Pēdējā laikā Latvijā arvien aktuālāks kļūst personas datu aizsardzības jautājums. Šajā sakarā jāmin gan spēkā stājušies grozījumi Fizisko personas datu aizsardzības likumā, gan arī tā sauktais pasu skandāls, kas ir bijis skaļākais no piemēriem paviršai attieksmei pret personas datu aizsardzības un kontroles jautājumiem. Tāpat arvien lielāka vērība šim jautājumam ir jāpievērš izglītības iestādēm, lai izpildītu valsts noteiktās personas datu aizsardzības normas.
Personas datu aizsardzības tiesiskais pamatojums izriet no Latvijai saistošās datu aizsardzības direktīvas. Fizisko personu datu aizsardzības likums Latvijā ir spēkā kopš 2002. gada.
Vislielākās kļūdas Latvijā attiecībā uz personas datu aizsardzību un personas datu drošību ir tajā apstāklī, ka uzņēmumi un valsts institūcijas bieži uzskata to par formāla rakstura jautājumu - sākot ar nelielām bankām līdz pat lielām valsts iestādēm. Lielākoties, lai formāli izpildītu prasības, tiek ieviesta universāli pārņemama personas datu aizsardzības politika, nepiemērojot to konkrētajai iestādei vai uzņēmumam. Otra kļūda ir tā, ka organizācijas šo pienākumu uzskata tikai par informācijas tehnoloģiju rakstura jautājumu. Līdz ar to jāsecina, ka vadība nepiešķir tam pietiekami augstu prioritāti. Tomēr šī problēma ir jāskata vadības līmenī, nosakot, kā šāda personas datu aizsardzības politika tiks ieviesta un kā uzturēta kontrole. Līdzīgu iemeslu dēļ (nesakārtota personas datu informācijas glabāšana un aprite), iespējams, notika arī plašu rezonansi guvušais pasu skandāls.
Dažkārt arī ārvalstīs pret šo jautājumu izturas nevērīgi – ja ir noticis datu noplūdes incidents, lieli līdzekļi tiek investēti tehnoloģiju pilnveidošanai, iepirktas dārgas iekārtas, jo tā tiek uzskatīta tikai par tehniska rakstura problēmu. Bieži vien netiek pārbaudīta pašu procesu drošība. Un pēc neilga laika līdzīgi notikumi atkārtojas. Uzmanība netiek pievērsta galvenajam – pārvaldības sistēmu sakārtošanai. Šīs ir tās sistēmiskās kļūdas, kas nozīmē, ka neviens īsti nezina, ka ir tāda drošības politika, nenotiek ne iekšējais, ne arī ārējais audits. Nav atrunāta procesu uzraudzības kārtība. Rezultātā, ja šāda kontrole nepastāv, ir iespēja, ka iestādes rīcībā esošā informācija var nonākt nepareizajās rokās. Tieši šāda veida trūkumu dēļ nesen notika konfidenciālu personas datu noplūde no Lielbritānijas Ieņēmumu dienesta, kura guva tik lielu rezonansi sabiedrībā, ka pats premjerministrs bija spiests atvainoties.
Citās Eiropas valstīs ir bijusi prakse, ka datu aizsardzības inspekcijas sākotnēji darbojas konsultatīvā jomā, savukārt pēc noteikta laika pievēršas ne tikai konsultatīvajām funkcijām, bet arī sodīšanas mehānismu izmantošanai. Liekas, ka Datu Valsts inspekcija (DVI) Latvijā arī ir izvēlējusies līdzīgu modeli, bet pagaidām, skatoties no malas, šķiet, ka sodīšanas gadījumu nav bijis daudz.
Prasības zemā aktualitāte arī vērtējama pēc tā, ka DVI akreditēto personas datu aizsardzības sistēmu ārējo auditoru skaits ir salīdzinoši neliels. Tas, ka šajā jomā iesaistīts maz cilvēku, nozīmē, ka uzņēmēji un valsts iestādes vēl aizvien šo pakalpojumu tik ļoti nepieprasa. Tomēr atsevišķos valsts iepirkuma konkursos sāk jau parādīties prasība pēc akreditēta personas datu aizsardzības ārēja auditora. Likums nosaka valsts iestādēm, kuras nodarbojas ar personas datu apstrādi, veikt personas datu aizsardzības auditu reizi divos gados.
Turklāt pašreiz šīs prasības izpilde ir aktuāla valsts izglītības iestādēm. Lai nodrošinātu likuma prasības izpildi un varētu veikt personas datu apstrādes pārreģistrāciju atbilstoši Fizisko personu datu apstrādes likuma 2007.gada 15.marta redakcijai, izglītības iestādēm tiek pieprasīts personas datu aizsardzības audits, kurš tām jāveic par saviem līdzekļiem. Tomēr skolām nav rentabli katrai to darīt atsevišķi. Lai šāds pakalpojums būtu izpildāms kvalitatīvi un rentabli, tam ir jābūt pasūtījumam vismaz pašvaldību līmenī vairākām skolām vienlaicīgi. Līdz ar to skolas ir nostādītas problēmas priekšā, jo tām par savu naudu ir jāpilda valsts uzlikts pienākums.
Jāatgādina, ka arī ārējo auditoru piesaistīšana, ja netiek izrādīta interese no pašas iestādes vadības puses, var izrādīties tikai formāls process. Auditori ir kompetenti sniegt rekomendācijas, lai sakārtotu iestāžu sistēmu. Viņi novērtē situāciju un iesaka labākās pārvaldības prakses veidus. Tomēr ārējie auditori saglabā neatkarību, un viņi nevar pieņemt lēmumus organizācijas vadības vietā par sniegto rekomendāciju ieviešanu. Līdz ar to auditori nevar būt atbildīgi par stāvokli organizācijas iekšienē, ja pie viņu izstrādāto rekomendāciju ieviešanas netiek strādāts, un tam netiek piešķirta pietiekoši augsta prioritāte.