Stāsts ir par to, kā krīzes laikos pārdevēji atspoguļo pakalpojuma cenas savos reklāmas materiālos un kas patiesībā zem tā slēpjas. Sauksim to par krīzes laika mārketingu jeb kādām lietām mums pircējiem ir vērts pievērst uzmanību.
Vairāk kārt jau ir publiski apspriesti aviācijas pakalpojumi, kur par klasisku piemēru ir kļuvusi nacionālā aviokompānija air Baltic. Vēloties nopirkt biļeti par reklāmā norādīto cenu jūs vēlāk uzziniet, ka klāt tai vēl jāpieskaita lidostu nodokļi, tad kādas mistiskas transakcijas maksas un papildus maksa par bagāžas pārvadāšanu. Tad vēl eksistē iepriekš atķeksēti lodziņi, kas apstiprina jūsu vēlmi par attiecīgu samaksu iegādāties iespēju mainīt lidojuma laikus vai pasažierus, kā arī nodrošināties ar kompensāciju gadījumam, ja lidojums aizkavējas.
Runājot par pēdējo. Samaksājot aviokompānijai 13 eiro, kas acīmredzot ir tāds kā apdrošināšanas prēmijas maksājums, lidojuma aizkavēšanās gadījumā, kas pārsniedz vienu stundu, jums tiek piedāvāta iespēja .... saņemt sertifikātu 94 eiro vērtībā nākamajai rezervācijai air Baltic mājas lapā. Salīdzinājumam, par šiem pašiem 13 eiro, kādā no Latvijā reģistrētajām riska apdrošināšanas kompānijām ir iespējams iegādāties ceļojuma apdrošināšanas polisi nedēļu ilgam komandējumam Eiropas valstī ar ārstēšanas, repatriācijas, bagāžas aizkavēšanās, ceļojuma atcelšanas, pārtraukšanas un, nedod Dievs, nāves gadījuma segumu skaidrā naudā.
Nesen ievēroju, ka air Baltic sniegtajam pakalpojumu spektram klāt nācis vēl viens pakalpojums, kuru var apmaksāt iegādājoties biļeti lidojumam - mikroautobuss no Rīgas centra uz lidostu un atpakaļ. Brauciena cena ir 5 eiro vienā virzienā, kas pats par sevi nav nekas īpašs. Toties, ja braucat, piemēram, ģimene 2 pieaugušie un 2 bērni, tad vienvirziena brauciens maksā reiz 4 jeb 20 eiro, kas ir apmēram 15 lati. Attiecīgi, ja vien neesat pieradis braukt ar tām takšu kompānijām kas ārzemniekus uz Rīgas centru ved par 50 eiro, tad jebkāds finansiāls pamatojums izvēlēties mikriņu daudz komfortablākā taksometra vietā zūd.
Labi, cenas ir cenas, par cik gribam par tik pārdodam, kamēr kāds pērk, un katra paša ziņā ir izvēlēties pirkt vai nepirkt.
Bet tagad par citu, arī ar tūrismu saistītu nozari - viesnīcu biznesu. Valdība ir drastiski paaugstinājusi PVN, pasaulē krīze, ceļotāju nav, vienvārdsakot, par galveno klientu piesaistīšanas instrumentu ir kļuvusi cena. Tad nu reāls piemērs ar kādu Pierīgas SPA viesnīcas cenu veidošanas politiku.
Gribas domāt, ka dodoties atpūsties uz vismaz četru zvaigžņu SPA viesnīcu, jūs rēķināties ar zināmu pakalpojumu kopumu: procedūras, baseinu komplekss, vakariņas restorānā, numurā satelīttelevīzija un minibārs, nakšņošana un brokastis.
Par cik šobrīd ir viens vienīgs speciālo piedāvājumu laiks, tad cena par nakšņošanu, kas ietver brokastis ir salīdzinoši pieejama - ap 50 latiem. Toties pakalpojuma sniedzējs ir atradis iespēju kā nopelnīt papildus. Piemēram, baseinu kompleksa apmeklējums ir vēl 50% no numura cenas, papildus jāmaksā lats par dvieli un vēl cik tur par čībiņām, ja savējās piemirsušās. Tāpat ir izveidota skarba satelīttelevīzijas cenu politika - ekstra kanālu diennakts cena sastāda 10% no numura cenas par papildus 10 kanāliem, bet vēl 20% no numura cenas jāmaksā par vēl dažiem papildus filmu kanāliem. Arī minibārs nelutina: atspirdzinājumu cenas pēdējā gada laikā ir pieaugušas par 200%. Respektīvi, tas, ko citkārt esat pieraduši saņemt par saprātīgu ekstra maksājumu, beigās procentuāli vairāk kā dubultīgi pārsniedz pamatpakalpojuma izmaksas.
Kāda tad ir morāle?. Skatāmies ko pērkam, lai nesanāk iepirkties. Šajos grūtajos laikos pārdevēji ir pastiprināti sākuši izmantot tādu mārketinga triku, kā pakalpojuma sadalīšanu segmentos, no kura tiek reklamēta tikai tā cenas daļa, kas asociējas ar pamatpakalpojumu. Par pārējo jāmaksā neadekvāti daudz, bet, reiz atnācis, prom jau neiesi. No juridiskā viedokļa droši vien viss ir pareizi un likumīgi, tomēr vērtējot pakalpojuma sniedzējus no reputācijas skatu punkta, būtu naivi cerēt, ka klientam paliks tās labākās domas un vēlme atgriezties vēlreiz.
