Vērtējot Latvijas iespējas attīstīties, bieži tiek minēta produktivitātes jeb darba ražīguma celšana kā viena no galvenajām iespējām, kā pelnīt vairāk, saražot vairāk un arī atrisināt darbaspēka deficītu.
Tai tiek piedēvētas gluži vai fejas brīnumnūjiņas spējas, kas varētu sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.
Ir pārlieku liels optimisms domāt, ka Latvijas tautsaimniecība var strauji augt, ieviešot tikai produktivitātes pasākumus. Ir nozares, kurās dzīšanās pēc darba ražīguma neiet kopsolī ar jomas pirktspēju Latvijā, kas joprojām ir zemāka nekā citviet Eiropā vai Skandināvijā. Te kā ilustratīvu piemēru varētu minēt sabiedriskā transporta vadītājus, kuri nobrauc likumā pieļaujamās darba stundas un aizved tik pasažieru, cik stāv pieturā. Domāju, ka Helsinkos autobusa šoferis ir tikpat ražīgs kā Rīgā vai Liepājā, bet, vēloties nozarē ieviest produktivitātes pasākumus, varētu nonākt pie optimizācijas, kas pārvadātāja statistikas datus noteikti uzlabotu. Ir vēl citas jomas, kur darba ražīguma celšana nozīmē optimizāciju, kas savukārt samazina pakalpojuma kvalitāti vai arī sašaurina pakalpojuma klāstu. Jāsecina, ka darba ražīguma trūkumu nevar attiecināt uz visiem segmentiem.
Ir arī citi grāvji, kur var nonākt ar pārprastu darba ražīguma celšanu. Piemēram, atsakoties no darbiem, kuri nenes lielu peļņu, vai arī pagarinot darbinieka darba dienu. Tas viss Latvijā ir piedzīvots.
Ir jomas, kurās darba ražīgumu var pacelt ar tehniku, piemēram, mežizstrāde, kur jaudīga apstrādes tehnika izdara darbu, kuru iepriekš veica vesela brigāde. Ekonomikas ministrijas dati liecina, ka kokapstrāde ir viena no nozarēm, kura jau tagad uzrāda 70 % produktivitāti, vērtējot Latviju Eiropas Savienības 28 valstu vidū. Nākamās ražīgākās Latvijas nozares ir lauksaimniecība un mežsaimniecība ar 64 % produktivitāti attiecībā pret ES valstīm. Izpētīts, ka tirdzniecība Latvijā ir pietuvojusies 50 % robežai, bet būvniecības produktivitāte ir 45%. Latvijā daudz tiek runāts par informācijas tehnoloģiju augsto līmeni un arī speciālistu nepietiekamību jomā, taču informācijas komunikāciju tehnoloģijas jomas produktivitāte ir vien 40 %. Tas varētu būt saistīts ar to, ka nozares speciālisti veic tikai kādu starpposma darba daļu, kuru kā galaproduktu pārdot citas valsts kompānija. Tā arī ir Latvijas lielākā problēma – naudas akumulēšana gala produktā, kas netiek radīts Latvijā.
Pētot Latvijas tautsaimniecības nozaru produktivitāti, varētu teikt – maza ekonomika, maza produktivitāte. Tomēr nevajadzētu novērtēt situāciju pārāk dramatiski. Daudzās jomās darba efektivitāte ir nesaistīta ar algas atdevi. Tā ir saistīta ar naudas masas apjomu ekonomikā, kuras mums ir mazāk nekā turīgajās Rietumeiropas valstīs.
