Informācija ir viens no vērtīgākajiem resursiem līdzās tādiem cilvēkam vitāli nepieciešamiem resursiem kā, piemēram, ūdens. Rūpīgi vākta, gadiem krāta, slepena, aizsargājama — informācija daudzām nozarēm ir lielākā vērtība. Dati nereti ir tie, kas nodrošina uzņēmējdarbības esamību, piemēram, sociālo tīklu nodrošinātājiem, ražošanas uzņēmumiem un citiem. Tāpēc loģiska ir vajadzība šo pamatlīdzekli attiecīgi sargāt. Ja naudu glabā bankā, par kuru ir pārliecība, ka tā ir droša, tad informāciju glabā datu centrā, kurš ir drošs. Kā, neesot inženierim, zināt, kurš ir drošs un kurš ne? Turpinot vienkāršotu līdzību, — bankām ir neatkarīgi kredītreitingi, datu centriem ir neatkarīgi izdoti sertifikāti.

Pasaulē ir ne mazums organizāciju, kas sertificē datu centrus. Piemēram, Amerikas Sertificēto auditoru institūts (American Institute of Certified Public Accountants — (AICPA)), kas izsniedz SAS70 sertifikātus. Vēl pastāv DCA Datu centru sertifikācija. Ja agrāk akreditāciju varēja atļauties tikai lielbudžeta datu centri, tad tagad programmas DCA Datu centru sertifikācija mērķis ir nodrošināt pieejamu un neatkarīgi auditētu sertifikācijas programmu, kurā ir apkopotas daudzas esošās pamatnostādnes un standarti. Telekomunikāciju nozares apvienības standarts TIA942 ir atzīts par nozīmīgu instrumentu datu centru projektēšanā un investīciju vērtības palielināšanā, un pēc būtības tā ir neatkarīgi auditēta sertifikācijas programma.

Šā gada 25. maijā visā Eiropas Savienībā (ES), arī Latvijā, stāsies spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula. Turpmāk – par Latvijas gatavību regulas ieviešanai, tās ietekmi uz uzņēmējdarbību un to, kā uzņēmumiem sagatavoties 25. maijam.

Cik gatava Latvija ir regulas ieviešanai no likumdošanas viedokļa?

Aigars Klaucāns, Datu valsts inspekcijas (DVI) Eiropas Savienības un starptautiskās sadarbības nodaļas juriskonsults: Šobrīd aktīvi izstrādājam nacionālo normatīvo aktu, to dara Tieslietu ministrija, kas nodarbojas ar politikas veidošanu datu aizsardzības jomā. Saeimā jau ir nonācis likumprojekts – Personas datu apstrādes likums, kas aizstās šobrīd spēkā esošo Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Arī DVI, manuprāt, ir pietiekami gatava jaunajai situācijai, arī tādēļ, ka attiecībā uz tiesiskajiem pamatprincipiem nav nekādu būtisku izmaiņu, tie paliek būtībā nemainīgi. Protams, ir arī izaicinājumi, ietekmes novērtējums, rīcības kodekss, sertifikācija, ar to visu vēl notiek darbs, tomēr mēs nešaubāmies, ka 25. maijā DVI būs gatava. Ievērojot Personas datu apstrādes likumprojekta anotācijā norādīto informāciju, iespējams, 2019. gadā par 15 amata vietām tiks palielināts DVI darbinieku skaits.

Kopš Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanas uzsākšanas jau ir pagājis krietns laika sprīdis, un vairums uzņēmumu šobrīd ir vairāk vai mazāk pārkārtojuši personas datu apstrādi atbilstoši jaunajām prasībām. Tomēr regulas prasību ieviešanas pasākumi vēl nav galā.

Nacionālais regulējums

Pagājušā gada nogalē Datu valsts inspekcija pieņēma personas datu apstrādes darbību veidu sarakstu, attiecībā uz kuriem Latvijā jāveic novērtējums par ietekmi uz datu aizsardzību (ietekmes novērtējums jeb NIDA). Šāda saraksta pieņemšanu katras dalībvalsts līmenī paredz Vispārīgās datu aizsardzības regula. Eiropas Savienības dalībvalstu personas datu uzraudzības iestādes ir bijušas visai aktīvas, kopumā sākotnēji piedāvājot vairāk nekā 260 personas datu apstrādes veidus, kuru gadījumā būtu jāveic ietekmes novērtējums.

Datu valsts inspekcijas apstiprinātājā sarakstā ietverti 13 dažādi apstrādes darbību veidi, kuru gadījumā datu pārziņiem, kas darbojas Latvijā, ir pienākums veikt ietekmes novērtējumu. Datu valsts inspekcijas sarakstā ir norādīti arī 9 personas datu apstrādes risku paaugstinoši kritēriji, kas jāņem vērā, lemjot par to, vai jāveic ietekmes novērtējums. Atsevišķos Datu valsts inspekcijas sarakstā norādītajos gadījumos ietekmes novērtējums ir jāveic tikai tad, ja sarakstā minētā personas datu apstrāde notiek vienlaikus pastāvot kādam no sarakstā norādītajiem risku paaugstinošajiem kritērijiem. Ilustrācijai var minēt, ka datu subjektu «sistemātiska uzraudzība» ir viens no risku paaugstinošajiem kritērijiem. Tas var ietvert visdažādākās situācijas. Sistemātiska uzraudzība var būt gan tīmeklī iegūtu personas datu apstrāde, gan publiski pieejamas zonas nepārtraukta video novērošana, no kuras grūti vai neiespējami izvairīties, piemēram, ja bez nonākšanas kameras redzes lokā nav iespējams iekļūt kādā publiski pieejamā ēkā.

Jau tuvā nākotnē cilvēki lietos internetu vairāk no telefoniem un planšetēm nekā no datoriem. Tādēļ visiem uzņēmumiem būs jānodrošina adaptīvā vai responsīvā versija savai mājaslapai vai internetveikalam. Šajā rakstā apskatīsim, kas būtisks jāņem vērā, uzrunājot mobilā interneta auditoriju, ar ko atšķiras adaptīvā un responsīvā mājaslapas versija un kura piemērotāka katrā gadījumā. Raksts paredzēts biznesa, nevis IT auditorijai – uzņēmumu vadītājiem, mārketinga, pārdošanas un komunikācijas vadītājiem.

Lai arī lēnāk, prognozes ir piepildījušās

Pirms dažiem gadiem mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas prognozēja adaptīvās vai responsīvās mājaslapas drīzu neizbēgamu nepieciešamību. Jāatzīst, ka mobilā interneta attīstība Latvijā notika lēnāk, nekā mēs prognozējām, tomēr šogad – 2014. gadā – sasniegts būtisks pagrieziena punkts.

Interneta lietotāji Latvijā 2014. gada vasarā

(Datu avots: Gemius; vizualizācija: Efumo)

2014. gadā mobilā interneta (viedtelefoni un planšetes) lietotāju skaits sasniedzis gandrīz pusi Latvijas interneta lietotāju auditorijas (1. grafiks), un var prognozēt, ka 2015.–2016. gadā mobilā interneta lietotāju īpatsvars pārsniegs datoru interneta lietotāju īpatsvaru.

Vērtējot, kuru nozaru uzņēmumi visbiežāk ierindojas starp parādniekiem, līderos izvirzījušās mazumtirdzniecība, vairumtirdzniecība, ēdināšana un būvniecība, liecina SIA «Lursoft» veiktais pētījums.

«Lursoft» pētījums arī apgāž pieņēmumu, ka visbiežāk maksājumu disciplīnas problēmas ir jauniem uzņēmumiem, kuri vēl nav nostabilizējuši savu darbību un korekti izplānojuši savu finanšu plūsmu.

Apkopotie dati atklāj, ka visbiežāk norēķinu savlaicīgu apmaksu kavē uzņēmumi, kuri sasnieguši deviņu gadu vecumu, savukārt vecumā līdz trīs gadiem ir 8,77% no visiem parādniekiem un tiem reģistrēti 9,44% no visiem kavēto maksājumu datu bāzē fiksētajiem parādiem. Tas visticamāk izskaidrojams ar faktu, ka sadarbības partneri ar jaunreģistrētajiem uzņēmumiem biežāk izvēlas sadarboties, par piegādātajām precēm un pakalpojumiem lūdzot norēķināties ar priekšapmaksu, norāda «Lursoft».

Pirms diviem gadiem Latvijā bija tikai 150 fiziskās personas, kuru doto komercķīlu apjoms katrai no šīm personām pārsniedza 2 miljonus latu, pirms gada – 220, bet pagājušā gada beigās tādu bija jau 314. Turklāt, kā rāda jaunais Latvijas 450 lielāko ieķīlātāju saraksts, vēl nospiedošākā pārsvarā ir tieši nekustamo īpašumu projektu attīstītāju dotās ķīlas – pirmajā piecdesmitniekā tādu ir 39.

Jauni rekordi

Uz pirkstiem skaitāmi tie uzņēmēji, kuri gada laikā no lielāko ķīlu devēju saraksta izkrituši nevis tāpēc, ka parādījušies vēl milzīgāka apjoma komercķīlu devēji, bet gan tāpēc, ka viņu pašu doto komercķīlu summas būtiski samazinājušās.

No pagājušā gada pirmā piecdesmitnieka tādi ir tikai daži komercķīlu devēji: biroju ēkas Duntes nami projekta realizētāji Gints Gžibovskis, Beslans Krūmiņš un Alberts Ribko (27. vieta iepriekšējā sarakstā, komercķīlas apjoms – 8,54 miljoni latu), tirdzniecības centra Sky&More būvētājs Aivars Rubenis (31., 7,98 miljoni latu) un vairāku nekustamo īpašumu attīstītājs Sergejs Degiļs (45., 5,94 miljoni latu).

Palielinoties attālinātā darba popularitātei un pieaugot e-komercijas lomai, uzņēmumiem arvien aktuālāka ir IT sistēmu un datu novietošana datu centros pie IT ārpakalpojumu sniedzējiem un/vai “mākoņos’’. Arī tehnoloģiju un izklaides uzņēmumam Tet ir seši datu centru un mākoņpakalpojumu platforma TetCloud.

Datu centru pakalpojumu veidi un to īpašības

Uzņēmumiem pie lielāka datu apjoma vai tiem, kuri strādā IT jomā, ir nepieciešams serveris, kurā tiek glabāti dati. Ja agrāk populārākais veids bija to uzturēt pašiem, tad šobrīd arvien biežāk tiek izmantotas vēl divas opcijas datu glabāšanai - attālināti datu centri un to ievietošana virtuālajā serverī jeb ‘’mākonī’’. Kādas ir šo trīs opciju īpašības un atšķirības?

● Datu glabāšana uzņēmumā. Lai arī agrāk praktiski vienīgā opcija, tad šobrīd tā uzskatāma par dārgu un laikietilpīgu no apkopes viedokļa. Pārsvarā to izvēlēsies tikai trijos gadījumos - 1. ja nav daudz datu un neparedzētas situācijas neietekmēs uzņēmuma darbības procesu (piemēram, mājaslapa ir uzņēmuma vizītkarte, nevis piedāvā e-komerciju). 2. ja uzņēmums nevar izvest datus ārpus tā telpām juridisku ierobežojumu vai datu specifikas dēļ (piemēram, medicīnas iestādes vai valsts struktūras). 3. citu iemeslu dēļ kā bailes no pārmērīgām izmaksām, neuzticēšanās vai nezināšana par ārpakalpojumu, liek uzņēmumiem atteikties no datu glabāšanas pie trešās puses.

Latvijā ir daudz nelielu datu centru, kas liecina par uzņēmumu un iestāžu «viensētas» principu, un pāris lielu spēlētāju, kuri aktīvi kāpina eksportu; klupšanas akmeņi – energoefektivitāte un valsts likumdošana, raksta Dienas bizness.

Lai arī datu centru būvniecība Latvijā ir sākusies pirms pāris gadu desmitiem un šī sfēra attīstās arvien straujāk, pieaugot datu centru skaitam, tomēr joprojām nav izstrādātas valsts vadlīnijas datu centru infrastruktūras attīstībai Latvijā. To apliecina FIMA un Rīgas Tehniskās universitātes veiktais datu centru pētījums, kurā informācija apkopota no 63 datu centriem. Piemēram, nav izstrādātas speciālas prasības vai noteikumi par datu centru infrastruktūras veidošanu valsts un pašvaldības iestādēs, izņemot dažus normatīvos regulējumus, kurus netieši var piemērot datu centriem. Nav arī nacionāla līmeņa politikas datu centru infrastruktūras veidošanā vai attiecīgo pakalpojumu nodrošināšanā. Latvijā nav arī datu par to, cik liels kopumā ir datu centru bizness, lai gan nozares uzņēmēji norāda uz ieņēmumu pieaugumu. DB jau vairākkārt ir rakstījis, ka tieši datu centri ir joma, kurā kāpināt Latvijas IT pakalpojumu eksportu. Latvijas datu centru priekšrocības eksporta tirgos ir spēja runāt klientiem saprotamā valodā, sniegtais serviss, kā arī Eiropas Savienības valsts statuss, pakalpojuma cena un spēja risināt problēmjautājumus.

Latvijas vasaras nav visparedzamākās un vienmēr vispiemīlīgākās no laika apstākļu viedokļa, bet, kad runa ir par datu centru dzesēšanu, tad mūsu vēsais klimats ir gana pateicīgs. Ārējās vides temperatūras izmantošana jeb air-to-air free cooling ir tikai viens no datu centru dzesēšanas veidiem, bet šobrīd tas ir viens no inovatīvākajiem risinājumiem un piedzīvo savu zvaigžņu stundu gan Eiropā, gan Amerikā. Galvenā priekšrocība šim dzesēšanas veidam ir ārkārtīgi zemās lietošanas izmaksas, kas ļauj iegūt līdzekļu ekonomiju ilgtermiņā, turklāt šāds dzesēšanas veids ir viens no videi draudzīgākajiem.

Vispirms jau jāsaka, ka pastāv divas – un visai fundamentāli atšķirīgas – iespējas, kā šo metodi pielietot datu centru dzesēšanai. Viena no iespējām – ielaižot āra gaisu datu centra telpās, to dzesējot vai nedaudz uzsildot. Otrs variants – āra gaiss tiek laists caur siltummaini, kurā temperatūra tiek nodota no āra gaisa uz datu centra gaisu. Āra gaiss netiek novadīts uz datu centra telpu, bet tiek padots uz āru. No tā arī izriet nosaukums air-to-air free cooling, jo pārsvarā dzesēšanas procesā tiek izmantots tikai aukstais āra gaiss, kas ir par brīvu, kā zināms.

Pirmais air-to-air dzesēšanas veids šobrīd piedzīvo savu popularitātes vilni Eiropā un Amerikā, taču tā izmantošanai ir zināmi ierobežojumi. Viens no ierobežojumiem ir mitrums. Ir vietas, kur vidējais mitruma līmenis gadā ir ļoti augsts. Un nemaz nav tālu jāmeklē. Paveramies pa logu. Kas tad tur notiek? Slapjš sniegs, lietus, mitrums. Tādi apstākļi kā pie mums, Baltijas valstīs vai Skandināvijā, diktē savus noteikumus un saka – nē, mums neder air-to-air metode, kur datu centra telpās gaisu ielaiž no āra. Šādos klimatiskos apstākļos šis risinājums nav izmantojams.

Saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulu tajā noteiktās personas datu aizsardzības prasības ir tehnoloģiski neitrālas. Līdz ar to Regula vispārīgi nedz aizliedz, nedz atļauj blokķēžu tehnoloģijas izmantošanu, tāpat kā regula nedz atļauj, nedz aizliedz, piemēram, sociālo tīklu, mobilo aplikāciju, videonovērošanas sistēmu izmantošanu.

Viens no iemesliem kādēļ tika izstrādāta un pieņemta šī Vispārīgās datu aizsardzības regula, bija fakts, ka līdz regulai pastāvošais datu aizsardzības regulējums nebija atbilstošs un piemērots straujajai tehnoloģiju attīstībai un globalizācijai. Līdz ar to bija nepieciešams jauns regulējums, kurš ļautu gan izmatot jaunās tehnoloģiskās iespējas, gan to ietvaros nodrošināt datu aizsardzības prasības. Praktiski vērtējot, vai un kā nodrošināt blokķēžu atbilstību regulai, jāsecina, ka pastāv vairāki izaicinājumi un vienmēr ir jāapsver vismaz šādi ar privātuma aizsardzību un regulas ievērošanu saistītie aspekti:

Vai notiks personas datu apstrāde?

Datu valsts inspekcija (DVI) pērn saņēmusi 362 iedzīvotāju sūdzības par iespējamajiem personas datu aizsardzības pārkāpumiem (2012.gadā – 296), informē DVI.

Palielinājies citu ES dalībvalstu iedzīvotāju sūdzību skaits par personas datu apstrādi, ko veic Latvijā komercdarbību veicošs pārzinis, tādēļ ar katru gadu palielinās to izskatīto lietu skaits, kad nepieciešama sadarbība ar citām ES datu aizsardzības uzraudzības institūcijām pārbaužu lietu ietvaros.

2013.gadā veiktas 677 pārbaudes (2012.gadā tika veiktas 496 pārbaudes).

Pārbaudot sūdzībās ietverto informāciju un veicot pārbaudes, personas datu apstrādes pārkāpumi tika konstatēti un administratīvie sodi tika piemēroti 36 gadījumos – 22 naudas sodi (kopumā par 20,9 tūkstošiem latu 2012.gadā un 18,9 tūkstoši latu pērn) un 14 brīdinājumi. Lielākais piemērotais sods bija 3000 lati, kas piemērots trim dažādiem pārziņiem (atbildīgajiem par personas datu apstrādi) par konstatētajiem Fizisko personu datu aizsardzības likuma pārkāpumiem.

Pircējs, piegādātājs – kvalitatīva informācija – kvalitatīvs risinājums.

Aizvien vairāk gan pasaules, gan Latvijas tirgū izskan vārds „Publiskais iepirkums”. Tā ir iepirkuma procedūra, kurā valsts sektors iepērk produktus vai pakalpojumus no privātajiem uzņēmumiem.

Publiskos iepirkumus nacionālajā līmenī reglamentē divi tiesību akti – Publisko iepirkumu likums un likums „Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām”. Latvijā iepirkumus, kuru līgumcena pārsniedz 10000 LVL bez PVN, publicē Iepirkumu Uzraudzības Birojs, savukārt iepirkumu publicēšana, kuru līgumcena ir zem 10 000 latu, ir katras valsts vai pašvaldības iestādes atbildība.

Mercell pasaulē

Jaunā Eiropas Savienības regula par fizisku personu datu aizsardzību nesīs uzņēmumiem un organizācijām vairākus nopietnus izaicinājumus, kurus nevar atrisināt pēdējā brīdī

Nākamais pavasaris daudzu uzņēmumu vadītājiem jūsmošanas par dabas mošanos un siltāku laiku vietā solās atnest negulētas naktis un pārdzīvojumus. Jaunā Eiropas Komisijas regula par fizisko personu datu aizsardzību paredz rūpīgāk uzmanīt uzņēmumu rīcībā esošos datus, un, lai izpildītu tās prasības, jāsāk gatavoties jau tagad.

Jaunā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu glabāšanu, apstrādi un šādu datu brīvu apriti stājas spēkā 2018. gada 25. maijā. Tas būs jāievēro kā visiem komersantiem, tā valsts un pašvaldību iestādēm. Jaunais datu regulējums ir loģisks solis vienota Eiropas digitālā tirgus izveidē, kam pamatā ir droša datu apstrāde un vienots regulējums visā ES.

Tuvojoties svētku sezonai, arvien biežāk nākas saskarties ar personas datu apstrādes jautājumiem. Saņemot ielūgumus uz publiskiem vai ne tik publiskiem pasākumiem, tajos ne reti tiek norādīts: «Pasākuma norise tiks fotografēta un filmēta. Ar savu ierašanos pasākumā, Jūs sniedzat piekrišanu savu personas datu apstrādei.» Šāda vai līdzīgi pasniegta informācija ir kļuvusi par ielūgumu ierastu sastāvdaļu. Tomēr, vai tas ir vienīgais šāda veida datu apstrādes tiesiskais pamats un vai pasākuma rīkotāji apzinās visas no tā izrietošās sekas?

Viens no bieži sastopamiem Vispārējās datu aizsardzības regulas nepareizas piemērošanas piemēriem ir pārlieku bieža personas datu apstrādes balstīšana uz personas «piekrišanas» pamata, kas liecina, ka izpratne par regulu joprojām ir nepietiekoša un tās prasību interpretācija nereti pārspīlēta.

Personas piekrišana fotografēšanai vai filmēšanai publiskos pasākumos bieži ir neveiksmīgi izvēlēts vai pat nepareizi norādīts datu apstrādes pamats. Pirmkārt, jau tādēļ, ka pastāv šaubas, vai tā tiks uzskatīta par brīvi dotu piekrišanu, jo vienīgais veids, kā paust savu nepiekrišanu ir uz pasākumu neierasties. Piekrišanas došana nozīmē arī reālu iespēju to liegt, nenostādot sevi nelabvēlīgā situācijā. Turklāt piekrišanu datu apstrādei jābūt iespējams tikpat viegli atsaukt kā to dot. Parasti gan pasākuma organizētāji šīs apmeklētāju tiesības uzaicinājumā nenorāda, kas jau pats par sevi ir datu regulas prasību pārkāpums.

Lai gan sods par jaunās regulas neievērošu fiziskām personām nedraud, tomēr katra spēkos ir rīkoties, lai pasargātu savus personas datus un kontrolētu, kam tie tiek nodoti, stāsta zvērinātu advokātu biroja Sorainen advokāts un partneris Agris Repšs.

Trešdien, 28.martā, Saeimas Juridiskā komisija 1. lasījumam virzīja Personas datu apstrādes likuma projektu, kas precizēs jaunās Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) piemērošanu Latvijā. To ir vērts zināt, kā uzņēmējiem, tā iedzīvotājiem.

«Mēs ikdienā nepievēršam uzmanību, ka mums prasa nodot personas datus, kad aizpildām pieteikumus mobilā telefona lietotnēm, sociālo tīklu profiliem vai kādu pakalpojumu saņemšanai. Taču faktiski uzņēmumi bieži vāc un apstrādā personas datus dažādām vajadzībām, piemēram, tos izmanto, lai piedāvātu labāku pakalpojumu, veidotu efektīvākas mārketinga kampaņas, kā arī ir gadījumi, kad, pārdodot datus, tiek gūti papildu ienākumi. Tāpēc mūsu datu aizsardzība visupirms, ir mūsu pašu rokās» skaidro Repšs.

2018. gada 25. maiju kā zīmīgu datumu noteikti atceras teju ikviens, jo tajā spēkā stājās Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR). Šo dienu gaidījām ar bažām par nezināmo un virkni neskaidru jautājumu. Spriedzi par gaidāmo palielināja runas par sodiem, ja tiks konstatēti regulas pārkāpumi, – līdz pat 4 % no uzņēmuma gada apgrozījuma nudien nav maz.

Šis gatavošanās posms pārvērtās par bažu un neizpratnes pārpildītu laiku, kurā uzņēmēji steidza veikt preventīvus sagatavošanās darbus – gan vajadzīgus, gan arī nevajadzīgus, lai 26. maijs nepienāktu ar nepatīkamiem pārsteigumiem. Tomēr 26. maija rītā varējām uzelpot un turpināt šķetināt VDAR jautājumus, ko darām arī trīs mēnešus pēc regulas spēkā stāšanās. Šajā procesā mans ieteikums būtu saskatīt lielo VDAR ieguvumu – beidzot ir vērā ņemams iemesls aktualizēt uzņēmuma datubāzes, atbrīvojoties no datiem zem “gan jau noderēs” klasifikācijas un atstājot datus ar racionālu un tiesisku to nepieciešamības pamatojumu.

Mīti par VDAR un pārsteidzīgi lēmumiNedēļa līdz liktenīgajam 25. maija datumam vairumam, visticamāk, atmiņā palikusi kā laiks, kurā e-pastā ik dienas ienāca pa kādai ziņai no komersantiem ar lūgumu apstiprināt, vai ir vēlēšanās arī turpmāk saņemt klientam saistošu informāciju no konkrētā uzņēmuma. Iedziļinoties VDAR prasībās, gan kļuva skaidrs, ka šī aktivitāte lielā daļā gadījumu bija lieka un dažos gadījumos to pat varētu klasificēt kā regulas pārkāpumu. Vienkāršs piemērs - ja konkrētais klients iepriekš nebija devis savu piekrišanu jaunumu saņemšanai, tad komersantam nebija arī tiesiska pamata viņu uzrunāt ar jautājumu par piekrišanu vai atteikšanos jaunumu saņemšanai.Vēl viens plaši izplatīts mīts, kas ne vienam vien uzņēmējam rezultējies ar pārsteidzīgiem lēmumiem, - uzskats, ka ir nelikumīgi uzglabāt nestrukturētus datus. Daudziem uzņēmumiem tas rezultējās ar drudžainiem mēģinājumiem šos datus steigā sakārtot, kaut kā sastrukturēt, kāds arī pieņēma lēmumu visus šos datus labāk neatgriezeniski izdzēst.

Uzņēmumiem, valsts iestādēm un institūcijām ir svarīgi nodrošināt nemainīgi noturīgu darbību pret kiberdraudiem un uzbrukumiem - mazinot kritiskās infrastruktūras kiberdrošības radītos riskus un rūpējoties par kritisko datu privātumu.

Dati ir vērtība, kas var dot jaunas iespējas un arī riskus

Dati, jaunā globālās ekonomikas valūta, lielākajai daļai uzņēmumu ir kļuvuši par visvērtīgāko aktīvu. Pieaugošā iespēja gūt peļņu no datu ieguves, mudina uzņēmumus meklēt un radīt arvien jaunus veidus, kā šīs iespējas izmantot savā labā. Tas ir veicinājis ievērojamu kopējo datu pieaugumu. Iespējas gūt labumu no šiem datiem un palielināt biznesa vērtību ir šķietami bezgalīgas.

Diemžēl, dati ir kļuvuši arī par mērķi. Plaši ieviestās e-komercijas sistēmas, attālinātā darba apjoma pieaugums un kopējā cilvēku ikdienas dzīves digitalizācija, nodrošina vislielāko IT uzbrukumu mērķauditoriju vēsturē. Regulāri tiek veikti noziedzīgi nodarījumi uzņēmumiem ar mērķi gūt finansiālu labumu, vai tiem radīt citādus zaudējumus.

No labas idejas ienākšanas prātā līdz tās sačakarēšanai nav tāls ceļš ejams – to ir pierādījis Latvijas likumdevējs, sākot ar šā gada 1. aprīli, realizēdams Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu bāzi, kurā publiski būs redzami visi nodokļu parādnieki, kuru savlaicīgi nenomaksātā nodokļu summa būs lielāka par 100 latiem.

Protams, var diskutēt, kāpēc noteiktā summa ir 100, nevis 200 vai 300 lati, bet tas nav galvenais. Pamatdoma ir laba – piemēram, vienojoties par sadarbību ar potenciālo darījumu partneri, uzņēmējam teorētiski tiks dota iespēja VID datu bāzē pārliecināties, vai pretī nesēž nodokļu nemaksātājs. Tāpat, piedaloties valsts vai pašvaldību iepirkumos, uzņēmējam vairs nevajadzētu skraidīt apkārt ar izziņām par samaksātajiem nodokļiem, jo pilnīgi pietiktu, ja attiecīgā iepirkuma slidinātājs palūkotos VID datu bāzē un pārliecinātos, ka attiecīgajam pretendentam parādu pret valsti nav. Lai gan datu bāze jau pēc dažām dienām sāks savu darbu, no visa pārējā tāds čiks vien iznāks.

Pēdējā laikā Latvijā arvien aktuālāks kļūst personas datu aizsardzības jautājums. Šajā sakarā jāmin gan spēkā stājušies grozījumi Fizisko personas datu aizsardzības likumā, gan arī tā sauktais pasu skandāls, kas ir bijis skaļākais no piemēriem paviršai attieksmei pret personas datu aizsardzības un kontroles jautājumiem. Tāpat arvien lielāka vērība šim jautājumam ir jāpievērš izglītības iestādēm, lai izpildītu valsts noteiktās personas datu aizsardzības normas.

Personas datu aizsardzības tiesiskais pamatojums izriet no Latvijai saistošās datu aizsardzības direktīvas. Fizisko personu datu aizsardzības likums Latvijā ir spēkā kopš 2002. gada.

Vislielākās kļūdas Latvijā attiecībā uz personas datu aizsardzību un personas datu drošību ir tajā apstāklī, ka uzņēmumi un valsts institūcijas bieži uzskata to par formāla rakstura jautājumu - sākot ar nelielām bankām līdz pat lielām valsts iestādēm. Lielākoties, lai formāli izpildītu prasības, tiek ieviesta universāli pārņemama personas datu aizsardzības politika, nepiemērojot to konkrētajai iestādei vai uzņēmumam. Otra kļūda ir tā, ka organizācijas šo pienākumu uzskata tikai par informācijas tehnoloģiju rakstura jautājumu. Līdz ar to jāsecina, ka vadība nepiešķir tam pietiekami augstu prioritāti. Tomēr šī problēma ir jāskata vadības līmenī, nosakot, kā šāda personas datu aizsardzības politika tiks ieviesta un kā uzturēta kontrole. Līdzīgu iemeslu dēļ (nesakārtota personas datu informācijas glabāšana un aprite), iespējams, notika arī plašu rezonansi guvušais pasu skandāls.

Digitālās ekonomikas attīstības centrs (DEAC) sācis jauna ilgtspējīga 10 MW datu centra būvniecību Rīgā, iegādājies zemi papildu datu centru būvniecībai Lietuvā, kā arī turpina nostiprināt savas pozīcijas ne tikai Baltijā, bet arī Ziemeļeiropā. Skaitļošanas jaudu eksports tuvākajos gados varētu kļūt par straujāk augošo nozari.

Par šodienas vajadzībām un rītdienas iespējām Dienas Bizness iztaujāja DEAC un Data Logistics Center (DLC) valdes priekšsēdētāju Andri Gailīti.

Fragments no intervijas

Kas DEAC ir šodien? Vai darba specifika ir tā pati, kas bija pirms 24 gadiem?

Kopumā, protams, uzņēmuma iespējas ir gājušas vairumā, tomēr pati uzņēmuma darbības būtība gan nav mainījusies. Tā būtība visiem datu centriem vai hostinga biznesam ir viena – tā ir centralizēta datu uzturēšana, apstrāde un IT pakalpojumu sniegšana klientiem. Datu centrs ir kā saule, ap kuru viss griežas datu pasaulē. Runājot līdzībās, datu centru ir daudz, gluži kā zvaigznes tie ir visapkārt, un stari ir kā komunikāciju līnijas, kas visus savieno.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) īsteno vairāk nekā 15 miljonus eiro vērtu projektu, kura rezultātā Latvijas akadēmiķiem un zinātniekiem tiks izveidots «nākamās paaudzes datu pārraides tīkls zinātniskās darbības nodrošināšanai un informācijas sistēmas valsts zinātniskajās institūcijās un augstskolās uzlabošanai».

Projektu paredzēts pabeigt līdz šī gada beigām.

Projekts tiek īstenots sadarbībā ar projekta sadarbības partneriem – 48 zinātnisko institūtu reģistrā reģistrētām institūcijām – Latvijas zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, Db.lv skaidroja projekta vadītājs Vairis Lejiņš.

Rezultātā projektā tiks izveidota koplietošanas Akadēmiskā tīkla IT&T infrastruktūra, kā arī tiks modernizēta atsevišķu projekta partneru IT&T infrastruktūra, stāstīja V. Lejiņš.

Turpinot projekta īstenošanu, marta sākumā tika uzsākta iepirkuma procedūra Akadēmiskā datu pārraides tīkla izveidei, paredzot izveidot Akadēmiskā datu pārraides tīkla risinājumu, kas savienos Akadēmiskā datu pārraides tīkla piekļuves punktus Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā, Jelgavā, Liepājā un Ventspilī. Tāpat plānots arī modernizēt projekta partneru CAMPUS datu pārraides infrastruktūru. Rezultātā tīkla lietotāji varēs piekļūt arī starptautiskajiem akadēmiskajiem tīkliem un interneta resursiem, Db.lv norādīja projekta vadītājs Vairis Lejiņš.

Latvijas uzņēmums Digitālās Ekonomikas Attīstības Centrs (DEAC) un Lietuvas Duomenų Logistikos Centras (DLC) šogad atzīmē 25 gadus datu centru biznesā un apvienojas kopīgā zīmolā Delska.

Ar šo stratēģisko apvienošanos uzņēmumiem Baltijā un pasaulē tiek piedāvāti pilna spektra pakalpojumi IT infrastruktūras paplašināšanai vairākās datu centru lokācijās un darbības nepārtrauktības nodrošināšanai, kā arī jaudīgs un uzticams datu pārraides tīkls.

Jau kopš 2020. gada DEAC un DLC ir daļa no Šveices Quaero European Infrastructure Fund II piederošā uzņēmuma Baltic Rezo. Abos uzņēmumos veiktās investīcijas ļāvušas īstenot vērienīgus attīstības plānus gan datu centru infrastruktūras paplašināšanā, gan energoefektivitātes celšanā. Publiskā zīmola maiņa paredz ciešāku sadarbību uzņēmumu starpā, taču abi uzņēmumi turpina darboties kā atsevišķas juridiskas personas.

Ar 2011. gadu Latvija plāno ieviest valsts oficiālo elektronisko publikāciju, piešķirot tai juridiski saistošu oficiālās publikācijas statusu. Turklāt visa valsts oficiālā informācija tiks publicēta vienotā interneta vietnē, kurā būs pieejami likumi, Ministru kabineta (MK) noteikumi, valsts sludinājumi u.c. iedzīvotājiem saistoša informācija. Valsts gādās arī par informācijas sistematizāciju. Šādu risinājumu piedāvā dokumenta projekts «Valsts oficiālo elektronisko publikāciju pieejamības veicināšanas koncepcija». Kāds ir sabiedrības ieguvums? Oficiālā e-publikācija būtiski uzlabo valsts informācijas pieejamības jautājumu un ar jauno tiesisko statusu garantē e-vidē sniegtās informācijas ticamību, drošumu un izmantošanas iespēju. Svarīgs faktors – vienuviet publicēta informācija ir lietotājam (sabiedrībai) ērts un draudzīgs valsts pakalpojums.

Koncepcijas gala variants sakņojas vairākus gadus ilgā diskusijā par oficiālās publikācijas formu, saturu un ceļu pie iedzīvotājiem. Paralēli diskutētais problēmjautājums – kas par ko maksā šobrīd un nākotnē. Lai rastu sabiedrības vajadzībām un valsts interesēm atbilstošāko risinājumu, dokumentā izvērtētas iespējamās alternatīvas. Tajā arī secināts: nav pieļaujami, ka valsts oficiālo informāciju iedzīvotājiem sniegtu par maksu, jo nedrīkst rasties situācija, ka cilvēkam ir pienākums zināt ārējos normatīvos aktus, bet to zināšana ir atkarīga no viņa materiālā stāvokļa (ja nav naudas, nevar īstenot savas tiesības, jo tās nezina). Visiem indivīdiem ir jānodrošina vienāda oficiālo publikāciju pieejamība neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, turklāt oficiālajai informācijai jābūt skaidrai un saprotamai ikvienam. Lai to nodrošinātu, konceptuāli jāatrisina jautājums par oficiālās e-publikācijas finansēšanas modeli. Koncepcijas projektā analizēti divi varbūtējie mehānismi: pārejas laikā saglabāts pašreizējais finansēšanas modelis, kad Latvijas Vēstneša maksas pakalpojumi sedz izmaksas arī par tiesību aktu publikācijām vai arī valsts budžets dotē tiesību aktu publicēšanu.

Datu regulas ieviešana ir nesusi līdzi nesaprātīgu paniku uzņēmumu vidū.

Attiecībā uz datu drošību, uzņēmumiem būtu jānodrošina bezkompromisa pieeja, jo, pat nevērtējot datu regulas prasības, katram uzņēmumam vajadzētu būt prioritātei nodrošināt drošu pakalpojumu sniegšanu un tādējādi - uzņēmuma ilgtspēju.

«Klienti kļūst arvien zinošāki par savām tiesībām, t.sk. attiecībā uz savu datu apstrādi, kā arī vairāk apzinās riskus un iespējamo kaitējumu, ko datu noplūde vai citāda veida apdraudējums var radīt to privātumam. Tādējādi būtiski datu apstrādes incidenti, var neatgriezeniski ietekmēt klientu uzticību. Un, klientiem veicot izvēli, kuram pakalpojumu sniedzējam uzticēt vienu no dārgākām lietām, kas tiem ir - savus vairāk vai mazāk sensitīvos datus, nozīmīgu lomu var spēlēt pārziņa jeb pakalpojumu sniedzēja uzticamība,» biznesa portālam db.lv stāsta Ivo Krievs, Eiropas personas datu aizsardzības speciālists (CIPP/E), Zvērināts advokāts, Latvijas Sertificēto personas datu aizsardzības speciālistu asociācijas dibinātājs un valdes loceklis, Biznesa augstskolas Turība lektors un absolvents.