ES fondu nauda ir arī ģeopolitisks instruments – barojošas viras karote, kas pēc maltītes var iesprūst kaklā
Biezā miglā tīts ir laiks pēc pašreizējā ES fondu plānošanas perioda beigām 2020. gadā un projektu noslēguma vēl pēc diviem gadiem – vai un kā ar miljardu karoti piebarotā valsts ekonomika spēs atjaunot pašaprūpes spēju. Realitāte ir nesaudzīga – virkne nozaru bez Eiropas naudas mirtu pat bez agonijas. Pirmā kristu būvniecība, kas ES naudas dēļ piedzīvojusi aktivitātes saviļņojumu, taču bez tās celtnieku ballīte būs beigusies. Kā nekā šī nozare ģībst jau no ES fondu investīciju pārrāvuma vien. Ja aktivitāte ievērojami noraustās jau pie pašreizējām grūtībām, nākotni zīlēt kļūst bērnišķīgi – ES naudas viruma malku vietā celtniekiem būs iespēja vien spoguļoties skaudrās realitātes bļodas dibenā.
Ja ēnu ekonomikas apkarotāju armāda kaut daļēji izpildīs plānos nosprausto misiju, tad kādu sieku naudas varēs izcelt no tās. Otrs variants – grūtības uzkraut uzņēmēju un sabiedrības mugurai. Taču ar nodokļiem vēl vairāk sodīt pagaidām dzīvotspējīgos darba devējus un šai teritorijai uzticīgākos iedzīvotājus patiešām būtu tikai muļķa mierinājums. Miljardu caurumus kompensēt ar nodokļiem – kā biznesa, tā patēriņa – būtu bīstams un tuvredzīgs risinājums.
Ja nerīkosimies, jārēķinās ar ļoti nopietnu krīzi un ES naudas paredzamā izsīkšana pašlaik ir pats aktuālākais jautājums, brīdina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Atbalsta formāts un biznesa vides noteikumi ir steigšus jāpielāgo jaunajai situācijai «bez dāvanām». Nepieciešama totāla koncentrēšanās uz eksportu un produktivitāti, tāpat jābūt priekšnoteikumiem, lai rastos nodokļu masu maksāt spējīgi uzņēmumi. Kā atzīmē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone, uzņēmēji jau pašlaik nav apmierināti ar mazo atbalsta intensitāti, kas sarukusi no viena plānošanas perioda uz otru, un lielo administratīvo slogu. LDDK aicina jau tagad veicināt sadarbību starp zinātniekiem un uzņēmējiem, lai radītu jaunus produktus un pakalpojumus, pēc kuriem alkst tautsaimniecība.
Tāpat kā krīzes vai embargo dēļ uzņēmumi mācījās pārorientēties uz eksportu, tagad to vajadzēs darīt vēl plašākam uzņēmēju lokam. Situācija mainās un mūsu amatpersonām ir jārīkojas, lai iekļautos finanšu instrumentu pārmaiņu procesos. Arī tā saucamais Junkera plāns iezīmē jaunu virzienu – nevis ļauties apdāvināties, bet aizņemties, palielinot saņēmēja atbildību par saņemto naudu.
Tikmēr politiskie skābšanas un rūgšanas procesi ES britu uzpūtības sakarā un arī šķeļošie migrācijas jautājumi liecina par to, ka dalīšanās un brāļošanās kultūra var piedzīvot norietu, jo arvien biežāk prevalē nacionālās intereses, nevis ES ietvaros dalītas bēdas. Līdz ar to ir grūti paredzēt pat ES pastāvēšanas formas un satura nākotni, nemaz nerunājot par perifērijas valstu iespēju pa agrākajai modei turpināt baroties pie veco valstu piepildītā katla.