Jaunākais Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pārskats par bezdarba situāciju Latvijā jūnijā liecina, ka pašlaik ir reģistrēti 59 119 bezdarbnieki. Ar to spekulē daudzi politiķi, runājot par nepieciešamību importēt darbaspēku no trešajām valstīm.
Parasti tiek norādīts, ka mums ir gana daudz bezdarbnieku, kas var aizpildīt brīvās darba vietas. NVA pārskats šo retoriku atspēko, jo dati liecina, ka 45% - tātad teju pusei - profilēto bezdarbnieku motivācija meklēt darbu ir vidēji zema. Lielākajai daļai profilēto bezdarbnieku prasmju pašnovērtējums noteikts kā zems – 43%. Lielākajam skaitam profilēto bezdarbnieku darba atrašanas iespējas noteiktas kā vidējas (42%).
Visi šie faktori kopā – zemas prasmes, vidēji zema motivācija un vidējas iespējas – rada situāciju, kad teju puse bezdarbnieku nedz var, nedz grib aizpildīt brīvās darba vietas. Tas arī apgāž tik iemīļotos sabiedrības izsaucienus – valstī pilns ar bezdarbniekiem, jūs vēl gribat kādu ievest! Ja no visiem profilētajiem bezdarbniekiem tikai nedaudz vairāk par 20% ir augsta motivācija meklēt darbu, tad atļaušos teikt, ka situācija ir traģiska. Domāju, ka nav nejaušība vai sakritība tas, ka zema motivācija meklēt darbu sakrīt ar zemu prasmju pašnovērtējumu.
Visvairāk bezdarbnieku ir tādās profesijās kā palīgstrādnieks, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs un apkopējs. Tātad tas ir zemas kvalifikācijas slikti apmaksāts darbs, kuru lielai daļai bezdarbnieku nav vēlmes darīt. Taču problēma ir tā, ka viņu prasmes neatļauj viņiem strādāt labāk apmaksātu darbu. Svaigs piemērs – pirms kāda laika par vairāk nekā 1000 eiro tika meklēti bruģētāji, taču ar prasmi lasīt projektu. Darbiniekus ilgu laiku atrast neizdevās, jo, lielās algas pievilināti, pieteicās daudzi bruģa licēji, taču viņi nemācēja lasīt projektu. Līdz ar to darbam nekvalificējās.
Tāpat katru gadu ir jāuzklausa lauksaimnieku vaimanas, kuri nevar atrast, piemēram, slaucējas, lai gan maksā ap 1000 eiro plus vēl nodrošina ar pusdienām. Tas nozīmē, ka daļa bezdarbnieku negrib strādāt ne tikai slikti apmaksātus darbus, daudzi negrib strādāt arī tad, ja var labi nopelnīt, jo vienkārši negrib strādāt. Līdz ar to mēs visus teju 60 000 bezdarbnieku nevaram uzskatīt par nopietnu darbaspēka rezervi, ar kuru darba devēji var rēķināties. Acīmredzot tā nopietni par potenciālu darbaspēku ir uzskatāmi tie nedaudz vairāk par 20% bezdarbnieku, kuriem ir augsta motivācija meklēt darbu. Tie arī ir cilvēki ar pietiekamām profesionālajām prasmēm.
īdz ar to, domājot par nākotnes darba tirgus attīstību, izskatās, ka Latvijā būs tāpat kā Rietumeiropā, kur zemi kvalificētos un slikti apmaksātos darbus strādās iebraucēji, jo vietējie tos darīt negribēs. Un ieteikums maksāt apkopējai vai pārdevējai 1000 eiro, jo tad jau gan darbiniekus atrast varēs, vienkārši neiztur nekādu veselā saprāta kritiku un nepakļaujas nekādai loģikai. Cita lieta, ka NVA ir jādara viss iespējamais, lai paaugstinātu bezdarbnieku profesionālās prasmes, kas varētu vairot motivāciju iesaistīties darba tirgū.
