Rosība Rietumu un Maskavas attiecībās nāk ne vien ar krievu stoicisma robežas tuvošanos, bet arī ar sitieniem pa Eiropas vārīgajām vietām
Krievijas pēdējā laika ofensīvas Sīrijā un Austrumukrainā reizē ir gan varas izrādīšana savai pašmāju mērķauditorijai pirms ļoti iespējamas piekāpšanās Rietumu prasībām saskaņā ar pērno Minskas vienošanos, gan vēl kaut kā papildus pagrābšana pēdējā brīdī, lai tad teiktu – redz’ nu, cik mēs daudz atdevām.
Aizvien ļaunāku ekonomisko datu apstākļos Kremlis nevar atļauties dāsni maksāt par savas varas leģitimitāti, tāpēc Krievijā krītas gan dzīves līmenis ierindas pilsoņiem, gan iespēja nopelnīt nadzīgākajiem. Skaidrs, ka pašreizējās krīzes naftas cenas galā Maskava darīt nevar neko, tāpēc paliek vien otrais gals – investīcijas un refinansēšanās iespēju atjaunošana, ko ir piegriezušas Rietumu sankcijas. Tāpat ir skaidrs, ka burtiski pāri līķiem ejošais režīms savā greizajā karaļvalstī pirms tam centīsies sagādāt sev retoriskas «priekšrocības», kas Rietumu pusē šķiet nesakarīgas un necilvēcīgas, bet tā nu tas ir.
Par to, ka Krievijas puse briest kaut kādām pārmaiņām, liecina virkne augstākā līmeņa tikšanos starp Kremļa eliti un Eiropas un ASV politisko spici. Ka «sejas jautājums» tajā ieņem centrālu lomu, ir skaidrs arī no tā, ka ASV Valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande tikās tieši ar Krievijas «garastāvokļa inženieri» Vladislavu Surkovu. Kā Kremļa vadošais polittehnologs viņš būs atbildīgs par katru Krievijas soli laukā no Donbasa.
Politikas un ekonomikas lēmumu pieņēmēju rosīšanās Maskavā ir vēl viens apliecinājums, ka ne radikālas varas pārmaiņas Krievijā, ne tās ekonomiskais sabrukums nav Rietumu mērķis. Ja Krievijas publika plašā diapazonā no zapadņikiem līdz silovikiem to iztulko kā mīkstčaulību – nu, ko tu padarīsi. Diez vai Rietumu sejas glābšana mazgātu un pārmazgātu Krievijas ļaužu smadzenēs ir mūsu darīšana. Ir jau arī maigā vara no svara, bet tad nu cilvēkiem tomēr pašiem ir pienākums domāt līdzi. Cita lieta, ka arī Krievijas izdarību dēļ Eiropai ir jāglābj sava pakaļpuse.
Sīrijas sakarā tas nozīmē reālas, ar visām pienācīgajām pilnvarām apveltītas ES robežsardzes izveidi acīmredzot uz esošās aģentūras Frontex bāzes. Ja suverēnas ES robežas dalībvalstis nespēj nodrošināt, ka citām dalībvalstīm nav jāpieņem ieceļotāju pūļi pret savu suverēno gribu, tad acīmredzot runa šeit nav par suverenitāti, bet gan par drošību un kārtību. Nav šaubu, ka krievu aviācijas sarīkotai postažai Alepo un triecieniem Damaskas režīma opozicionāriem citviet ir blakus aprēķins ar jaunām bēgļu masām vēlreiz iesist pa Eiropai jau tā vārīgo vietu.
Ukrainas sakarā nav daudz variantu – ir jāpaliek gan pie Minskas vienošanās, runājot ar Maskavu, gan pie reformu prasībām, runājot ar Kijevu. Pašu mājās gan nāktu par labu nākamnedēļ ES samitā uzsist uz pleca Nīderlandes premjeram Markam Ruttem, lai to savu «jā» pirms referenduma par ES–Ukrainas brīvās tirdzniecības līgumu saka skaļāk un pārliecinošāk. Ukrainas integrācija Eiropā notiks savā tempā un pakāpē, bet «durtiņu virināšana» ir Eiropas pašapziņai kaitīgs ekshibicionisms.