Apkopotā statistika liecina, ka Latvija 2023. gadā ieņēmusi 3.vietu pasaulē pēc ienākumiem no cukurbiešu eksporta uz vienu iedzīvotāju.
Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2023. gadā pēc ienākumiem no cukurbiešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija… trešajā vietā pasaulē!2023. gadā cukurbiešu sējumu platības Latvijā sasniedza 20% no tā līmeņa, kāds Latvijā bija 2006. gadā – pēdējā gadā, kad Latvijā vēl darbojās cukura ražošanas nozare.
Cukurbietes un cukurniedres ir divi augi, kas ir nozīmīgi saharozes (parastā cukura) rūpnieciskai ražošanai. Ja cukurniedres ir augs, kas var augt tikai karstā klimatā, tad cukurbietes ir piemērotas mērenajam klimatam.
Parasto biešu kultivēšana aizsākās jau pirms trīs tūkstošiem gadu Senajā Babilonijā. Senajā Grieķijā un Romā bietes izmantoja gan pārtikā, gan kā lopbarības sakņaugu. Tā kā galda bietes bija labi piemērotas vēsam un mitram klimatam, tad jau aptuveni 15. gadsimtā bietes tika kultivētas visā Eiropā. Parastajām galda bietēm cukura saturs ir aptuveni viens procents no bietes kopējā svara. 17. gadsimta sākumā tika atklāts, ka no dažu šķirņu bietēm var iegūt saldu sīrupu. Tomēr tā laika saldākajām biešu šķirnēm cukura koncentrācija vēl bija neliela - 5-8% no bietes svara. No bietēm iegūtais cukura sīrups bija ievērojami dārgāks par medu vai no saldu augļu un ogu sulām iegūtajiem sīrupiem. Cukurbiešu sīrups bija dārgāks arī par no Amerikas importēto cukurniedru sīrupu vai cukuru. Tomēr, izmantojot biešu šķirnes ar visaugstāko cukura koncentrāciju, cukura sīrupus muižās sāka ražot jau 18. gadsimta beigās, bet 1801. gadā Silēzijā (Vācijā) sāka darbu pirmā cukura fabrika.
Cukurbiešu audzēšanu stimulēja Lielbritānijas sankcijas
Cēlonis plašai cukurbiešu audzēšanas uzsākšanai Eiropas kontinentālajā daļā bija 1806. gadā Lielbritānijas noteiktās ekonomiskās sankcijas (tolaik tās sauca par tirdzniecības blokādi) pret Francijas imperatora Napoleona (1769- 1821) pārvaldītajām zemēm un pret Napoleona sabiedrotajiem. Vienā no sankciju kārtām Lielbritānija pilnībā aizliedza Amerikas cukurniedru cukura eksportu uz kontinentālo Eiropu. Sankciju ietekmē 1811. gadā Napoleons pieņēma īpašu likumu par cukurbiešu audzēšanu un cukura rūpniecības attīstību Francijā un no Francijas atkarīgajās zemēs. Kopš tā laika cukurbietes sāka audzēt praktiski visā Eiropā. (Ton Elzebroek, Koop Wind: Guide to cultivated plants. CABI Publishing. 2008.,398.- 399. lpp.). Plašā izplatība un pārstrādes vajadzības nodrošināja finansiālu atbalstu cukurbiešu selekcijai. Tā rezultātā jau visai ātri tika iegūtas cukurbiešu šķirnes ar ļoti augstu cukura saturu. 1838. gadā cukuru ieguva no cukurbietēm, kurās cukura saturs vidēji bija 8,8% no svara. Savukārt 1908. gadā jau vidējais cukura īpatsvars cukurbietēs bija 18,1% (Latviešu konversācijas vārdnīca II. Rīga, A. Gulbja apgādībā, 1928.-1929., 4024. sleja). Cukurbietes arī pārstrādātas saglabāja savu lopbarības nozīmi. Cukura ražošanā izmantoja tikai daļu no bietes masas. Cukurbiešu graizījumus – biešu atgriezumus, kas netika izmantoti ražošanas procesā, - izmantoja lopbarībai. Savukārt ražošanas procesā pāri palikušo melasi izmantoja gan rauga ražošanā, gan, pārraudzējot etilspirtā, izmantoja pārtikas rūpniecībā stipro alkoholisko dzērienu ražošanā.
Pirmās cukura ražotnes Latvijā
Latvijā pirmo cukura ražotni (manufaktūru) izveidoja Johans Rāva 1784. gadā Sarkandaugavā. Tā specializējās cukurniedru jēlcukura pārstrādē par rafinētu (balto) cukuru. Gadā ražotnē saražoja līdz pat 300 tonnām cukura.
Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 9.jūlija numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
