Skan katru dienu bravūras pilni dažādu valstu politiķu paziņojumi par aizvien jaunām un it kā bargām sankcijām pret Krieviju, kas novērsīšot tās agresiju Ukrainā, taču, jo tālāk rit laiks, jo lielāks pamats būt skeptiskiem par to, vai sankcijas tiešām ir tik efektīvas, kā tās publiski piesaka.
Vairāk nekā mēnesi norisinās karš Ukrainā (ja neskaita to, kas jau kopš 2014. gada), vismaz sankciju dēļ Krievija nav pārtraukusi karot. Pat Krievijas rubļa vērtība gan pirms mēneša būtiski nokritās, taču tad nostabilizējās un, kas ne mazāk dīvaini, pat uzlabojās pēc Putina vēstījuma, ka Krievija par gāzes piegādēm “nedraudzīgām valstīm”, tostarp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, maksājumus pieņems tikai rubļos.
Labi, Krievijai nu apgrūtināta bruņojuma ražošana, taču vecās rezerves vēl nav izlietotas, tās joprojām izmanto. Vienīgais, kas tiešām ir efektīvs, – ieroču, munīcijas un speciālā aprīkojuma dāvinājumi Ukrainas armijai, kura pati nu spējīga pakāpeniski atkarot okupētās teritorijas. Ja šī kara sākumā bija cerības, ka esam vēsturisku pārmaiņu liecinieki, proti, ka ekonomiskās blokādes priekšā konvencionāla karadarbība būs izrādījusies bezjēdzīga, tad tā tomēr nav.
Ja karš beigsies ar okupantu patriekšanu, tas būs rezultāts ukraiņu spējai aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem, nevis efekts no makdonaldu slēgšanas Maskavā vai kādu jahtu aizturēšanas Kremli atbalstošiem bagātniekiem.
Cita lieta – kā izskatās, lielākās valstis, lemjot par sankcijām, to ievērošanu, vispirms domā par savām ekonomiskajām interesēm. Varbūt tāpēc pieņemtās sankcijas nav tik efektīvas vismaz attiecībā uz Krieviju, taču lielā mērā vājina tos sankciju piemērotājus, kas ir jau visvājākie. Tostarp vājina Latviju, kas gan ir vairāk atkarīga kaut vai no minerālmēslu piegādēm no austrumu puses, gan arī apzinīgāka par daudzām citām valstīm kopējās politikas principu ievērošanā.
Spilgts piemērs – nupat atklājies, ka desmit Eiropas Savienības valstis, tostarp Vācija un Francija, turpināja pārdot ieročus Krievijai vēl pēc tam, kad 2014. gadā spēkā stājās aizliegums tirgot ieročus Kremlim. Pie mums kaut kas tāds būtu neiedomājams, pat ja mēs būtu ieroču vai militārā aprīkojuma ražotāji. Bet tas nav attiecināms tikai uz pagātni.
Kamēr Latvijā ir augošs sabiedrības pieprasījums un politiķu gatavība sodīt ikvienu, kurš, tā teikt, kaut vai blakus stāvējis kādam sankcijām pakļautam krievu bagātniekam, rietumvalstu attieksmi pret šo visu ļoti spilgti atklāj Vācijas jaunā kanclera Olafa Šolca vēl pagājušajā nedēļā vēstītais: “Gadu desmitu laikā mūsu atkarība no Krievijas naftas, oglēm un gāzes ir augusi. Jā. Taču mēs izbeigsim šo atkarību. Cik vien ātri varēsim. Taču, ja mēs to darīsim uzreiz, tas novedīs mūsu valsti un visu Eiropu recesijā. Tiks apdraudēti simtiem tūkstoši darbavietu, un uz sabrukuma robežas nonāks veselas nozares. Patiesība ir tāda, ka ieviestās sankcijas jau tagad sāpīgi trāpa daudziem pilsoņiem, un te nav runa tikai par degvielu benzīntankā. Sankcijas nedrīkst trāpīt Eiropas valstīm spēcīgāk nekā Krievijas vadībai. Tāds ir mūsu princips.”
Un tas, atkārtosim, izskanējis ne jau no Kremlim draudzīgā Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna, bet gan Vācijas kanclera Olafa Šolca mutes. Vēl vairāk – valdības mājā gan ir dzirdēti nosodījumi Orbānam tieši par nostāju, ka “sankcijas nedrīkst trāpīt Eiropas valstīm spēcīgāk nekā Krievijas vadībai”, taču kaut kā nemaz nav dzirdams, ka par to pašu attieksmi kritizēts būtu bijis Vācijas kanclers.
Tāpat nav dzirdēts, ka mūsu politiķi būtu gatavi vērtēt sankciju piemērošanas ietekmi, salīdzināt, cik tās trāpa mērķī, cik nodara kaitējumu pašiem. Bet par to vajadzētu runāt. Un te nav runa tikai par kaut kādu taisnīgumu vai Eiropas valstu vienlīdzīgumu, kas šajā situācijā apšaubāms. Ja sankcijas uztveram kā instrumentu, kā ieroci, tad šajā gadījumā vismaz Latvijā ir pamats satraukties, vai neesam nonākuši tādā kā pērtiķa ar granātu lomā. Jo, nepareizi ar to apejoties, varam nodarīt lielāku kaitējumu sev nekā citiem. Un tad tie, pret ko sākotnēji būs bijušas vērstas sankcijas, varēs vien pasmieties par mūsu izdarībām un ciešanām.
Proti, sankcijas, lai apturētu karadarbību, ir vajadzīgas, taču ļoti mērķētas, efektīvas, tādas, kas tiešām aptur karadarbību un, kas ne mazāk svarīgi, – tām, līdzībās ar ieročiem runājot, jāšauj pretinieka, nevis šāvēja virzienā.
