Uzņēmumu reģistrs iecerējis bez maksas publiskot daļu informācijas par uzņēmumiem, taču, tā kā paralēlas datu vietnes jau eksistē, šis draud izvērsties par kārtējo «ķeksīša» pasākumu
Saistībā ar to, ka Latvijā pieņemts lēmums par atteikšanos no uzņēmumu reģistrācijas apliecībām papīra formātā, ko gan atsevišķas iestādes joprojām turpina spītīgi pieprasīt, Uzņēmumu reģistrs sper solīti situācijas sakārtošanas virzienā. Apzinoties, ka cilvēkiem un jo īpaši visādām valsts un pašvaldību iestādēm un institūcijām, kas finanšu taupības dēļ nevar atļauties lietot komerciālās uzņēmumu datu bāzes, tomēr varētu būt vajadzība reizi pa reizei pārliecināties, vai konkrētā juridiskā persona vispār eksistē, Uzņēmumu reģistrs nolēmis šādu informāciju savā mājaslapā turpmāk piedāvāt bez maksas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka šī informācija tiešām būs diezgan minimāla un neietvers, piemēram, amatpersonas, dalībniekus un citas interesantas lietas. Lai izzinātu šos jautājumus, interesentiem joprojām būs jāapmeklē kāda no maksas datu bāzēm, ko privātie komersanti Latvijā izveidojuši un uztur jau vairākus gadus, par šo iespēju maksājot valstij solīdu nodevu gandrīz 90 tūkstošu eiro apmērā. Te nu rodas jautājums – kāds labums būs no Uzņēmumu reģistra visai ierobežotā satura datu vietnes, ja paralēli publiski jau šodien ir pieejama daudz plašāka informācija Latvijas Vēstneša mājaslapā?
Jāpiebilst, ka gan Latvijas Vēstnesis, gan Uzņēmumu reģistrs atrodas Tieslietu ministrijas pārziņā, kas izskatās pēc tipiskas valsts pārvaldē diezgan izplatītas kaites, kad «labā roka nezina, ko kreisā dara». Tāpat tas izskatās pēc birokrātiskā aparāta audzēšanas, kad paralēli eksistē vairākas gandrīz vienādas funkcijas un satura datu bāzes un publicēšanas vietnes, kas praksē gan parasti izrādās pilnīgi nesavietojamas un tādējādi it kā attaisno savu eksistenci. Nesens piemērs šādai situācijai bija vajadzība izvēlēties valsts vai pašvaldību institūciju, kas nodarbosies ar maznodrošināto un trūcīgo mājsaimniecību elektrības izmaksu kāpuma kompensāciju. Ikviena institūcija kratījās nost no šī pienākuma kā velns no krusta. Iemesls izrādījās vienkāršs – katrai no atbildīgajām ministrijām tāpat kā pašvaldībām gan kaut kāda savu datu bāze par šo iedzīvotāju segmentu pastāvot, taču, tā teikt, pilnas ainas neesot, turklāt katra individuālā sistēma nav īsti savietojama ar citām. Ar ko šis konkrētais haosa stāsts beigsies, nākotne rādīs, taču tas, ka visas valsts iestādes un ministrijas ir iespējams savienot kopējā tīklā, rāda kaut vai Igaunijas piemērs. Tur iestādēm ir pat aizliegts jau reiz no iedzīvotājiem vai uzņēmumiem saņemtus datus prasīt otrreiz, 90% no valsts un pašvaldību pakalpojumiem ir pieejami elektroniski, turklāt katrs iedzīvotājs var personīgi pārliecināts, kura valsts iestāde interesējusies par viņa datiem, tostarp par to, kad policija pēdējo reizi ir pārbaudījusi viņa automašīnas numuru. Jā, mēs bieži sakām, ka mūsu ziemeļu kaimiņi ir viens liels PR kantoris un realitāte bieži nemaz nav tik rožaina, tomēr igauņi kopumā ir ievērojami apmierinātāki ar valsts pretimnākšanu uzņēmējdarbības atbalstā nekā latvieši. Kā liecina publisko aptauju apkopojošās kompānijas Gallup dati, septiņi no desmit Latvijas iedzīvotājiem uzskata, ka valdība – ar to bieži saprotot kopējo valsts iestāžu aparātu – traucē jaunas uzņēmējdarbības attīstībai. Salīdzinājumam – tikpat kritiskās domās par savas valsts aparātu ir tikai četri no desmit aptaujātajiem igauņiem.
Ne Igaunijā, ne Lietuvā uzņēmumu datu publiskošanā nav iesaistītas Latvijas Vēstnesim pielīdzināmas institūcijas – informācija ir pieejama vietējā komercreģistra mājaslapā. Dānijā no pērnā gada 1. janvāra vispār gandrīz visa informācija par uzņēmumiem ir pieejama bez maksas, un ir arī valstis, kur šī informācija ir pieejama tikai par maksu. Tomēr ir nesaprotami, kāds īsti ir Latvijas mērķis ar nelielu Uzņēmumu reģistra informācijas iejaukšanos privāto datu bāžu segmentā, tomēr nesakārtojot situāciju līdz galam, kaut vai atbrīvojoties no paralēlām, samērā identiska satura valstij piederošām datu publikācijas vietnēm?