Atjaunotajā Latvijā valsts budžeta veidošana vairāk vai mazāk ir notikusi pēc viena un tā paša scenārija. Proti, kamēr daži profesionāļi tiešām izstrādā budžeta projektu, ministrijas cenšas raut tā «deķīti» katra uz savu pusi, iesniedzot neskaitāmus pieprasījumus un apgalvojot, ka nav neviena tāda, bez kura valsts varētu pilnīgi mierīgi iztikt.
Pašreiz notiekošais process ne ar ko diži neatšķiras no nupat minētā – ministriju papildu pieprasījumi 2014. gada budžetam vairāk nekā 10 reižu pārsniedz pieejamo līdzekļu apmēru. To pašu pasakot vienkāršākiem vārdiem – neviens no ministriem tā īsti negrib redzēt spēles laukumu kopumā un uztraucas vien par savu ādu. Parasti gan finanšu ministrija ir pamanījusies daudzās intereses apcirpt līdz reālajam pieejamo līdzekļu apmēram. Šoreiz šī pati ministrija ir izšķīrusies par ievērojami neparastāku soli – piedāvāt iedzīvotājiem paust savu viedokli par nākamā gada valsts budžeta prioritātēm. Visu cieņu! Tikai nevis par revolucionāri efektīvu risinājumu valsts budžetā izstrādes procesā, bet gan spēju izvērst demagoģiju un liekulību tiešām augstā pakāpē.
Pirmkārt, iedzīvotāji, kuri kaut kādu ilūziju pārņemti tiešām izteiks savus priekšlikumus šajā jomā, faktiski būs piedalījušies sava veida sabiedriskajā apspriešanā, kuras rezultāti valdībai, iespējams, būs rekomendējoši, bet noteikti ne saistoši. Tātad – tā ir superdemokrātijas imitācija.
Otrkārt, ne jau velti Satversmē ir iekļauts 73. punkts, nosakot, ka «tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem...». Acīmredzot konstitūcijas tēvi pagājušā gadsimta sākumā ir apzinājušies, ka, ļaujot par attiecīgajiem jautājumiem rīkot referendumus, jaunizveidotā valsts varētu visai ātri bankrotēt. Jāņem vērā, ka cilvēki, paužot viedokli par to, kā būtu tērējami budžeta līdzekļi, klāstīs to, kas nu katram ir tuvāks – jāsalabo ceļš pie mājas, jāsaremontē dzimtajai skolai jumts un tamlīdzīgi. Respektīvi, objektīvu kopainu šādā veidā nav iespējams. Treškārt, tā arī nav skaidrs, kāpēc savulaik tika rakstīts, piemēram, Nacionālās attīstības plāns un dažādi citi it kā gudri stratēģiskie dokumenti, ja tagad valdībai nav kaut cik vienotas skaidrības par to, kā pareizi izlietot valsts budžeta līdzekļus?! Vienmēr ir bijis tā, ka vēlmes ir lielākas par finansiālajām iespējām. Tāpēc ir finanšu ministrs, premjers un valdība kopumā, kam ir jānosaka – kādu jautājumu risināšanai nauda jāatvēl uzreiz, bet kādi vēl var pagaidīt.
Savukārt šādi paziņojumi par ļaušanu budžeta deķīti raustīt diviem miljoniem iedzīvotāju vairāk liecina nevis par vēlmi izveidot iespējami labu valsts budžetu, bet gan vēlmi intensīvi gatavoties nākamajā gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Paziņojums, ka patērētāju vēlmes šķiet interesants, ir sen labi zināms PR triks, kas mēdz nostrādāt – pat tad, ja tā nemaz nav taisnība. Un acīmredzot finanšu ministrs Andris Vilks nolēmis, ka arī viņam nenāktu par skādi mēģināt to izmantot.