Šķīrējtiesa Latvijas tiesību sistēmā vienmēr ir bijis kā kaimiņu huligāns, kurš būtībā ir labs puisis, bet līdz galam nevar uzticēties, jo laiku pa laikam mēdz sastrādāt muļķības, palaidnības, kas balansē uz kāda bargāka soda saņemšanu.
Līdz šim ir bijuši vairāki mēģinājumi reformēt un restartēt šķīrējtiesas institūtu Latvijā. Ir pieņemts atsevišķs Šķīrējtiesu likums, paredzētas stingrākas prasības šķīrējtiesu dibināšanai un darbībai, arī veikti grozījumi kārtībā, kādā saņemt izpildu rakstu uz šķīrējtiesas nolēmuma pamata. Tomēr jāsecina, ka līdz galam šķīrējtiesu problēmjautājumi nav tikuši atrisināti. Līdz pat šim brīdim Latvijā ir 56 reģistrētas šķīrējtiesas un uzticēšanās šim institūtam ir vērtējama kā zema. Tāpat no šī lielā šķīrējtiesu skaita nav izgaismojusies šķīrējtiesas institūcija, kura būtu ieguvusi starptautisku uzticības kredītu.
Līdz šim Latvija ir gājusi ceļu, kas neļāva apstrīdēt šķīrējtiesas pieņemtu nolēmumu, bet gan paredzēja, ka tiesa kontroli par šķīrējtiesas pieņemtiem nolēmumiem realizē nolēmuma izpildes stadijā. Tas ir, vien brīdī, kad tiesai tiek lūgts izsniegt izpildu rakstu nolēmuma piespiedu izpildei. Ar šādu pieeju Latvija ir unikāla, jo šāda kārtība praktiski nekur Eiropā nepastāv. Izteikts vairākums valstu ir gājušas šķīrējtiesas nolēmuma apstrīdēšanas/atcelšanas ceļu. Šāda sistēma ir tādēļ, ka šķīrējtiesas nolēmuma atcelšana ir uzskatāms par efektīvāku un pilnīgāku tiesas kontroles mehānisms pār šķīrējtiesas procesu.
To, ka šķīrējtiesu kontroles mehānisms Latvijā ir nepilnīgs atzina Satversmes tiesa 2023.gada 23.februāra spriedumā lietā Nr.2022-03-01., ar kuru tā nosprieda, ka pašreizējais šķīrējtiesu darbības uzraudzības normatīvais regulējums ir nepietiekams un ir neatbilstošs Satversmei.
Lai nodrošinātu Satversmes tiesas sprieduma izpildi, kā arī lai nodrošinātu šķīrējtiesu regulējuma atbilstību starptautiski atzītiem standartiem un praksei, līdz 2024.gada 1.martam bija jāveic izmaiņas Šķīrējtiesu likumā un Civilprocesa likumā. Likumdevējam bija vairāk nekā gads, lai to paveiktu, un šobrīd ir secināms, ka uzdevums nav izpildīts.
Lai vai kā, kaut ar kavēšanos, nu šķīrējtiesu regulējumam vajadzētu atbilst gan Satversmei, gan starptautiski atzītiem standartiem un praksei. Bet kas tad ir tas, kas padara šķīrējtiesu regulējumu atbilstošu Satversmei, kas tad mainīsies pēc minēto grozījumu pieņemšanas?
Atbilstoši Civilprocesa likuma grozījumu projektam, Civilprocesa likums tiks papildināts ar nodaļu “Tiesas atbalsta funkcijas šķīrējtiesas procesā”. Minētā nodaļa ievērojami papildina tiesu lomu šķīrējtiesas procesa uzraudzīšanā. Grozījumi paredz, ka tiesa varēs lemt par šķīrējtiesneša iecelšanu, atcelšanu, noraidīšanu, kā arī lemt par strīda pakļautību šķīrējtiesai. Tāpat Civilprocesa likumu ir paredzēts papildināt ar šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas kārtību. Lai arī tiesu atbalsta funkciju papildinājums šķīrējtiesas procesā ir ievērojams un vērā ņemams jaunums, tad tiesības prasīt šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, nešaubīgi ir ievērojamākais jaunums. Procesa dalībnieki varēs prasīt šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu likumā noteiktajos gadījumos.
Šobrīd likums paredz iespēju tiesai atteikt izsniegt izpildu rakstu sprieduma piespiedu izpildei, ja tiek konstatēti ļoti līdzīgi pamati tam, kas būs par pamatu sprieduma atcelšanai. Jāsaka, ka mulsina apstāklis, ka likuma grozījumi paredz saglabāt arī jau pastāvošo regulējumu (ar nelielām izmaiņām), kas paredz tiesai atteikt izsniegt izpildu rakstu. Ņemot vērā to, ka pamati pieteikumu apmierināšanai abos gadījumos ir ļoti, ļoti līdzīgi, nesaskatu nepieciešamību un motivāciju kādēļ būtu vienlaicīgi jāpastāv abiem regulējumiem un kādēļ nevar palikt tikai pie viena – sprieduma apstrīdēšanas.. Šī brīža piedāvātajā regulējumā, šķiet, grozījumu autori ir pieturējušies pie senas atziņas, ka “dubults neplīst”. Tomēr, praktiskas jēgas paturēt abus regulējumus, manā ieskatā, nav.
Vēl kā interesants jauninājums vērtējams grozījumos paredzētā iespēja tiesā prasīt prasības nodrošinājumu un pagaidu aizsardzību arī šķīrējtiesas procesā. Līdz šim, Civilprocesa likums paredzēja iespēju prasīt nodrošinājumu pirms prasības celšanas. No šķīrējtiesas prasības nodrošināšanas viedokļa, šis ir ļoti ievērojams un pozitīvs jaunums. Turklāt, ar šādu pieteikumu par prasības nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību Latvijas tiesā varētu vērsties arī ārvalstu šķīrējtiesu procesos, kuros atbildētājam ir manta Latvijā.
No šķīrējtiesu procesa viedokļa, iespēja nodrošināt prasību vispārējas jurisdikcijas tiesā ir ievērojama Latvijas jurisdikcijas priekšrocība. Tradicionāli, starptautisko šķīrējtiesu procesos, prasības tiek nodrošinātas pašas šķīrējtiesas procesā, nolikumā paredzētā kārtībā. Tomēr šādu prasības nodrošinājumu lēmumu atzīšana un izpilde ārvalstī bieži ir nesekmīgi, jo atbilstoši Ņujorkas konvencijai par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi, var atteikt atzīšanu un izpildi, jo atzīstamais un izpildāmais nolēmums nav galējs.
Parasti, lēmumi par prasības nodrošināšanu netiek atzīti par galēju nolēmumiem strīdā starp pusēm un tādēļ šādu lēmumu atzīšana un izpilde neizdodas. Tādēļ iespēja prasīt prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzību vispārējās jurisdikcijas tiesā, ir ļoti ievērojams un pozitīvi vērtējams jauninājums.
Rezumējot, iepazīstoties ar paredzētajiem grozījumiem, jāsecina, ka tiek sperts ievērojams solis, lai Latvijas šķīrējtiesas padarītu uzticamas un, kas ne mazāk svarīgi - lai padarītu Latvijas jurisdikciju pievilcīgāku ārvalstu investoriem. Grozījumi dod pamatu cerēt, ka Rīga varētu kļūt arī par, mazākais, Baltijas valstu arbitrāžas centru, līdzīgi, kā Stokholma, kurā tiek risināti starptautiski, liela apmēra un juridiski sarežģīti strīdi. Ja grozījumi tiks pieņemti, ir pamats uzskatīt, ka laika gaitā dabiskā veidā samazināsies arī aktīvo šķīrējtiesu skaits Latvijā.
