Pēdējā laikā tiek plaši diskutēts jautājums par cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu Latvijā ar arvien jūtamāku ievirzi attaisnot tās izbeigšanu, atstājot šī jautājuma izlemšanu cukurfabriku īpašnieku ziņā.
Pirmkārt, ja paši cukuru neražosim, mums tas būs jāiepērk, vismaz par 25 – 30 miljoniem latu gadā, palielinot jau tā nenormālo importa pārsvaru pār eksportu. Kāpēc būtu jāieved tas, ko mēs paši varam saražot? Kāpēc būtu vajadzīgs kārtējais malēniskais risinājums. Latvijā cukuru ražo par trešdaļu mazāk nekā ir tā patēriņš un tas nekādi nedeformē cukura tirgu. Lai cukura ražošanu samazina valstis, kurās tā ir krietni lielāka par pašu vajadzībām, piemēram, Vācija, kas ražoja par 40% vairāk cukura, nekā vajadzīgs pašapgādei un tāpēc liekais cukurs bija jāeksportē maksājot par to eksporta subsīdijas. Kāpēc Latvijai par to būtu jācieš? Kāpēc mums jābūt peramajam zēnam par citu pārkāpumiem? Nesaprotami, kāpēc mūsu valsts vadītāji un atbildīgie darbinieki to nav pratuši izskaidrot ES vadītājiem. Bet varbūt, atsevišķu personu savtīgo interešu dēļ, kā tas pavīd dažās ziņās, to nav gribējuši. Varbūt vēl tagad var protestēt pret šo Latvijai netaisnīgo lēmumu un panākt nosacījumu mīkstināšanu.
Paradoksāli, ka Portugālē pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sāka audzēt cukurbietes un uzbūvēja cukurfabrikas, bet mums esošās būtu jālikvidē.
Arī mūsu kaimiņi lietuvieši nedomā pārtraukt cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu pie līdzīgiem ES nosacījumiem. Lietuvai cukura ražošanas kvota it 102 tūkstoši tonnu gadā, turpat divtik daudz kā Latvijai. Tā nodrošina iekšējo patēriņu un ļauj daļu cukura eksportēt, arī uz Latviju, kā tas redzams mūsu veikalos, sedzot daļu mūsu pašu nesaražotā cukura. Dzirdama žēlošanās, ka Latvijai ir maza cukura ražošanas kvota. Bet te nav vainīga ES. Bija zināms, ka iestājoties ES, kvotas būs atbilstošas sasniegtajam ražošanas līmenim. Diemžēl Aigaram Kalvītim esot Zemkopības ministram, likvidēja Jēkabpils cukurfabriku, izaudzētās cukurbietes lika ieart zemē par to maksājot kompensāciju. Līdz ar to zemē tika iearta nesaražotā cukura kvotas daļa un uzsākta cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas nozares likvidācija, kuru cer pabeigt tagad. Tā nerīkojās lietuvieši, kas cukura ražošanu šajā laikā palielināja. Arī tagad Kalvītis korespondentiem esot izteicies, ka Latvijā cukurbiešu audzēšanas nozare ir jāsaglabā, tomēr no valdības puses nekas netiek darīts, lai tā būtu.
Otrkārt, nav apsvērumu, ko liksim cukura ražošanas vietā, kādas varētu būt eksportpreces līdzvērtīgas importējamā cukura apjomam. Varbūt atkal tas būs darba spēks no Latvijas uz valstīm, kurās ražošanas nozares tiek attīstītas, nevis likvidētas. Mēs gaužamies, ka esam trūcīgākā valsts Eiropā. Kā mēs varam būt bagāti, ja pietiekami neražojam. Bagātākas ir tās valstis, kas vairāk ražo. Latvija pirms kara trīsdesmito gadu nogalē kļuva bagātāka tāpēc, ka attīstīja gan lauksaimniecisko, gan rūpniecisko ražošanu un tās preču eksports pārsniedza importu. Tagad mūsu valsts vadītāju rīcība daudzviet ir pretēja. Ražošana daudzās nozarēs ir samazinājusies, dažās pat izbeigta. Šajā sakarībā cukura ražošanas izbeigšana būtu kārtējais solis Latvijas nabadzības virzienā.
Cukurbietes ir kultūra, kas ļauj intensīvi izmantot zemi un no tās iegūt lielāko produkcijas daudzumu nosacītās vienībās, vienlaikus ceļot augsnes auglību un veicinot sekojošo laukaugu ražības palielināšanos. Aizstāt tās ar mazāk intensīvām kultūrām, piemēram, liniem vai mieža brāli kurināmā granulu ražošanai tautsaimnieciski nebūtu lietderīgi. Tiesa, agrāk linus audzēja arī Zemgalē, bet pirmskara gados no tiem atteicās, dodot priekšroku cukurbietēm un daudzgadīgiem zālājiem. Uzskatīja, ka tie ceļ lauku auglību, bet lini to noplicina. Nedaudz linus audzēja pašu saimniecību vajadzībām; grožiem, streņģēm auklām arī krekliem palagiem un galdautiem, īpaši kara laikā. Zemnieki atzina nepirkt to, ko var paši izaudzēt un saražot, ar to veicinot savu turību, un tādējādi ietaupītos līdzekļus izmantot saimniecības modernizācijai, bērnu skološanai.
Treškārt, kāda ir garantija, ka mēs stabili tiksim nodrošināti ar vajadzīgo cukura daudzumu par pieņemamu cenu. Tādas nav. Pašlaik it kā pasaulē cukuru ražo vairāk nekā ir tā patēriņš. Bet situācija var mainīties. Sakarā ar ne visai stabilo stāvokli naftas ieguvē, tās produktu piegādē, krājumu izsīkšan un cenu pieaugumā arvien vairāk izejvielu, kas bija cukura ražošanai, tiek izmantotas biodegvielu ieguvei. Var pienākt brīdis, ka šīm valstīm būs izdevīgāk cukura vietā ražot biodegvielu un mūsu vajadzības pēc cukura tiks ignorētas.
Žēl, ka mums ir pārāk īsa atmiņa. No līdzīgas cukura ražošanas racionalizācijas jau cietām pagājušā gadsimta nogalē. Līdzīgs norādījums par cukurbiešu audzēšanas izbeigšanu Latvijā, kā bijušajā Padomju Savienībā vistālāk ziemeļos esošajā teritorijā, bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogalē no kādreizējās PSRS Valsts plāna komitejas, pamatojoties uz argumentiem, ka Ukrainā izaudzēt cukurbietes ir vieglāk un lētāk, kā arī vienkāršāk iegūt cukuru, pārstrādājot Kubas jēlcukuru. Par laimi šī iecere pilnībā neizdevās, tomēr cukurbiešu sējplatības Latvijā samazināja uz pusi, atstājot cukurbiešu audzēšanu tikai dažās lielsaimniecībās. Pagāja gadi piecpadsmit. Ukrainā neraža, problēmas ar jēlcukura piegādi. Padomju Savienībā un arī Latvijā izveidojās ass cukura trūkums. Šādas nelabvēlīgas attieksmes dēļ Latvijā biešu cukura ražošanas līmenis bija nokrities līdz 16 tūkstoš tonnām gadā, bet atbildīgā par to vairs nebija. Cukuru izsniedza normēti uz taloniem. Kas gribēja vairāk, bija pašam jāizaudzē un jānodod cukurfabrikai bietes apmaiņā pret cukuru. Cukurbietes žigulīšos un moskvičos, sabērtas maisos, veda pat no Valkas un Alūksnes rajoniem. Tas toreiz vēl bija iespējams, jo cukurfabrikas nebija likvidētas vai pārkārtotas tikai jēlcukura pārstrādei. Nav izslēgta iespēja, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties. Bet kā būs tad, ja cukurfabriku vairs nebūs?
Ceturtkārt, ir jautājums par Latvijas neatkarību no ārvalstu piegādēm. Pašlaik meklē risinājumus par atkarības samazināšanu no ārvalstu piegādēm enerģētikas jomā, ieskaitot pat kārklu un apšu audzēšanu mūsu laukos kurinmā ieguvei. Turpretī neuztraucamies par nonākšanu citu valstu atkarībā cukura vajadzību nodrošināšanai, kā tas jau bija noticis vēl tikai desmit gadus atpakaļ. Tad, lai novērstu radušos cukura krīzi, tika pieņems Ministru kabineta lēmums par cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas krasu palielināšanu, lai Latvijas iedzīvotājus un pārtikas rūpniecību apgādātu ar pašražotu cukuru. Tika izstrādāta, pamatota un sekmīgi realizēta šīs nozares attīstības koncepcija. Biešu cukura ražošana strauji palielinājās, sasniedzot 66-68 tūkstoš tonnu līmeni, divkārtīgi pārsniedzot gan pirmskara gan pēckara biešu cukura ražošanas līmeni. Aprēķini rādīja, ka Latvijā iespējams to vēl palielināt līdz 100 tūkstoš tonnām gadā, pilnīgi nodrošinot Latviju ar pašražotu cukuru. Tā to ir izdarījuši lietuvieši. Diemžēl 2000. gadā līdz ar valdības lēmumu par kvotu ieviešanu cukura ražošanas attīstība tika apturēta, nesasniedzot iepriekš izvirzīto mērķi. Un tagad ir virzība cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu pilnīgi izbeigt, kas nozīmē ar vieglu roku pārsvītrot iepriekšējo gadu pūles un lielo līdzekļu ieguldījumu šīs nozares attīstībai. Ja desmit gadus atpakaļ, zemnieki tika aicināti veltīt maksimālās pūles cukurbiešu ražošanas palielināšanai, tad tagad tiek paziņots, ka tā nav vajadzīga. Vai valdībai nav jābūt politiski atbildīgai par to? Citādi iznāk kā teicienā: „Moris savu ir padarījis, moris var iet”. Piekrītot cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas nozares likvidācijai dažu savtīgu personu interesēs valdība ir nodevusi zemniekus cukurbiešu audzētājus. Kāda gan var būt ticamība, ka tā sauktās restrukturizācijas rezultātā zemnieki netiks kārtējo reizi piekrāpti? Var mainīties situācija, likumi, palikušās cukurfabrikas var neiemaksāt restrukturizācijas fondā paredzētos līdzekļus un nebūs naudas par ko maksāt iecerētās kompensācijas. Papildus līdzekļi būs vajadzīgi arī cukura iepirkšanai.
Piektkārt, demagoģiski ir solījumi, ka, īstenojot iecerēto reformu, cukura cena pie mums samazināsies par 30 - 36%. Ja arī vecajās Eiropas Savienības valstīs, kurās cukurs mazumtirdzniecībā bija dārgāks par latu kilogramā, pie šāda iecerētā samazinājuma tā cena varētu būt 70 līdz 80 santīmi kilogramā, t.i., apmēram līdzīga pašreizējām cenām mūsu veikalos, būtu naivi gaidīt, ka pie mums cukurs varētu kļūt par trešdaļu lētāks. Pašlaik cukurs ir lētāks valstīs, kas pašas to ražo, nevis ieved. Tā Latvijā un Lietuvā (ražo turpat divreiz vairāk cukura nekā Latvijā un neplāno to pārtraukt) tas tagad ir lētāks nekā Igaunijā, kas cukuru neražo.
Sestkārt, ļoti aktuāls un svarīgs ir jautājums par biodegvielu, konkrēti – bioetanola un biogāzes ražošanu. Pēc ES pieņemtās stratēģijas par biodegvielu un tās ražošanas atbalstīšanu tā lauksaimniekiem kļūs arvien nozīmīgāka. Cukurbietes kā cukuru saturošas ir vairāk piemērotas bioetanola ražošanai nekā graudi un kartupeļi, kas cukuru nesatur. No 14 tonnām cukurbiešu var iegūt vienu tonnu bioetanola. Tā iespējamā ieguve no cukurbiešu platības vienības ir divreiz lielāka nekā no graudiem vai kartupeļiem, bet izmaksas zemākas. Jau tagad Francijā 70% bioetanola iegūst no cukurbietēm. Vācijas cukura ražošanas gigants Suedzucker ar valsts līdzfinansējumu izvērš darbību bioetanola ražošanā no cukurbietēm. Rezultātā, samazinot biešu cukura ražošanu, biešu sējumu platības nesamazinās, bet daudzos gadījumos pat palielinās kā izejvielu bāze bioetanola ražošanai. Kāpēc šādu risinājumu, ja cukura ražošana kļūtu nerentabla, neizmantot arī Latvijā?
Papildus tam cukurbietes, kā to rāda vācu pieredze, ir vēl plašāk izmantojamas atjaunojamās vai tā dēvētās „zaļās” enerģijas ieguvei. No cukurbiešu lapu sausnes vienības var iegūt divreiz vairāk biogāzes nekā no attiecīgas kūtsmēslu vienības. Latvijas apstākļos, izmantojot cukurbiešu lapas, no katra hektāra varētu iegūt 1500-2000 kubikmetru biogāzes ar tās enerģētisko vērtību 8000 – 12000 kWh/ha. Turklāt Vācijā biogāzes ieguvei izmanto arī cukurfabriku notekūdeņus un organiskos atlikumus no cukura ražošanas. Iegūto biogāzi izmanto apkurei un koģenerācijas elektrostaciju darbināšanai, tādējādi gūstot papildus ienākumus. Vācieši ir atzinuši, ka biogāzes ražošanai un izmantošanai kā atjaunojamās, videi draudzīgās enerģijas avotam lauksaimniecībā ir nākotne.
Cukurbiešu audzēšanas mehanizācijas līmenis Latvijā atbilst pārējo ES valstu līmenim, bet tehnikas izmantošanas efektivitāte sakarā ar lielākām cukurbiešu sējplatībām saimniecībās ir pat augstāka. Tā, piemēram, kontraktors (tehnisko pakalpojumu sniedzējs) Janssens no Kalkaras, stāstīdams par savu biznesu, īpaši uzsvēra, ka ar sešrindu pašgājēju kombainu „Holmer” sezonā novāc 500-600 ha cukurbiešu. Jautāts, kāpēc tik maz, ja Latvijā īsākā sezonā novāc līdz 1000 ha, viņš paskaidroja, ka cukurbiešu sējplatības saimniecībās ir mazas 6 - 8 ha un, lai sasniegtu lielāku izstrādi, jāapkalpo vairāk nekā simts saimniecību, kas saistīts ar lielu laika patēriņu pārbraucieniem. Līdzīga aina ir arī ar cukurbiešu sējmašīnu izmantošanu.
Viens no izteiktajiem argumentiem, kāpēc jāizbeidz cukurbiešu audzēšana Latvijā, ir zemā biešu ražība – caurmērā 38,5 t/ha. Bet kāpēc netiek ņemts vērā, ka tā ir atkarīga no sasniegtā augšņu auglības līmeņa. Attiecīgi zema ražība ir arī citiem laukaugiem: graudiem rapsim, kartupeļiem u.c. Tā spriežot, iznāk, ka būtu jāatsakās arī no to audzēšanas. Pareizāk tomēr būtu celt laukaugu ražību, ielabojot augsni. Cukurbietēm pēdējā desmitgadē ražība ir ievērojami pieaugusi. Ja 1991.-1995. gados tā caurmērā bija tikai 20,7 t/ha, tad pēdējos gados, neskatoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, tā jau ir sasniegusi 38,5 t/ha, t.i. turpat divreiz augstāka, un turpina pieaugt. Labākajās saimniecībās tā pārsniedz 50 t/ha, cukura raža sasniedz 8 - 9 t/ha un līdzinās Eiropas līmenim. Arī Lietuvā un Somijā, kas turpinās cukurbiešu audzēšanu, cukurbiešu ražība nav augstāka kā Latvijā. Augstāku ražu ieguvi kavē arī ieviestā kvotu sistēma, jo ražība tiek regulēta, lai iegūtais biešu daudzums nepārsniegtu kvotā pieļauto.
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) pētījums, tiek pasniegts kā neapstrīdams pamatojums cukurbiešu audzēšanas un cukurrūpniecības likvidācijai Latvijā. Tomēr šis pētījums ir ļoti vienpusīgs. Tajā ir apskatīta iespējamā cukurfabriku darbība tikai cukura ražošanā. Nav skaidrotas iespējas cukurbiešu izmantošanai bioetanola ražošanai, kā tas tiek risināts citās valstīs, ja samazina cukura ražošanu. Uz jautājumu, kāpēc nav šādu pētījumu, LVAEI direktora Andra Miglava atbilde ir, ka Zemkopības ministrija nav to pasūtījusi. Kāpēc tas tā, kāpēc Zemkopības ministrijai ir tik šaura, vienpusīga attieksme pret cukurbiešu audzēšanas nozari?
ES cukura ražošanas reforma tiek veikta nevis lai izbeigtu cukura ražošanu, bet, lai to sakārtotu tā, lai cukuru neražotu vairāk par tā patēriņu, nebūtu jāsubsidē liekā cukura eksports un padarītu biešu cukuru konkurētspējīgāku attiecībā pret cukurniedru cukuru. Racionālākais no restrukturizācijai piedāvātajiem un ES plaši atbalstītajiem risinājumiem būtu cukurfabriku pārkārtošana bioetanola ražošanai, izmantojot cukura kvotu samazinājuma dēļ pāri palikušās cukurbietes. Tomēr pret šādu risinājumu iebilst, piemēram, Jelgavas cukurfabrikas direktors, sacīdams, ka valstij nav bioetanola ražošanas programmas. Kāpēc nav šādas nozares saglabāšanas programmas, bet pāris nedēļās tiek izstrādāta tās likvidācijas programma?
Cukura ražošanas likvidācija nelikvidēs tā patēriņu Latvijā. Ja mēs paši neražosim, to darīs citas valstis, ar to sev sagādājot lielāku cukura ražošanas apjomu un tā eksporta iespējas uz Latviju. Ja mūsu cukurfabrikas atzīst savu nespēju, varētu mūsu cukura ražošanas kvotas nodot lietuviešiem un piegādāt bietes Lietuvas cukurfabrikām. Ja mēs varam uz Lietuvu eksportēt pienu, kāpēc to nevarētu darīt ar cukurbietēm. Paņevežas cukurfabrika galvenajiem Latvijas cukurbiešu audzēšanas rajoniem pat atrodas tuvāk nekā Liepājas cukurfabrika. Iepriekšējos gados nelielos apmēros ar virskvotas cukurbietēm tā jau ir darīts.
Ievērojot it kā PTO panākto vienošanos, ka jāļauj ES importēt cukurniedru cukuru, varbūt būtu lietderīgi atjaunot jēlcukura pārstrādi, ar to sedzot no cukurbietēm neiegūtā cukura daļu. Mūsu cukurfabrikas tam ir piemērotas. Tādā gadījumā, ja jēlcukurs būtu lētāks, arī no tā iegūtais cukurs būtu lētāks. Tas arī bišu piebarošanai būtu noderīgs. Tomēr šāda iespēja nav apsvērta.
Rezumējot izteiktos apsvērumus, secināms, ka lēmums par cukura ražošanas un cukurbiešu audzēšanas likvidāciju Latvijā nav pamatots. To nevar balstīt uz tik vienpusīgu LVAEI pētījumu. Jāskatās plašāk un tālāk.
2007. gadā būtu jāturpina cukurbiešu audzēšana un cukura ražošana, vienlaicīgi risinot jautājumus par ražošanas dažādošanu vai maiņu, piemēram, uzsākot bioetanola ražošanu. Restrukturizācijai paredzētie līdzekļi jāizmanto ražošanas pārkārtošanai, nevis tās likvidēšanai.
Gribētos cerēt, ka mūsu valsts vadītāji būs tik saprātīgi, ka nepieļaus voluntārus, ekonomiski un politiski tik tuvredzīgus lēmumus par cukurfabriku un cukura ražošanas (līdz ar to cukurbiešu audzēšanas) nozares likvidāciju Latvijā.
Nobeigumā gribu atzīmēt, ka 2006. gadā apritēja 120 gadi kopš cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas Latvijā pamatlicēja Jāņa Lažes dzimšanas, kā arī 80 gadi kopš cukura ražošanas uzsākšanas Jelgavas cukurfabrikā. Nožēlojami, ka tas tiek atzīmēts ar lēmumu par šis nozares likvidāciju. Lietuvieši, balstoties uz Latvijas pieredzi, cukura ražošanu uzsāka astoņus gadus vēlāk. Vai tagad mums nevajadzētu mācīties no lietuviešiem, kā šo nozari saglabāt?
Jānis Laže pēc Kārļa Ulmaņa savulaik izteiktā viedā ļaužu vērtējuma bija darbinieks, kuram „sabiedrības labums augstāk par paša interesēm stāv un kura centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām”. Diemžēl tagadējiem cukurfabriku īpašniekiem šo morālo īpašību nav. Tas arī ir iemesls sarežģījumiem cukurbiešu nozares turpmākai pastāvēšanai.
