Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Krīzes ieviestās izmaiņas iedzīvotāju paradumos ne tikai sašaurina atsevišķas aktivitātes, bet arī rada jaunas iespējas un vajadzības darba tirgū, teikts Ekonomikas ministrijas sagatavotajās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēs, kas aptver nozaru nodarbinātības vajadzības profesiju un izglītības griezumā līdz 2040. gadam.

Prognozes izstrādātas, balstoties uz tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju un tam atbilstošām demogrāfijas prognozēm. Darba tirgus prognozēs ņemti vērā aktuālie globālās ekonomikas attīstības procesi, tai skaitā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz Latvijas ekonomiku un darba tirgu turpmākajos gados.

Sagaidāms, ka Covid-19 mazāk skartās nozares atgūsies ātrāk un būs galvenais ekonomikas dzinulis tuvākajos gados.

"Latvijas attīstības un labklājības izrāvienu varam panākt ar strauju preču un pakalpojuma attīstību, un te svarīgi priekšnosacījumi būs cilvēkresursu un darba vietu pieejamība, bezdarba un mazkvalificēto darbinieku īpatsvara samazināšana, inovācijas un pētniecības kapacitātes paaugstināšana, digitalizācijas risinājumu un produktivitātes veicināšana,” uzsver ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Pērn darba vietu pieaugumu galvenokārt noteica darbaspēka pieprasījuma palielināšanās privātajā sektorā, norāda eksperti, prognozējot, ka šajā gadā kāpums būs lēnāks.

«Brīvo darba vietu pieauguma tempi bija straujāki nekā aizņemto darbavietu pieaugums, kas zināmā mērā norāda uz uzņēmumu aizvien pieaugošajām grūtībām aizpildīt vakances,» norāda Ekonomikas ministrijas (EM) eksperti.

Ekonomisti piebilst, ka darbavietu pieaugumu galvenokārt ietekmēja darbaspēka pieprasījuma palielināšanās privātajā sektorā.

«Jau iepriekš gan darbaspēka apsekojuma, gan Valsts ieņēmumu dienesta dati liecināja, ka 2013.gads darba tirgū sākās ar spēcīgu kāpumu, bet gada 2.pusē situācija mainījās,» norāda DNB bankas sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, piebilstot, ka nav pamata teikt, ka situācija būtu slikta, jo aizvien runa ir par pieaugumu, tikai lēnāku. Aizņemto darbavietu skaits kopš 2009.gada beigām skaits ir pieaudzis par 94 tūkstošiem, kas gan joprojām par 169 tūkstošiem atpaliek no 2007.gada beigu līmeņa.

Zinātniski tehniskais progress, inovācijas, digitalizācija, robotizācija, Zaļais kurss mainīs darba tirgus pieprasījumu, kā rezultātā virknē profesiju tiek prognozēts pamatīgs speciālistu trūkums, vienlaikus saruks vienkāršo darbu darītāju darbavietu skaits.

Šādu ainu rāda gan vairāku nozaru uzņēmēju aptauja, gan arī Ekonomikas ministrijas aktualizētās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozes. Lai arī Ekonomikas ministrija ir lūkojusi savās prognozēs aptvert nozaru nodarbinātības vajadzības profesiju un izglītības griezumā līdz 2040. gadam, tomēr uzņēmēji lielākoties raugās dažu gadu perspektīvā. Uzņēmēju ieskatā pēdējos gados aizsākto vērienīgo pārmaiņu apmērs ir tik iespaidīgs, ka pašlaik tik tālā 15 gadu perspektīvā kaut ko prognozēt ir ļoti grūti, teju neiespējami, jo prognozes vairāk varot atgādināt vīzijas, kuras balstītas uz vieniem pieņēmumiem (šodienas izpratni, zināšanām), uz kuru pamata tiek veikti nākamie pieņēmumi, kas tad arī kļūst par prognožu pamatu.

Nule kā publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – par brīvu darbavietu trūkumu valstī nevar sūdzēties. 2018. gadā Latvijā vidēji bija 22,7 tūkstoši brīvo darbavietu, kas ir par 33,4% vairāk nekā 2017. gadā. Turklāt pērn strauji pieaugušo brīvo darbavietu skaits nav saistāms ar pieaugošo darbaspēka aizbraukšanu no valsts, jo saskaņā ar CSP datiem pērn migrācija bijusi nulles līmenī, proti, no Latvijas uz ārvalstīm dzīvot pārcēlās apmēram tikpat iedzīvotāju, cik atgriezās Latvijā.

Visaugstākais brīvo darbavietu īpatsvars bija kvalificētu strādnieku un amatnieku pamatgrupā – 4 % no visām darbavietām šajā pamatgrupā, kā arī iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru pamatgrupā – 3 %. Savukārt visaugstākais brīvo darbavietu īpatsvars kopējā darbavietu skaitā atbilstošā nozarē bija valsts pārvaldē – 4,9 %, būvniecības nozarē – 3,5 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē – 3,2 %, apstrādes rūpniecības nozarē – 2,9 %, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu un motociklu remonta nozarē – 2,8 %. Latvijā ir arī augstākais Baltijā brīvo darbavietu īpatsvars no visām darbavietām– 2,3%, kamēr Lietuvā – 1,3%, bet Igaunijā – 1,8%. Šī statistika liecina, ka uzņēmēju satraukumam par nespēju aizpildīt vakances ir nopietns pamats.

Viens no aktuālākajiem tematiem pasaulē ekonomikas profesionāļu un politikas veidotāju vidū šobrīd ir digitalizācija un mākslīgais intelekts, kas dažkārt tiek saukts par ceturto industriālo revolūciju.

Arī Latvijā šis termins nav svešs, pēdējā laikā par to runā teju katrā nozares profesionāļu konferencē vai seminārā.

Šajā rakstā apskatīsim aktuālos viedokļus, kādas iespējas un izaicinājumus rada digitalizācija un tās sniegtās automatizācijas iespējas, īpaši saistībā ar produktivitāti un nodarbinātības izredzēm.

Nav noslēpums, ka pēdējā laikā daudzās attīstītajās pasaules valstīs produktivitātes pieauguma tempi bijuši pieticīgi. Arī Latvijā tie kļuvuši lēnāki nekā pirmskrīzes periodā, kad ekonomika gluži vai lidoja uz priekšu vēja spārniem. Pasaules līmenī to ietekmēja un arī turpmāk ietekmēs tādi faktori kā demogrāfijas izaicinājumi (sabiedrības novecošanās), pieaugošas valstu parādsaistības, kas «sasien rokas» pārmaiņas atbalstošas politikas īstenošanai, bet atsevišķi pētnieki pieļauj, ka daļu produktivitātes pieauguma esošās datu atspoguļošanas statistiskās metodes gluži vienkārši nav spējušas aptvert.

Lielākā daļa (60%) no tiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kuri šobrīd strādā algotu darbu, kopumā jūtas droši par savu darbavietu (15% to ekonomiski aktīvo strādājošo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem jūtas droši par savu darbavietu, savukārt 45% - drīzāk jūtas droši par savu darbavietu).

To atklāj tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS Latvia sadarbībā ar telekompāniju LNT, raidījumu 900 sekundes, februāra sākumā veiktais pētījums.

Trešā daļa (32%) no tiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kuri šobrīd strādā algotu darbu, kopumā nejūtas droši par savu darbavietu (23% algotu darbu strādājošo ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem drīzāk nejūtas droši par savu darbavietu, savukārt 9% - noteikti nejūtas droši par savu darbavietu).

8% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Salīdzinoši biežāk droši par savu darbavietu jūtas iedzīvotāji no 18-29 gadu vecumam, kā arī iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem. Salīdzinoši biežāk nedroši par savu darbavietu jūtas iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem un nepilsoņi.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņas ir visaptverošākais ekonomiskās situācijas raksturotājs, taču tās nav perfekts mērinstruments, norāda DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Šeit nav runa par to, vai IKP pietiekami ņem ietekmi uz vides un sociālo kapitālu, kas svarīgi un populāri globālo diskusiju temati. IKP izmaiņas kļūs arvien mazāk informatīvas tieši par Latvijas tautsaimniecībā notiekošo, jo mūsu ekonomikā runāt par vidējo kļūst arvien grūtāk.

Vidējais pieauguma temps turpmākajos gados arvien mazāk raksturos to, kas notiek dažādās Latvijas ekonomiku veidojošajās daļās — reģionos un nozarēs.

Arvien krasāk nodalīsies veiksmīgie attīstības centri un pārējā teritorija. Ar attīstības centriem šeit pirmkārt ir domāta Rīga, bet ne tikai tā. Arī nozaru likteņstāsti būs ļoti atšķirīgi. Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports baros strauju finanšu starpniecības, informācijas un sakaru, biznesa pakalpojumu attīstību. 2015.gada pirmajos deviņos mēnešos

Tikai pārejot no investīcijām betonā uz ieguldījumiem cilvēkos, Latvija var novērst ekonomisko atpalicību, radīt labi atalgotas un globāli konkurētspējīgas darbavietas, kā arī vairot iedzīvotāju apmierinātību ar savu valsti, uzsvērts Ekonomistu apvienības jaunākajā pētījumā "No betona uz cilvēku? ES fondi, ANM un Latvijas cilvēkkapitāla akumulēšana".

Latvijai nākamajā desmitgadē no Eiropas Savienības būs pieejami neredzēti milzīgi finanšu resursi, kas paredzēti atveseļošanās pasākumiem un tautsaimniecības transformācijai. Iepriekš ES finansējums prioritāri tika novirzīts dažādu infrastruktūras objektu rekonstrukcijai un būvniecībai. Šajā desmitgadē ir nepieciešama kardināla investīciju politikas maiņa - par galveno prioritāti ir jākļūst ieguldījumiem cilvēkkapitālā, transformējot Latviju no lēta darbaspēka ekonomikas par "labo darbavietu" ekonomiku.

Kopumā no Eiropas Savienības 2021. - 2027. daudzgadu budžeta, NextGenerationEU programmām, tajā skaitā Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM), Latvija saņems 10,6 miljardus eiro grantos. Šo līdzekļu ieguldīšanā centrālo lomu spēlēs publiskais sektors, un līdz ar to šajā desmitgadē pieņemtie lēmumi par šo resursu sadali izšķirs to, vai Latvija un iedzīvotāji būs pietiekoši gatavi jaunās ekonomikas un jaunā darba tirgus prasībām. Vai Latvija joprojām fokusēsies uz celtņu un infrastruktūras objektu transformāciju, vai arī koncentrēs resursus iedzīvotāju sagatavošanai darbam jaunajā ekonomikā.

Absolūtais vairākums jeb 94% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka valdība tuvākā gada laikā nespēs apturēt iedzīvotāju emigrāciju, liecina aģentūras TNS un telekompānijas LNT raidījuma 900 sekundes veiktais pētījums.

Tai skaitā 59% respondentu uz jautājumu, vai valdība tuvākā gada laikā spēs apturēt iedzīvotāju emigrāciju, norādījuši «noteikti nē», bet 35% - «drīzāk nē».

Jau rakstīts, ka pērn valsti pametuši vairāk nekā 30 tūkstoši iedzīvotāju.

4% no aptaujātajiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem uzskata, ka tuvākā gada laikā valdība spēs apturēt iedzīvotāju emigrāciju. (1% - «noteikti jā», 3% - «drīzāk jā»).

Savukārt 2% iedzīvotāju nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Aptauja tika viekta laikā no 31. jūlija līdz 2. augustam, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 750 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Jaunākajā «DNB Latvijas barometra» pētījumā, raksturojot problēmas, kas valdībai būtu jārisina prioritāri, 9% aptaujāto spontāni minējuši migrāciju: iedzīvotāju došanos dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no viņiem bija īpaši noraizējušies par aizbraucējiem - jauniešiem, kuriem Latvijā ir grūtības atrast labi apmaksātu darbu.

Jāteic, arī vaicāti par nopietnāko problēmu Latvijas demogrāfiskajā situācijā, aptaujātie emigrāciju uzskatījuši par nozīmīgāku problēmu nekā zemo dzimstības līmeni. To, cik nopietna ir šī problēma, netieši attēlo arī fakts, ka tikai 14% aptaujāto draugu un ģimenes locekļu vidū nav neviena, kurš būtu aizbraucis dzīvot un strādāt uz ārzemēm.

Lai arī par reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu zina lielākā daļa iedzīvotāju (12% aptaujāto norādīja, ka ir par to labi informēti, un vēl 48% aptaujāto zina, ka ir šāds plāns, kaut arī nepārzina tā saturu), viņi ir diezgan skeptiski noskaņoti, prognozējot programmas efektivitāti. Tam, ka nākamo piecu gadu laikā Latvijā varētu atgriezties vairāk nekā puse aizbraukušo, tic mazāk par 1% aptaujāto, bet 56% aptaujāto norādīja, ka atgriezties varētu mazāk nekā 10% emigrējušo tautiešu. Iespējams, šādu pārliecību veicina arī iedzīvotāju pašu pieredze: gandrīz puse aptaujāto (49%) atzinuši, ka visi cilvēki viņu ģimenes locekļu, draugu vai paziņu lokā, kuri aizbraukuši dzīvot un strādāt uz ārzemēm, joprojām ir tur un nav atgriezušies Latvijā. Zīmīgi, ka populārākais iemesls, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas braukt mājup, ir tas, ka viņi jau sākotnēji plānojuši braukt peļņā uz noteiktu laiku.

Latvijā darbavietu skaita samazinājums šogad ir būtiski mazāks nekā pērn, taču arī jaunas darbavietas rodas ļoti lēnām, norāda Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Baiba Paševica.

«Darbavietu skaita samazinājums šogad ir būtiski mazāks nekā pērn, un kur nu vēl salīdzinoši ar 2009./2008.gadu. Piemēram, augustā ir pieteikts tikai 76 darbavietu samazinājums. Tas ir ļoti neliels skaits,» pastāstīja Paševica.

Viņa gan atzina, ka arī darbavietu skaita palielinājums nav liels. «Piemēram, augustā nav pieteikta neviena jauna darbavieta, savukārt jūlijā – 20, bet jūnijā – 128,» informēja NVA vadītāja, gan piebilstot, ka, salīdzinot ar pērnā gada septiņiem mēnešiem, jaunu darbavietu skaits šogad ir dubultojies.

«Darbavietu vēl pretī bezdarbam īsti nav. Taču ir vismaz stabilitāte, jo darbavietu skaits netiek būtiski samazināts,» teica Paševica.

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jau labu laiku nodarbina daudzus ES valstu politiķus, kā arī dažādu institūciju vadītājus un, protams, biznesa cilvēkus. Kad lēmums ir pieņemts, vienalga patīkams vai nepatīkams, pareizs vai nepareizs, Eiropas Savienības valstis jau aktīvi gatavojas dzīvei pēc Lielbritānijas aiziešanas. Nav pārsteidzoši, ka pirmajās vietās ir izvirzījušies dažādi materiāli ar naudu saistīti jautājumi.

Daži no tiem ir pat iepriecinoši, piemēram, dažādu līdz šim Lielbritānijā bāzētu iestāžu, aģentūru un citu labi apmaksātu darbavietu pārcelšana uz citām ES valstīm – Frankfurtes banku sektors vien jau rēķinās ar 10 tūkst. jaunu darbavietu. Citi aspekti ir ne tik patīkami, jo bez Lielbritānijas līdzšinējām iemaksām ES budžetā ik gadu varētu izveidoties ap 12 miljardu eiro liels caurums. Taču arī par šo ne tik iedvesmojošo tēmu ES tiek aktīvi diskutēts, un Eiropas budžeta komisārs Ginters Etingers jau ir publiski izteicies, ka jostu, visticamāk, nāksies savilkt. Kur to savilkt? Viens no risinājumiem ir tieši lauksaimniecības maksājumu samazināšana, jo ES agrārā politika aprijot ap 40% no kopējā budžeta. Tik dāsni pabalsti Eiropas lauksaimniekiem tika izveidoti, lai vieglāk pārlaistu pēckara laiku, tomēr vairāki eksperti jau norādījuši, ka šodienas situācijā tik trekna Eiropas lauksaimnieku piebarošana vairs neesot attaisnojama. Diskutabli, protams, vai apzīmējums «trekni» attiecināms arī uz Latviju, kura tiešmaksājumos līdz šim ir saņēmusi zem vidējā ES līmeņa, taču situācija ir tāda un runāts par to tiek.

Lai radītu jaunas darbavietas, nepieciešamas reformas izglītībā, atbalsta programmas darbinieku apmācībai, kā arī valstiskā līmenī jāveicina ražošana un eksports

Nereti priekšvēlēšanu laikā dzirdami solījumi par uzņēmējdarbības vides veicināšanu un jaunu darbavietu radīšanu.Uzņēmēju teiktais DB apliecina to, ka neviens nerunā par konkrētiem plāniem, kā to paveikt arī dzīvē, nevis tikai uz papīra. Faktori, kas nosaka jaunu darbavietu radīšanu, dažādās nozarēs ir atšķirīgi, tomēr «lieku nepiekasīšanos» un stabilu nodokļu politiku atbalsta vairums.

Neraustīt deķīti

«Tiem, kuri vēlas būt politiķi šī vārda pilnā nozīmē, ir jāsaprot, ka nauda neaug valsts budžetā, bet to «saražo» uzņēmēji, maksājot nodokļus. Diemžēl priekšvēlēšanu drudzī, šķiet, šo patiesību ir aizmirsuši daudzi vairāksolītāji,» DB secina SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Ražošanā viena jauna darbavieta maksājot vismaz 0,1 – 0,15 milj. eiro, bet vēl augsti tehnoloģiskajās jomās šā summa var sasniegt 0,5 – 0,6 milj. eiro un šādas investīcijas vietējā kapitāla uzņēmumi bez banku kredītiem veikt nevar. «Šādas investīcijas arī rada ļoti labi apmaksātas darba vietas, kas darbaspēka nodokļos dod ievērojamas summas,» skaidro Dz. Putnis. Tādējādi politiķi savās reklāmās daudz runā par jaunu darbavietu radīšanu, taču nepasaka kā to izdarīs, it īpaši, ja bankas šobrīd nebūt neraujas aizdot naudu. Turklāt bieži vien modernu tehnoloģisko ražošanas iekārtu atpelnīšanās laiks pārsniedz banku aizdevuma termiņus. «Politiķiem arī ir beidzot jāaptver, ka nodokļu politiku nevar raustīt kā deķīti no vienas puses uz otru pusi, jo uzņēmējs vairs nespēj saprast, ko viņam īsti darīt,» iesaka Dz. Putnis, vēršot uzmanību uz iepriekš minētiem kurizoziem mikronodokļa likmes jomā – kaut arī lielie uznēmumi nodokļos maksā miljonus, pret apgrozījumu tas veido tikai 5 – 7%, kamēr mazajam biznesam šis līmenis tiek pacelts līdz 11% un vēlāk pat līdz 15%.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Interneta personāla atlases uzņēmums CV-Online veicis aptauju Baltijas valstīs, lai noskaidrotu kopējo darbinieku apmierinātības līmeni ar savu darbavietu. Aptaujas rezultāti liecina, ka latvieši kopumā ar pašreizējo darbavietu un apstākļiem ir mazāk apmierināti nekā igauņi, bet apmierinātāki nekā lietuvieši.

Aptaujas dalībnieki tika aicināti novērtēt savu kopējo apmierinātību ar pašreizējo darbavietu 10 baļļu skalā, kur 10 ir ļoti apmierināti, bet 1 ļoti neapmierināts, ietverot tādus faktorus kā atalgojums, darba vide, kolēģi, vadība, karjeras izaugsmes iespējas u.c. Rezultāti liecina, ka visās Baltijas valstīs apmierinātības līmenis ir vidējs: Latvijā vērtējums ir 6.18, Igaunijā 6.4, bet Lietuvā strādājošie savu apmierinātību novērtējuši salīdzinoši viszemāk – ar 5.73.

Analizējot apmierinātākos darbiniekus pēc ieņemamā amata, visās trijās Baltijas valstīs visaugstākos rādītājus uzrādīja augstākā līmeņa vadītāji, bet zemākos strādnieka pozīcijā strādājošie. Latvijas apmierinātākie darbinieki strādā tādās amata pozīcijās kā augstākā līmeņa vadītājs (7,37), speciālists (6,55) un vidējā līmeņa vadītājs (6,49), bet mazāk apmierinātie – strādnieks (5,24) un klientu apkalpošanas speciālists (5,41).

Vācijas inženierijas milzis Siemens piektdien paziņoja, ka likvidēs 7800 darbavietu visā pasaulē, no kurām vairāk nekā 3000 darbavietu tiks likvidētas Vācijā.

Darbavietu samazināšana notiks, kompānijai īstenojot restrukturizācijas plānu, kura mērķis ir ietaupīt vienu miljardu eiro.

«Cenšoties racionalizēt administratīvās un vadības funkcijas, apmēram 7800 darbavietas tiks likvidētas, tostarp ap 3300 Vācijā,» paziņoja uzņēmums, kurā visā pasaulē strādā vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku.

Kompānijas ģenerāldirektors Jozefs Kēzers 2014.gada maijā paziņoja par plānu līdz 2016.gadam plašas restrukturizācijas laikā visā pasaulē likvidēt 11,6 tūkstošus darbavietu, samazinot gan nodaļu, gan hierarhijas līmeņu skaitu.

«Panāktais ietaupījums tiks ieguldīts inovāciju, ražīguma un izaugsmes iniciatīvās, no kurām ievērojama daļa būs Vācijā,» teikts kompānijas piektdien izplatītajā paziņojumā.

Zviedrijas telekomunikāciju kompānija "Telia Company" trešdien paziņoja, ka likvidēs 3000 darbavietu, īstenojot izmaksu samazināšanas pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt aptuveni 250 miljonu dolāru ietaupījumu gadā.

Uzņēmums skaidro, ka darbavietu likvidēšana saistīta ar organizatoriskām izmaiņām, kas nodrošinās iespēju investoriem atjaunot dividenžu izmaksu.

"Telia" vadītājs Pātriks Hofbauers norāda, ka šīs pārmaiņas "ne tikai ļaus mums izveidot "Telia", kuras struktūra ir vienkāršāka un kas spēj ātrāk pieņemt lēmumus un īstenot ar uzņēmējdarbību saistītus pasākumus, bet arī palīdzēs mums attīstīt uzņēmējdarbību un nodrošināt pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai mēs varētu veikt nepieciešamās investīcijas un segt dividendes, mums turpinot īstenot savu dividenžu politiku."

Uzņēmums vēstī, ka šogad paredzēts likvidēt vairāk nekā 3000 darbavietu jeb aptuveni 15% no kopējā darbavietu skaita. Tostarp paredzēts likvidēt 1400 darbavietu Zviedrijā, 635 - Somijā, 400 - Lietuvā, 245 - Norvēģijā un 160 - Igaunijā.

Šā gada pirmajā ceturksnī Igaunijas valsts institūcijās, organizācijās un privātos uzņēmumos kopumā bija aptuveni septiņi tūkstoši oficiālu vakanču, citējot Igaunijas statistikas biroju (Statistics Estonia), vēsta BBN.

Salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo laika posmu, oficiālo darba piedāvājumu skaits Igaunijā ir sarucis par 1,1%, savukārt, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, tas ir pieaudzis par 5,6%.

Tādējādi brīvo darbavietu skaits Igaunijā pirmajā ceturksnī bija 1,3% no kopējā darbavietu skaita.

Lielākais vakanču īpatsvars Igaunijā bija pakalpojumu nozarē, piemēram, veļas mazgāšanā, uzkopšanā, skaistumkopšanā u.tml. Šajās jomās gada pirmajā ceturksnī Igaunijā brīvi bija 3,5% no kopējā darbavietu skaita nozarē.

Vismazākais vēl neaizņemto darbavietu īpatsvars bija izrakteņu ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē.

Straujākais vakanču skaita kāpums bija vērojams ūdensapgādē, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanā un sanācijas darbos. Šajās jomās brīvo darbavietu skaits Igaunijā ir audzis par 1,4 procentpunktiem. Savukārt lielākais vakanču skaita palielinājums bija vērojams administratīvo pakalpojumu nozarē, kur gada laikā brīvo darbavietu skaits pieauga 1,6 reizes.

Šobrīd darba tirgū vērojama situācija, ka darbinieku gatavība un atvērtība darba maiņai ir salīdzinoši augsta. To atklāj pētījumu kompānijas TNS veiktais pētījums par darba tirgus tendencēm.

Ceturtā daļa (24%) darbinieku šogad apsver iespēju mainīt savu pašreizējo darbu, bet desmitā daļa (13%) darbinieku nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā. Iespējams, ka arī starp šiem darbiniekiem atrodas svārstīgie – tie, kuri skaļi nesaka, bet patiesībā apsver darba maiņas iespēju. Savukārt divas trešdaļas (63%) darbinieku pašlaik vēl nav gatavi jaunu izaicinājumu pieņemšanai.

Riska grupas jeb darbinieki, kuri salīdzinoši biežāk apsver iespēju mainīt darbu, ir gados jaunāki darbinieki (18 - 29 gadu vecumā), kā arī darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši neilgu laiku (1 - 5 gadus), un rīdzinieki.

Ekonomikas krīze Latvijā un izvēlētie soļi tās pārvarēšanai līdzi nesa arī ēnas puses - augstu bezdarbu, algu samazināšanu, nodokļu paaugstināšanu un ēnu ekonomikas kāpumu, šodien Vīnē notiekošajā Euromoney Centrāleiropas un Austrumeiropas konferencē atzina Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V).

Premjers savā uzrunā izklāstīja gan to, kā Latvija iekļuva ekonomiskajā krīzē, gan arī skaidroja, kādus mehānismus valdība izvēlējās krīzes pārvarēšanai. Dombrovskis atzina, ka problēmas sākās jau tad, kad mūsu valsts pievienojās Eiropas Savienībai un NATO 2004.gadā. Toreiz, sasniedzot pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izvirzītos stratēģiskos mērķus, iespējams, bijām pārāk optimistiski, ka nu jau nekas slikts nevar ar mums notikt.

Arī globālā ekonomika tobrīd bija uz optimisma viļņa, tas viss veicināja plašu kapitāla ieplūdi Latvijā un pārkarsēja ekonomiku - bija milzīga inflācija un augsts tekošā konta deficīts, izveidojās burbulis nekustamā īpašuma sektorā. Vienlaikus arī valsts budžets bija nesabalansēts, tādējādi mūsu valsts virzījās uz krīzi. Premjers stāstīja arī par krīzes sākumu mūsu valstī, "Parex bankas" nacionalizāciju un vēršanos pēc starptautiskās palīdzības.

Ko mums pateica un ko gribēja pateikt Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 29. novembra vakarā savā TV uzrunā?

Pirmie runu “tulkoja” iedzīvotāji sociālajos tīklos, šodien to dara mediji un es kā biznesa medija redaktore redzu, ka “tulkojums” nepieciešams arī uzrunas ekonomikas sadaļai, kura 8.55 minūšu garajā runā sākas tieši astotajā minūtē.

Ko tad premjers saka? Premjers vairākkārt savā Covid-19 uzrunā uzsvēra vārdu krīze un nonācis līdz uzrunas sadaļai par pandēmijas ietekmi uz ekonomiku atzina: “Šī krīze, iespējams, ir lielākā krīze, ko mūsu valsts piedzīvo kopš neatkarības atgūšanas.”

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir bijušas vairākas smagas krīzes un no 2008. gada krīzes mājsaimniecības un arī Latvijas valsts vēl nav atguvusies. Tas redzams valsts parāda apjomā, kurš tieši šīs krīzes laikā strauji auga.