Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Latvijas cūkaudzētāji jau pusotru gadu ražo cūkgaļu, ko pārdod zem pašizmaksas. Ir nepieciešams ilgtspējīgs nozares pastāvēšanas modelis, kas spētu sadzīvot gan ar inflāciju, gan Zaļā kursa prasībām. Par realitāti nozarē, risinājumiem un vajadzībām izjautājām LOSP valdes locekli un Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktori Dzintru Lejnieci.

Vai cūkgaļas ražošana 2021. gadā Latvijā samazinājās? Kas ietekmē nozari šobrīd?

Ražošana vēl nav samazinājusies. Aptuveni pusotru gadu nozare dzīvo zem pašizmaksas. Patiesībā labāk jau nekļūst, jo izejvielām ceļas cenas. 70% ietekme uz cūkgaļas pašizmaksu ir barības cenas pieaugums. Graudu cena pagājušajā nedēļā sasniedza 400 eiro par tonnu, bet vēl pērn kviešu cena bija 230 eiro par tonnu. Cenas pieaugums ir gandrīz divas reizes. Cenu stāsts ir arī par soju, rapsi, eļļu un citiem produktiem, kas veido cūku barības bāzi. Visām barības vielām ir cena pieaugusi, bet cūkgaļas cena pagājušajā gadā pat ir samazinājusies.

Kāda bija starpība pagājušajā gadā starp iepirkuma cenu un pašizmaksu, piemēram, vienam kilogramam dzīvsvarā?

Cūku audzētājiem lielākās problēmas projektu realizācijā ir ilgais atļauju saņemšanas process, intervijā atzina Latvijas Cūku audzētāju asociācijas (LCAA) valdes priekšsēdētāja Dzintra Lejniece.

"Lielākā problēma, ar ko esam saskārušies, ir visu atļauju saņemšanas process, lai nonāktu līdz būvniecībai. Gan tehnisko noteikumu izskatīšanā, gan projekta saskaņošanas procedūrā - ja valsts iestādēm ir atļauts izskatīt 30 dienas, tad to arī izmanto. Protams, tam ir arī objektīvi iemesli, taču šobrīd tas noteikti ir lielākais kavēklis projektiem," atzina Lejniece.

Pēc viņas teiktā, projektus kavē tieši atļauju saņemšanas process, ne vairs grūtības piesaistīt finansējumu. "Ar bankām vairs nav tādas problēmas kā pirms diviem gadiem, kad bija grūtības saņemt banku atbalstu un finansēšanu. Šobrīd tā tas nav. Ja ir laba kredītvēsture un esi maksātspējīgs, tad arī ir atbalsts no finansētājiem," teica LCAA vadītāja.

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā lauksaimniecība atrodas lielu pārmaiņu priekšvakarā, par to ieviešanas ātrumu gan vēl pāragri runāt, jo visos līmeņos turpinās diskusijas.

Intervijā Dienas Biznesam zemkopības ministrs Kaspars Gerhards norāda, ka Eiropas Savienība ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus: samazināt augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, cenšoties padarīt pārtiku bioloģiskāku, un vienlaikus samazināt siltumnīcu gāzu emisijas zemes apsaimniekošanā un lauksaimniecībā. Pašlaik svarīgākais ir izstrādāt šo mērķu iedzīvināšanas risinājumus un rast atbalsta mehānismus to sasniegšanai.

Kāda pašlaik ir situācija lauksaimniecībā Latvijā uz ES, Baltijas fona?

Kopējo situācijas novērtējumu ir salīdzinoši grūti sniegt, jo katrai lauksaimniecības nozarei ir savas stiprās un arīdzan vājās puses. Turklāt pat Latvijas mērogā ir ļoti atšķirīga situācija reģionu griezumā – gan pēc saražotās produkcijas apjoma, gan pēc saimniecību lieluma, gan pēc to ienākumiem un pat darbības jomām. Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas izlaidi, tad kopš Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes, kas ir visstraujākā izaugsme visā Eiropas Savienībā. Vienlaikus ir cits parametrs, kurā Latvija būtiski atpaliek.

Produktivitāte bieži tiek izmantota, lai novērtētu valsts ekonomisko sniegumu. Tā ir viena no nozīmīgākajiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem, kas ir svarīgs priekšnosacījums iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai.

Produktivitāte ir arī cieši saistīta ar konkurētspēju. Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) eksperti uzskata, ka labklājību un dzīves līmeni nosaka produktivitātes līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no ekonomikas spējas mobilizēt pieejamos resursus.

Parasti, runājot par produktivitāti, ar to saprot darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu. Tas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Tautsaimniecības līmenī darbaspēka produktivitāti izsaka ar preču un pakalpojumu daudzumu, kas saražots vienā darba stundā, vai izlaidi uz vienu strādājošo. Savukārt atsevišķu uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

2008.gadā Talsu novada Pastendē tika atklāta nīderlandiešu ražotāja Brabantia rūpnīca. Nīderlandes uzņēmums Latvijas meitasuzņēmumā ieguldīja aptuveni 5 miljonus eiro. Latvijas rūpnīca ražo veļas žāvētājus un gludināmos dēļus, kurus eksportē uz ārvalstīm ar atzīmi Made in Latvia. Ražotnē patlaban strādā 120 cilvēku, un pēc rūpnīcas vadītāja Georgija Buklovska teiktā intervijā, nav izslēgts, ka Latvijā ražošana tiks paplašināta.

Lēmums par to, ka Latvijā būs rūpnīca, tika pieņemts jau 2007.gadā, viņš stāsta. Kad rūpnīcu sāka būvēt, sākās krīze, un šis periods bija ļoti sarežģīts. Piemēram, kad pieņēmām darbā pirmos cilvēkus, uzreiz viņiem apsolījām, ka darba alga nekad netiks samazināta, bet tikai paaugstināta, kā minimums, inflācijas apmērā. Un lūk, inflācija 2008.-2009.gadā bija lielāka nekā 10%, bija krīze, taču solījumu mēs pildījām. Tas mums deva to darbinieku mugurkaulu, kuri līdz šim strādā ražotnē.

Pašreiz visi darba devēji žēlojas, ka viņiem nav darbinieku, vai jums nav šādu problēmu?

Mēs to īpaši neizjūtam. Ir neliela darbinieku mainība, taču vissvarīgākais, ko mēs jau sen sapratām – ir jābūt skaidrai personāla apmācības sistēmai, kas palīdz šo deficītu aizpildīt. Kad pie mums atnāk jauns darbinieks, viņš nestrādās pusgadu zemas kvalifikācijas amatā. Viņš tiks ļoti ātri apmācīts, lai varētu veikt sarežģītu darbu. Bet galvenais ir tas, ka uz vienu darbinieku stundā un dienā mēs saražojam vairāk, nekā ES vidēji.

Klasteri veicina sadarbību augstākai efektivitātei kompāniju starpā, ar publisko sektoru un starptautiski; sākums tam gan ir grūts

Mūsdienīga produktivitāte no kompānijas prasa atšķirīgu uzvedību, saka Stokholmas Ekonomikas augstskolas (Zviedrija) vecākais pētnieks, Hārvarda Biznesa augstskolas (ASV) pasniedzējs un konkurētspējas eksperts Kristians Ketelss (Christian Ketels).

Ļaujiet pakāpties atpakaļ uz mūsu 2013. gada sarunu! Es pateikšu savu ieskatu par starplaikā notikušo, un jūs tad varēsit komentēt, cik ļoti es kļūdos. Tolaik šķita, ka esam veiksmes stāsta pašapmierinātībā – ir šī jaukā grāmatiņa angliski, kas mūs liela, un nekas daudz vairāk nenotiek. Bet palēnām esmu kļuvis niansētāks savos kritiskajos spriedumos, jo tagad es redzu, ka mēs krīzē iegājām no viena veida ekonomikas – lineārās, bet iznācām jau nelineārajā ekonomikā. Rīcībpolitikas veidotājiem šie tiešām ir patiesi mulsinoši laiki. Piekrītat?

Viena no aktuālām portāla manabalss.lv iniciatīvām ir par saīsinātas darba nedēļas noteikšanu. Tās autori atsaucas uz vairākām Eiropas Savienības valstīm, kurās jau tāda ir pašlaik.

Apsverot šo priekšlikumu, ir jāsaprot - ja valstiskā līmenī tiks noteikta, piemēram, 32 stundu darba nedēļa, tas neizbēgami atsauksies uz darbinieku atalgojumu vairumā nozaru. Ir naivi iedomāties, ka varēs strādāt mazāk nekā līdz šim, bet saņemt tikpat. To arī direktīvā veidā nevar uzspiest darba devējiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropas Savienībā. Līdz ar to bonusus, kādus var atļauties valstis, kurās dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību, nevar atļauties Latvija.

Skarbā patiesībā ir: jo gudrāka un tehnoloģiski attīstītāka ekonomika, jo īsāka var būt tās darba nedēļa, un otrādi. Ja raugās uz Latvijas ekonomiku kā veselumu, tad nevar teikt, ka tajā dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību un tā ir inovācijās balstīta. Ja ražojošajām nozarēm samazinās darba laiku, skaidrs, ka kritīsies gan produktivitāte, gan ieņēmumi. Tajā pašā laikā, protams, ir atsevišķas nozares, kurās jau pašlaik produktivitāte ir tāda pati kā vidēji Eiropas Savienībā vai pat augstāka. Tajās doma par saīsinātu darba laiku būtu apsverama. Šis ir labs piemērs tam, ka iespējamās izmaiņas būtu nevis jāuzspiež visai ekonomikai ar Darba likuma palīdzību, bet par to varētu lemt katra nozare savā iekšienē vai pat uzņēmums to paredzēt savā koplīgumā. Jau pašlaik nekas netraucē inovatīvam un produktīvam uzņēmumam koplīgumā paredzēt, ka darba nedēļa ir, piemēram, 32 stundas. To var darīt arī nozares iekšienē, ja par to iespējams panākt vienošanos.

Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

Atzīmējot valsts simtgadi, Latvijas ražotāji izstrādājuši dažādus produktus. Tam esam veltījuši rubriku Simtgades produkti.

Zīmols «Grandfather» par godu Latvijas simtgadei ražo džemperus ar Latvijas simtgadei izstrādāto identitāti.

Zīmola «Grandfather» dibinātājs Aleksandrs Bondars jau kopš pirmās uzņēmuma dibināšanas dienas zināja, ka viņš vēlētos radīt produktu, kas būtu veltīts Latvijai.

«Grandfather» džemperus ir izvēlējušās daudzas sporta organizācijas. Bobsleja un skeletona federācija izvēlējās Latvijas valsts simtgades džemperus tumši sarkanajā krāsā, ko Ķīnā vai Indijā ražoto produktu klāstā ir neiespējami atrast.

Ražotājs atzīst, ka visvairāk laika patērēts sadarbībā ar auduma ražotājiem, lai iegūtu konkrēto krāsas toni. Šis process aizņēma aptuveni gadu. Uzņēmuma īpašnieks stāsta, ka Latvijas oficiālo krāsas toni aizsūtīja sadarbības partneriem Itālijā, Polijā un Turcijā. No visām laboratorijām saņēma standarta sarkanu toni ar paskaidrojumu, ka krāsas pigmenti nespēj iesūkties audumā un šādu toni nav iespējams saražot.

Foto: GIVEN

Rotaslietas mūs pavada jau tūkstošiem gadu, un ne vienmēr tās bijušas tikai greznība. Senāk rotas pildīja arī praktiskas funkcijas, norādot uz piederību noteiktai ciltij vai sabiedrības slānim. Mūsdienās, protams, rotaslietu galvenā funkcija ir estētika, kalpojot kā mūsu personības un gaumes izpausme.

Populārākie metāli juvelierizstrādājumu pasaulē neapšaubāmi ir sudrabs un zelts. Kā izvēlēties, kurš no tiem piestāvēs tieši tev? Aplūkosim abu metālu īpašības, plusus un mīnusus.

Sudrabs – daudzveidīgs un pieejams

Foto: GIVEN

Sudrabs ir visai mīksts metāls ar vēsi pelēcīgu mirdzumu. No tā iespējams radīt sarežģītus un smalkus dizainus, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc juvelieri tik ļoti iecienījuši sudrabu. Tas lieliski sader arī ar dažādiem akmeņiem – gan dārgakmeņiem, gan pērlēm vai necaurspīdīgiem akmentiņiem.

Zemkopības ministrija ir sniegusi informāciju par ieņēmumu samazinājuma apmēriem noteiktās lopkopības nozarēs, tādēļ šīs nozares saņems atbalsta maksājumus, liecina Lauku atbalsta dienesta informācija.

Nozares ražotāju kopējie ieņēmumi 2020. gadā no aprīļa līdz jūnijam samazinājās.

Piena ražošanā tie samazinājušies par 9,1% salīdzinājumā ar nozares ražotāju kopējiem ieņēmumiem laikposmā no aprīļa līdz jūnijam vidēji iepriekšējos trijos gados; liellopu audzēšanā tie samazinājušies par 26,8% salīdzinājumā ar nozares ražotāju kopējiem ieņēmumiem laika posmā no aprīļa līdz jūnijam vidēji iepriekšējos trijos gados.

Savukārt cūkkopībā ienākumi šajā periodā bija samazinājušies par 11,2% salīdzinājumā ar nozares ražotāju kopējiem ieņēmumiem 2019. gadā no aprīļa līdz jūnijam.

Līdz ar to Lauku atbalsta dienests sācis izvērtēt informāciju par tiem piena ražotājiem un liellopu audzētājiem, kuri var saņemt vienreizēju valsts atbalstu ienākumu stabilizēšanai. Tiklīdz tiks saņemti dati no Lauksaimniecības datu centra, dienests pārskatīs, vai atbalsta pretendenti atbilst saņemšanas statusam – vai uz 2019.gada 31. decembri saimniecības vai uzņēmumi nav nonākuši grūtībās.

Pārtikas PVN samazināšana visai pārtikai, kas stimulētu vietējās pārtikas nozares konkurētspēju un atvieglotu algas samazinājumu piedzīvojušo vai bez darba palikušo iedzīvotāju ikdienu, uz valdības sarunu galda ir viena no Zemkopības ministrijas virzītajām prioritātēm, kuru neatbalsta citas koalīcijas partijas.

Tā trešdien ministrijas tiešsaistes preses konferencē atklāja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards ("Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK").

“Samazinātā PVN pārtikai ieviešana ir ierakstīta valdības deklarācijā un ir viena no mūsu partijas prioritātēm, tomēr valdību veido piecas koalīcijas partijas un ne visas piekrīt uzreiz ieviest samazināto PVN vairākām pārtikas grupām,” norādīja K. Gerhards, cita starpā uzsverot, ka samazinātā PVN likme augļiem, ogām un dārzeņiem pagarināta un tiks pielietota arī nākamgad un līdz 2023. gadam.

Tajā pašā laikā šis pagarinājums arī nozīmē ieviestās samazinātās likmes terminēto nozīmi, kas paredz jaunus strīdus par šādas normas nepieciešamību. Jau likmes piemērošanas laikā, kas tika uzskatīts par eksperimentu, sekoja visnotaļ dažāda vienu un to pašu VID sniegto skaitļu interpretācija no Finanšu ministrijas un Zemkopības ministrijas, kā arī Nevalstiskajām organizācijām. No vienas puses Finanšu ministrija norādīja uz nodokļu ieņēmumu kritumu, savukārt Zemkopības ministrija un NVO uz dažādiem ieguvumiem – uzņēmēju konkurētspējas pieaugumu, darbaspēka algu pieaugumu nozarē, PVN shēmu samazināšanos un citiem pozitīviem efektiem, kuru tieša un nepārprotama summēšanu eiro izteiksmē ir iespējams apšaubīt, jo daudzi no labumiem iekļaujas citās nodokļu grupās un nav skaidri izdalāmi.

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Mēs nemainām mēbeles katru gadu – un pat ne katrus piecus gadus. Taču tas nenozīmē, ka esam ar mieru dzīvot mājoklī ar novecojušām mēbelēm, ja vien tās nav krāmu tirgu atrastās vintāžas pērles. Un pat ja retro ir jūsu mīļākais stils, tomēr mājās gribas redzēt arī kādu mūsdienīgāku elementu, kaut vai interjera dekorā, vai ne?

Par laimi, mēbeļu mode nemainās radikāli ik gadu. Protams, vienmēr ir jaunas vēsmas un jauni redzējumi par perfekto interjera dekoru, taču galvenokārt izmaiņas parasti skar dekoratīvo elementu izskatu, krāsas, tekstūras un mēbeļu izkārtojuma variantus. Taču tieši šīs nelielās detaļas var mainīt mājas raksturu un ieviest telpā pavisam jaunu atmosfēru. Kopā ar mēbeļu ekspertiem no “ID mēbeles” veikala, pētām, kādas mēbeles būs aktuālas 2022. gadā un kā izvēlēties jaunus mēbeļu akcentus savam mājoklim!

TOP mēbeļu materiāli 2022. gadam

Neatkarīgi no tā, vai dodat priekšroku visam modernam, klasikai vai romantikai, visus mēbeļu stilus šobrīd vieno tendence uz dabisko. Pat industriālajā stilā veidotās telpas tiek piepildītas ar mēbelēm no dabiskajiem materiāliem vai vismaz dabiskajās krāsās. Taču izveidot pilnu interjeru tikai no koka mēbelēm ir, pirmkārt, dārgi, otrkārt, ne vienmēr lietderīgi. Piemēram, ja īrējat mājokli un nākotnē plānojat pārvākties, labāk iegādāties cenas ziņā daudz pieejamākas mēbeles no citiem materiāliem.

Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām - 6.pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Papildināta visa ziņa

ST atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kas nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.

Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» 18.pantu.

Latvijas hokeja izlase otrdien nodrošināja vietu pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, kur spēlēs pirmo reizi kopš 2009.gada.

Izšķirošajā B apakšgrupas mačā par ceļazīmi uz ceturtdaļfinālu Latvijas hokejisti ar rezultātu 1:0 (1:0, 0:0, 0:0) uzvarēja pasaules čempionāta rīkotāju Dāniju.

Latvijas hokejisti B apakšgrupā ieņēma ceturto vietu un ceturtdaļfinālā ceturtdien tiksies ar A apakšgrupas uzvarētāju Zviedriju.

Vienīgos vārtus šajā mačā Latvijas izlases labā guva Andris Džeriņš.

Savukārt «sauso» uzvaru Latvijas izlases vārtos izcīnīja Elvis Merzļikins, kurš atvairīja visas 19 pretinieku mestās ripas.

Iepriekšējo reizi pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā Latvijas izlase piedalījās 2009.gadā, kad Šveicē atkārtoja savu visu laiku labāko rezultātu un ierindojās septītajā vietā. Šāds sasniegums Latvijas izlasei padevies arī 1997. un 2004.gadā.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Vērtējot Latvijas iespējas attīstīties, bieži tiek minēta produktivitātes jeb darba ražīguma celšana kā viena no galvenajām iespējām, kā pelnīt vairāk, saražot vairāk un arī atrisināt darbaspēka deficītu.

Tai tiek piedēvētas gluži vai fejas brīnumnūjiņas spējas, kas varētu sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Ir pārlieku liels optimisms domāt, ka Latvijas tautsaimniecība var strauji augt, ieviešot tikai produktivitātes pasākumus. Ir nozares, kurās dzīšanās pēc darba ražīguma neiet kopsolī ar jomas pirktspēju Latvijā, kas joprojām ir zemāka nekā citviet Eiropā vai Skandināvijā. Te kā ilustratīvu piemēru varētu minēt sabiedriskā transporta vadītājus, kuri nobrauc likumā pieļaujamās darba stundas un aizved tik pasažieru, cik stāv pieturā. Domāju, ka Helsinkos autobusa šoferis ir tikpat ražīgs kā Rīgā vai Liepājā, bet, vēloties nozarē ieviest produktivitātes pasākumus, varētu nonākt pie optimizācijas, kas pārvadātāja statistikas datus noteikti uzlabotu. Ir vēl citas jomas, kur darba ražīguma celšana nozīmē optimizāciju, kas savukārt samazina pakalpojuma kvalitāti vai arī sašaurina pakalpojuma klāstu. Jāsecina, ka darba ražīguma trūkumu nevar attiecināt uz visiem segmentiem.

#Latvijā apmēram 5000 uzņēmēju samaksā 90% nodokļu.

Latvijā ir jāstrādā pie uzņēmumu produktivitātes celšanas, pirmdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta Panorāma teica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.

«Uzņēmēju skaits, uzņēmēju kapacitāte, uzņēmēju spējas ir pieaugušas,» sacīja Rostovskis, vienlaikus atzīmējot, ka Latvijā vēl jāstrādā pie eksporta paplašināšanas, jāveicina iedzīvotāju iesaiste uzņēmējdarbībā, kā arī jāceļ uzņēmumu produktivitāte, jo tā vēl nav pietiekami augstā līmenī.

Tāpat viņš norādīja, ka uzņēmumu, kuri produkciju eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka nekā pārējiem uzņēmumiem. «To uzņēmumu, kuri eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka, kas nozīmē, ja uzņēmums ir eksportspējīgs, tad tas ir arī produktīvs, un ticam, ka tas ir arī veiksmīgs uzņēmējs un varētu būt starp tiem 5000 uzņēmumiem, kas maksā nodokļus,» minēja Rostovskis.

Turīgākajās valstīs iedzīvotāji strādā daudz mazāk darba stundu

Latvijas iedzīvotāju nostrādāto stundu skaits gadā, salīdzinot ar citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, ir liels, taču tas nenozīmē, ka mūsu strādājošie padara daudz vairāk nekā citās valstīs – produktivitāte un darba ražīgums mums krietni pieklibo.

Strādātāju tauta

Latvieši strādā daudz – ik gadu vidējais strādājošais iedzīvotājs darbā pavada vismaz 1910 stundas, kas, salīdzinot ar citām OECD valstīm, ir augsts rādītājs – mums priekšā ir vien tādas valstis kā Grieķija, Krievija, Koreja, Polija, Meksika un līdzīgu attīstības līmeni sasniegušās, savukārt attīstītajās valstīs darba stundu skaits ir krietni mazāks. To var skaidrot ar faktu, ka attīstītajās valstīs vairāk tiek domāts par produktivitātes uzlabošanu, bet ne vienmēr tas nozīmē garas darba stundas darba vietā.

Tapis un tikko konferencē prezentēts jaunākais Latvijas produktivitātes ziņojuma projekts, kurā, ņemot vērā jaunākos pieejamos statistikas datus, tiek analizēti produktivitātes faktori un dinamika, precizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji, kā arī padziļināti ir pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.

Ziņojumā tiek iezīmēti galvenie 2021. gada izaicinājumi un sniegtas rekomendācijas politikas veidotājiem. Konkrētu secinājumu izklāstu varēsim sniegt, kad ziņojums tiks pabeigts, tomēr ir vērts uzsvērt, ka arī vairāki 2020.gada Latvijas produktivitātes ziņojuma secinājumi ir joprojām aktuāli.

Ir svarīgi atzīmēt, ka kopš iepriekšējā ziņojuma Latvijas produktivitātes padome, ir kļuvusi par Ekonomikas ministrijas konsultatīvo institūciju, un tās analītisko kodolu veido LU Produktivitātes zinātniskais institūts “LU domnīca LV PEAK”. Tas nozīmē, ka domnīcas eksperti un pētnieki ne tikai publicē kvalitatīvus zinātniskus darbus un piedalās akadēmiskās konferencēs, bet ļoti aktīvi iesaistās valdības diskusijās un darba grupās, kā arī regulāri informē sabiedrību par paveikto.

Darba roku arvien trūkst, konkurence pieaug, un efektivitāte ir jāpaaugstina – tas viss mudina rasties dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem personālvadībā, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

«Personālvadības jomas jaunuzņēmumi parādās biežāk, to nosaka tirgus vajadzība – darba tirgus kļūst aizvien karstāks, brīvo darba vietu skaits katru gadu aug, tāpat palielinās darbinieku brīvprātīgā rotācija – tas viss uzņēmumiem palielina izmaksas. Tāpēc loģiski, ka uzņēmumi raugās pēc risinājumiem, kā šīs izmaksas samazināt, – palielināt darbinieku nodarbinātības periodu, ātrāk aizpildīt tukšās vakances, vairāk iesaistīt darbiniekus un celt produktivitāti,» saka Ansis Līpenītis, Motivio līdzdibinātājs.

Enme līdzīpašniece Antra Asare novērojusi, ka personālvadība ilgi tehnoloģiskā ziņā ir bijusi atpalikusi no citām funkcijām, bet šī joma atgūstas. «Tieši pēdējā laikā uzņēmuma un personāla vadītāji aktīvāk sāk pievērst uzmanību darbiniekiem, to labsajūtai, izglītošanai. Attiecīgi arī parādās dažādi iesaistes un motivācijas rīki. Personāla daļa mazāk līdzinās pieņemšanas un atlaišanas departamentam, uzņēmumu un personāla vadītāji ir kļuvuši gudrāki,» saka Norberts Erts, CakeHR līdzīpašnieks. Atsevišķos lielajos uzņēmumos Latvijā ir normāli strādāt no mājām, pat vēl vairāk – darbinieks pats izvēlas laiku, kad un no kurienes strādāt. Darbinieks var būt uzņēmuma liekākais aktīvs, ja tam ļaus tādam būt, un tehnoloģijas šajā ziņā var palīdzēt. Viņš zina teikt, ka personālvadības tehnoloģiju jaunuzņēmumi šogad jau paspējuši piesaistīt rekordaugstus investīciju apjomus – šī gada pirmajā ceturksnī 33 darījumos tika piesaistīti 642 miljoni ASV dolāru.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju