Skaidra nauda nav noziegums – pārspīlētu ierobežojumu ieviešana būtiski apdraud cilvēktiesības, neradot solīto pozitīvo efektu valstij kopumā
Latvijai neapšaubāmi patīk izcelties. It īpaši ar dažādu visstingrāko un ierobežojošāko normatīvu ieviešanu. Ja Eiropas Savienībā vai kādās starptautiskās organizācijās par kādu priekšlikumu vēl tikai diskutē, nevajag brīnīties, ka Latvijā tas jau ir ieviests, turklāt visstingrākajā vai vissarežģītākajā no režīmiem, kāds vispār ir iespējams. Šāds piemērs ir arī skaidrās naudas darījumu ierobežojums līdz maksimāli 7200 eiro gadā privātpersonām, kas Latvijā ir stājies spēkā šogad. Lieki piebilst, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā šādu ierobežojumu nav un arī daudzās Rietumeiropas valstīs, lai gan šis temats ir apspriests, līdz tā ieviešanai vēl tāls ceļš ejams, ja vispār. Jo riski ir skaidri redzami – tādējādi var būtiski pieaugt sarežģījumi privātpersonu personīgo datu aizsardzības jomā, bet kopīgie ieguvumi ir visai šaubīgi.
Protams, ka šī norma, kā daudzas citas, ko vajag obligāti ieviest, aizmālējot cilvēkiem acis, ir balstīta ar spēcīgiem saukļiem kā terorisma un nodokļu nemaksāšanas apkarošana. Taču, kā ir realitātē? Jau šobrīd pasaulē eksistē daudz dažādu shēmu, kā noslēpt bezskaidru naudu, ir vietas, kur to pārvērst skaidrajā utml. Tā ka tie, kam tiešām būs daudz «melnās naudas» ko slēpt, ceļus atradīs līdzīgi kā līdz šim. «Mazās zivis» arī atradīs veidus kaut vai to pašu automašīnu iegādē, jo to taču var nopirkt kaimiņvalstī. Pērkot «uz plača» summu var sarunāt un kurš gan veiks un apmaksās ekspertīzi, lai pierādītu, ka pārdevējam nebija tiesību pārdot šo mašīnu par 7000 eiro, jo patiesībā tā ir vērta 15 000 eiro?
Tie, kas no visa šī ļembasta visvairāk var ciest, ir tieši labticīgi cilvēki bez nelegālās naudas, jo, sekojot priekšrakstiem, visur centīsies norēķināties tikai ar karti. Pietiek ar pāris mēnešu šāda cilvēka kartes izdruku apskati, lai uzzinātu par viņu principā visu – kur viņš uzturas, ko pērk, cik daudz, ar kādām slimībām slimo, kādus pakalpojumus izmanto, ar ko atrodas ciešā kontaktā utml. Protams, ka tiks zvērēts, ka šos datus nekad neviens nepiederošais neieraudzīs. Tas gan izklausās naivi laikmetā, kad cilvēka dati jau ir kļuvuši par vērtīgu, tirgojamu preci – laikam jebkurš vismaz reizi dzīvē ir saņēmis dīvainu piedāvājumu pa telefonu vai pastkastē un brīnījies, kā gan šis uzņēmums vai konsultants ir ticis pie jūsu privātajiem datiem turklāt, iespējams, pat piedāvājot jums tiešām kaut ko aktuālu. Līdz ar to ar šādiem un līdzīgiem jaunievedumiem tiek sakārtotas kaut kādas intereses, par ko parastam pilsonim nav ne jausmas, jo viņš grib ticēt, ka tas viss kalpo labam mērķim, lai gan patiesībā šis mērķis ir viņš pats. Būtu lieliski, ja, tiecoties pēc līderības starp kaimiņvalstīm, politiķi pievērstos reāliem uzlabojumiem, kas nodrošina valsts attīstību, nevis ieviestu kārtējo ierobežojumu godīgiem un labticīgiem valsts iedzīvotājiem.