Cik murgaini Parex bankas glābšanas process sākās, tikpat nejēdzīgi tas arī turpinās, atbildīgajiem politiķiem sabiedrībai sniedzot ignorances paraugstundu.
Kopš brīža, kad sabruka Parex banka un valsts tās glābšanā iepludināja 1,7 miljardus eiro ir pagājuši jau gadi pieci. No pirmā brīža, kad kādreizējā Parex banka tika pārvērsta tās labajā daļā Citadelē un sliktajā daļā Revertā, atbildīgajām valsts amatpersonām bija skaidrs, ka Citadele būs jāpārdod privātam investoram, kas arī ir viens no veidiem, kā atgūt vismaz daļu no minētajiem 1,7 miljardiem eiro. Turklāt Eiropas Komisija, kā to nesen atzina ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, arī bija noteikusi bankas pārdošanas termiņu – 2014. gadu.
Kad 2014. gads jau iegājis otrajā pusē, Latvijas valdība slēgtās sēdēs sākusi drudžaini vētīt dažus iespējamos Citadeles pircējus. Pēc teju kriminālromāna cienīgiem gājieniem, bankas pircējiem piešķirot tādas iesaukas kā Baklažāns vai Kapri, it kā lai lēmuma pieņēmēji Ministru kabinetā varētu būt pilnībā neitrāli, nesen parādījies jauns pārsteigums. Valdības pārstāvji konfidenciāli vienojušies radīt ekskluzīvu izņēmumu vienam potenciālajam bankas pircējam – kādam ASV fondam Ripplewood Holdings, kurš jau mēneša laikā varētu iegādāties Citadeli par 113 miljoniem eiro. Kas tas par fondu, kāpēc tieši tas, ar ko pamatota tieši šāda bankas pārdošanas summa no politiķu puses, skaidrots netiek. Pareizāk sakot, sabiedrībai netiek skaidrots vispār nekas. Konfidenciāla valdības informācija, kā jau tas valstī ierasts, vienkārši kaut kur «noplūst», bet par Citadeles valsts akciju turēšanu atbildīgais ekonomikas ministrs no jebkādiem žurnālistu jautājumiem par šo tēmu mūk kā velns no krusta. Varbūt mukt ir arī iemesls. Kādreiz vismaz Delna un tai līdzīgi kantori brēca par vienam pircējam pakļautām privatizācijām, bet tagad viss ir klusu un mierīgi. Nav ne izsoles, kas ļautu noteikt labāko pārdošanas cenu, ne akciju piedāvājuma (IPO) sniegšanas biržā, kas ne vien būtu caurspīdīgs process, bet arī ļautu mazajiem vietējiem pensiju fondiem kļūt par bankas akciju īpašniekiem. Toties, kur gadījies, kur ne ir parādījies viens ekskluzīvs pircējs – ASV fonds, aiz kura teorētiski var stāvēt jebkas un kurš, visticamāk, būs tikai starpnieks, pēc laika Citadeli notirgojot citam pircējam un ar šo gājienu, loģiski, nopelnot. Šo meistarstiķi pilnīgas slepenības aizsegā ir nostrādājusi valdība, kurā diviem ministriem nav pielaides valsts noslēpumam un tie šādās valdības sēdēs nepiedalās, turklāt pašu sēdi, kā izskatās pēc publicētā sēdes protokola, ir vadījis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Pa šiem gadiem, kopš Citadele it kā oficiāli tiek tirgota, savas rokas un kabatas pie šīs bankas ar valsts naudiņu pasildījuši arī vairāki konsultanti, kas bijuši atbildīgi par investoru meklēšanu. Nav izpalikušas arī darba grupas un uzraudzības komitejas – pēdējo no tām kā starpposmu starp Privatizācijas aģentūru un valdību joprojām vada Vjačeslavs Dombrovskis. Neiztrūkstošas bijušas arī dažādas atrunas, ka pašlaik banku pārdot nav īstais brīdis, lai teju vai speciāli nonāktu līdz situācijai, ka nu gan ir jāpārdod gandrīz vai pirmajam ņēmējam. Tāpat acīs cērtas fakts, ka biržas variants vienmēr ticis nobīdīts dibenplānā – sākotnēji it kā tāpēc, ka nebija Eiropas Komisijas lēmuma par bankā ieguldīto valsts naudu, kas it kā būtu sarežģījis maksimāli labas cenas ieguvi par Citadeli biržā. Tagad Privatizācijas aģentūra skaidro, ka IPO vairs neesot laika. Pilnīgs «ēd vai mirsti» variants. No Parex bankā ieguldītajiem teju diviem miljardiem eiro valsts ir atguvusi tikai kādus 700 miljonus un tik naivs laikam nav vairs neviens, lai apgalvotu, ka visa ieguldītā Latvijas nodokļu maksātāju nauda kādreiz tiks atgūta. Ir vēl kāds apstāklis – bez Latvijas valstij pašlaik piederošiem 75% Citadeles akciju 25% no šīs bankas akcijām pieder ERAB, kas nodrošinātas ar tā saucamo pārdošanas opciju. Iespējams, tā paredz, ka Latvijas valstij arī šie 25% var būt jāizpērk, taču, atsaucoties uz slepenību un konfidencialitāti, nekādu oficiālu komentāru no atbildīgajām amatpersonām par šo apstākli, protams, nav.
