Nule kā publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – par brīvu darbavietu trūkumu valstī nevar sūdzēties. 2018. gadā Latvijā vidēji bija 22,7 tūkstoši brīvo darbavietu, kas ir par 33,4% vairāk nekā 2017. gadā. Turklāt pērn strauji pieaugušo brīvo darbavietu skaits nav saistāms ar pieaugošo darbaspēka aizbraukšanu no valsts, jo saskaņā ar CSP datiem pērn migrācija bijusi nulles līmenī, proti, no Latvijas uz ārvalstīm dzīvot pārcēlās apmēram tikpat iedzīvotāju, cik atgriezās Latvijā.
Visaugstākais brīvo darbavietu īpatsvars bija kvalificētu strādnieku un amatnieku pamatgrupā – 4 % no visām darbavietām šajā pamatgrupā, kā arī iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru pamatgrupā – 3 %. Savukārt visaugstākais brīvo darbavietu īpatsvars kopējā darbavietu skaitā atbilstošā nozarē bija valsts pārvaldē – 4,9 %, būvniecības nozarē – 3,5 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē – 3,2 %, apstrādes rūpniecības nozarē – 2,9 %, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu un motociklu remonta nozarē – 2,8 %. Latvijā ir arī augstākais Baltijā brīvo darbavietu īpatsvars no visām darbavietām– 2,3%, kamēr Lietuvā – 1,3%, bet Igaunijā – 1,8%. Šī statistika liecina, ka uzņēmēju satraukumam par nespēju aizpildīt vakances ir nopietns pamats.
Ja kārtējo reizi atgriežas pie daudzreiz dzirdētā apgalvojuma, ka īstais brīvo darbavietu skaita iemesls ir zemās algas, tad jāteic, ka pēc CSP datiem 2018. gadā vidējā alga pieauga par 8,4%, turklāt visās jomas. Vidējā alga valstī pēc nodokļu nomaksas bija 742 eiro, bet darba samaksas mediāna (atmetot zemākās un augstākās vērtības) neto bija 573 eiro, kas ir kāpums salīdzinājumā ar 2017. gadu par 11%. Jā, mēs, protams, varam vēlēties lielāku algu absolūtos skaitļos, taču algu kāpums ir solīds.
Ja aplūko vidējo algu pa nozarēm 2018. gadā, tad redzams, ka vismazākā tā ir izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos – 709 eiro, kas ir 11% kāpums salīdzinājumā ar 2017. gadu. Daudz aprunātajā būvniecībā vidējā alga bija 950 eiro, kas ir kāpums par 7,8%. Līdz ar to ir novērojamas divas tendences – algas pieaug, turklāt visās nozarēs, bet pieaug arī brīvo darbavietu skaits, kas varētu būt zināms signāls, ka esam bīstami pietuvojušies darbaspēka rezervju izsmelšanai.
Algas aug strauji, bet darbaspēku atrast kļūst aizvien grūtāk. Tas varētu liecināt vismaz par divām lietām. Pirmais, ne visi, kas ir bez darba, ir ekonomiski aktīvi un vēlas iekļauties darba tirgū, jeb, citiem vārdiem sakot, tie, kas vēlas strādāt, tie darbu ir atraduši. Otrais, trūkst strādājošo ar tādām prasmēm, kādas bez darba esošie nevar piedāvāt. Ja visaugstākais brīvo darbavietu skaits ir kvalificētu strādnieku un amatnieku pamatgrupā, tad skaidrs, ka tam nekvalificējas visi bezdarbnieki. Līdz ar to izskatās, ka algu pieaugums īpaši neatvieglo darbinieku trūkuma nogurdināto uzņēmēju dzīvi.