieciešamības gadījumā sev patvērumu neatrod. Protams, tas ir tikai pieņēmums, taču izslēgt šādu iespēju nevar.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Latvijas politika ir visnotaļ divkosīga. Kad vajag vismaz kaut kā noorganizēt attiecības ar lielo kaimiņzemi un tās galvaspilsētu, mūsu amatpersonas ir gatavas šeit ielaist cilvēku, kurš Latviju nemīl. Savukārt, kad šis pats cilvēks vairs nav augsta amatpersona, turklāt viņam ir problēmas ar Kremli, viņu Latvijā vairs neielaiž. Kaut gan pareizs būtu jautājums - kāpēc vispār Lužkovs jelkad ir iebraucis Latvijā? Interesantākais gan ir tas, ka acīm redzami Iekšlietu ministrijas vadībai tuvākajā laikā būs darba pilnas rokas. Nav noslēpums, ka pašreizējais Krievijas parlaments ir pilns ar cilvēkiem, kuri diez vai mīl Latviju. Būs ilgi jāstrādā, kamēr izdos rīkojumus viņu visu iekļaušanai melnajā sarakstā. Bet varbūt Latvija pagaidīs, kamēr viņi noliek deputātu mandātus.