Lai gan Latvijā kā viena no aktuālākajām tautsaimniecības problēmām joprojām tiek minēts augstais bezdarba līmenis, ir izpētīts, ka jau pēc nieka četriem gadiem var izveidoties neapskaužama situācija - pieprasījums pēc darbaspēka būtiski pārsniegs piedāvājumu.
Un tas nebūt nenozīmē, ka visi pašreizējie bezdarbnieki būs veiksmīgi atraduši darbu, bet uzņēmumiem būs vajadzīgas arvien jaunas darbarokas.
Uzņēmēji jau šobrīd nereti ir nomocījušies kvalificēta darbaspēka meklējumos. Proti, ir nozares, kurās speciālistu Latvijā ir ārkārtīgi maz. Savukārt bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēma Latvijā principā iedalās divās kategorijās. Vienā gadījumā uzņēmumi Nodarbinātības valsts aģentūrai pasūta noteiktas nozares speciālistu sagatavošanu, zināmu laiku garantējot viņiem darbu. Tomēr šādi apmācītu darba meklētāju īpatsvars ir ļoti mazs. Pārējiem - lielākajai daļai - tiek mācīts kaut kas, daudz neaizdomājoties, vai pēc viena vai otra kursa noklausīšanās cilvēkam ir kaut mazākās iespējas atrast darbu. Tikmēr darba devēju aprindās arvien skaidrāk iezīmējas tendence darbinieku pārvilināšanai no citiem uzņēmumiem, nevis mēģinājumam nodarbināt pašreizējos bezdarbniekus. Proti, ir izveidojies uzskats, ka cilvēks, kurš ilgāk nekā sešus mēnešus nespēj atrast darbu - tā jau ir diagnoze.
Tātad ir skaidrs, ka, lai mēs nenonāktu situācijā, ka pašiem ir pilnas ielas ar bezdarbniekiem, bet strādājošie jāieved no ārvalstīm, vai vismaz lai bremzētu šo procesu, valsts izglītības sistēmā ir jāveic zināmas izmaiņas, turklāt nevis izdomājot jaunu divriteni, bet gan ieviešot to, par ko bizness runā jau pēdējos divdesmit gadus. Runa ir par reformām profesionālās izglītības sistēmā, pilnībā mainot pieeju šim procesam. Proti, ir jēga tērēt nodokļu maksātāju naudu, lai mācītu nevis kaut ko, bet gan speciālistus, kādi atbilstoši pašu uzņēmēju atzinumam perspektīvā tautsaimniecībā būs nepieciešami. Tas ļautu, kā mēdz teikt, nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, darba devējiem nebūtu jādomā, kā ievest darbiniekus no ārvalstīm, kas jebkurā gadījumā sagādā vairāk raižu, nekā vietējo algošana, protams, ja vien ir, ko algot. Otrkārt, tiktu celts prestižs vidējām profesionālajām izglītības iestādēm, jo jaunieši, dodoties turp mācīties, zinātu, ka pēc šādas skolas beigšanas viņi varēs sākt strādāt, nevis kuplināt bezdarbnieku rindas.
Protams, šajā kontekstā vienmēr aktuāls jautājums ir bijis par mācību iestāžu materiāli tehnisko nodrošinājumu, par to, ka nereti praktiskās zināšanas tiek apgūtas, par pamatu ņemot vismaz pārdesmit gadu senas tehnoloģijas, kādas reāli uzņēmumos vairs netiek izmantotas. Ir tikai loģiski, ka mācību iestādes nespēj un nekad nespēs tikt līdzi reāli ražojošiem uzņēmumiem tehnoloģiskā progresa jomā. Tādēļ tā vietā, lai tērētu valsts līdzekļus jaunu darbagaldu iegādei, Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāslēdz līgumi ar reāli strādājošiem uzņēmumiem par prakses vietu nodrošināšanu tā dēvēto profeņu audzēkņiem.